-Ko… tas nozīmē? - mis Parisa ievaidējās. - Vai viņa grib sacīt, ka… -Tātad? - Moda mani pabakstīja.
- Nav taisnība tas, ko viņš saka.
Misters Stīvenss gribēja kaut ko teikt, bet bruņotā meitene viņu apklusināja.
- Rinpoče Dendrub!
"Rinpoče" sēdēja zemē sienmali, spiezdams ievainoto roku. Lupas drudzi saplaisājušas, bija redzams, ka viņš tik tikko ir pie samaņas. "Rinpoče" ar pūlēm pacēla galvu.
- Ko jūs gribat… 110 manis? -Gustavi
Misters Stīvenss paraustīja plecus un šāva. Automāta kārta cirtās rinpočē Dendruba, tas ir, Kjedakā. Kjedaks iekliedzās un pasviedās augšup. Viņš dejoja, gan atsizdamies pret akmeņiem, gan palocīdamies gaisā, it kā mēģinātu kādu dīvainu kazaku deju.
Atkal sākās aurošana, spiedzieni, kliegšana. Kliedza arī līdz šim savaldīgās Mačado raganas, sargādamās aizlikušas plaukstas sejai priekšā.
-Ak Dievs! Vai-ī!
Automāts apklusa. Kjedaks, rokas ieplētis, gulēja asins peļķē, kailā galva tieši peļķes vidū.
-Stāt! - misters Stīvenss kliedza. - Nošaušu to, kurš pakustēsies.
Moda Benda aplaizīja lūpas.
- Gribu likt jums saprast, ka mums nekas nav dārgs, mēs nebaidāmies nekā. Nu, rinpoče Blobzang? Vai jums ir tā dvēsele?
Jutu, ka šo stīgu vajag vēl mazliet pievilkt. Ja viegli padošos, var rasties aizdomas.
- Nē, - atteicu. - Nav.
-Esperansa! Pie sienas!
Esperansa lūdzoši pastiepa roku pret mani. It kā Moda Benda būtu sacerējusi šā skata horeogrāfiju.
-Leslij… es lūdzu… atzīsti patiesību! Ja tu liegsies… viņi nogalinās.
Par to nešaubījos. Ja varēs, nogalinās.
Tad mani pirmo reizi pavīdēja šaubas, kas notiks, ja ari viņš nevarēs palīdzēt. Vai negribēs. Kurš gan var ielūkoties tajā pasaulei
Patvaļīgi pacēlu roku.
-Stājiet! Nešaujiet!
- Nu re! - Moda pasmējās. - Saki, dārgais, ko gribi teikt!
- Domāju, ka mani… tomēr slēpjas… Lhamo Dordže dvēsele.
-Un?
-Es zinu,kur… ir dārgumi.
-Kur?
- Pateikšu tikai tad, ja… palaidīsiet viņus. Ja kaut vienam matiņš nokritīs…
Moda spalgi iesmējās.
- Kas tad būs? Zini, mīļais, es esmu no tādas cilts, ko nevar šantažēt. Lai kādus noteikumus tu gribi izvirzīt… šitievisi mirs.Trīs minūtēs. Visi,arī lamas. Veltīgi tu, dārgais, stāsti, ka tad nerunāsi. Kā nu nerunāsi? Par to parūpēsies Gustavs. Tomēr negribu smagi kļūdīties. Dod kādu pierādījumu, ka tā… sasodīts, pat izteikt grūti… dvēsele slēpjas tevī.
- Kādu pierādījumu es varētu dot?
- Izdari kādu brīnumu vai nez ko. Ja nevarēsi apliecināt, ka esi mūsu cilvēks, nogalināsim Esperansu. Gustav, esi gatavs!
Gustavs pacēla automātu.
- Man ļoti žēl, Esperansa. Bet bizness paliek bizness.
- Stāt! - es izmisīgi iekliedzos. - Ja gribat, skatieties šurp!
Gāju uz durvīm. Ne Moda, ne Gustavs manu kustību nevērtēja par bīstamu, jo no lodēm paslēpties es tik un ta nevarētu. Tad es, kā īsta burvestībā iederas, pacēlu roku pret griestiem.
Visi neviļus paskatījās augšup.
- Lhamo Dordže! - es saucu pelēkajam akmenim. - Lhamo Dordže, palīdzi!
Ar acu kaktiņu saskatīju, ka lamu rinda zibenīgi pašķiras, no viņu vidus iznāk kāds, kas līdz šim bija stāvējis aizmugurē, neviena nepamanīts.
Trauslā, jaukā, mazā būtne bija Dongens. Viņa seja bija kļuvusi garāka, balajā sejā liesmoja milzīgas, zilas acis. No šās savādās zilgmes viss it kā ietinās zilā miglā. Dongens pacēla abas rokas un pavēra muti.
Es nezinu, vai visi dzirdēja to, ko es. Vēlāk pat nebiju drošs, vai vispār esmu kaut ko dzirdējis.
Taču tobrīd dzirdēju. Skaņu, ko nevaru aprakstīt. Līdzīgu tai, ar kādu ievainots lauva mēģina paslēpties no medniekiem alā un, pirms to sasniedz jaunas lodes, rēcienā ieliek visas savas mokas un niknumu. Sienas atbalsoja skaņu, pastiprināja un beidzot skaņu viļņi starp klintīm trakoja ar tādu spēku, kā plosītos krātiņā ieslodzīts orkāns, kāda dieva gūstā ņemts.
Tādu skaņu es dzirdēju un ikviena sejā skatīju ārprāta šausmas. Mēģināju satvert Esperansu, bet mani pirksti tvēra tukšu gaisu. Sacēlās vējš, drīzāk vētra, tā brāzās mums virsū un gandrīz gāza no kājām. Lamas saķērās kopā un skaitīja lūgšanas. Dongens bija izaudzis milzīgs un rēca, rēca, rēca.
Sacēlās vēl lielāks vējš, tas gāzās virsū no ārienes, no nezināmo eju dziļuma. Brāzās iekšā un izgāza visas durvis.
Tad uzradās viņi. Lidoja gaisā, kopā saķerušies, kā uz raganu vai dēmonu nakti lidodami. Uz mums blenza tukši acu dobumi, klāt ķērās līki pirksti, un mūsu sejās triecās skrandaini, sapelējuši mūku apmetņi, kaulainas plaukstas aizsedza mums acis. Mirušie lamas bezgalīgi garā rindā tikai naca un nāca.
Vairākas reizes pazibēja gaisma. Vienā tādā zibsnī man izdevās mesties uz Modu Bendu. Viņa patlaban cinījās ar lielu nuimificētu mūku un nespēja pretoties, kad izņēmu viņai no rokas automātu.
Pamazām kliedziens dzisa, dzīvie mūki saslēdzās ciešās rindās, durvis noklaudzēja, no līķiem te nepalika nekas vairāk kā dažas apģērbu skrandas.
- Om mani padme hum, - sacīja ūsainais muks, griezdams dzeltenas lūgsnu dzirnas. - Brāļi, varam iet mājās.
VII. Timpu pilsēta
Mēs trijatā sēdējām lamas Jondona dzīvojamtelpā, vienā no lielākajiem Timpu klosteriem, un sūcām tēju. .londons zināja, ka man garšo īsta himalajiešu tēja ar jaku sviestu, tādēļ man par godu bija sagatavojis vairākas kannas. Turpretim Domingu par to nejūsmoja.
- Tūkstoš Būdas, atkal šis maisījums, - viņš norūca un gribēja noslaucīt ūsas, lai tomēr nogaršotu "maisījumu", tad attapās, ka var sakārtot tikai vienu ūsu pusi, un kustība aprāvās kā ievainotam putnam.
Jondons - atšķirībā no ieraduma - sāka taisnoties.
- Rinpoče Blobzang, man nebija ne jausmas, kā notikumi veidojās, - viņš runāja ar zināmu vainas apziņu balsī. - Turklāt nebiju mājās. Būtu es bijis Butāna, droši vien būtu atradis iespēju tevi precīzi informēt.
- Bet ideja bija tava, - es sacīju. Manā balsī nebija ne drusciņas pārmetuma.
- Ideja gan, - Jondons palocīja galvu. - Ar kuru citu es varētu rēķināties. Tibetas mūki vērsās manā kantorī ar lūgumu, viņi vēlējās uzzināt Lhamo Dordže noglabāto dārgumu slēptuvi. Protams, es piekritu, tapat arī mūsu augstākie reliģiskie vadītāji. Rituālu piederumi tiešām ir Tibetas klosteru īpašums. Mūki mani informēja par katru savu soli, tātad es zināju, ka, pēc Lhamo Dordže lūguma, pie viņa norīkots vecs dvēseļu vadītājs mūks un puisēns, lai būtu tur, kamēr nav ieradusies oficiāla tibetiešu delegācija; ja liktenis tā lemtu, tiktu izdarīts viss vajadzīgais. Tostarp es apjautu, ka attiecīgā gadījumā augsti godājamam Lhamo Dordže vajadzētu pārvietoties Dongena ķermenī. Viņa dvēselei, protams'.
Jutu Jondona vārdos drusciņ zobgalības, un tā viņam nepiestāvēja. Jondons pats taču bija izglītots mūks ar plašam zināšanām, kaut arī Viņa Augstība Butānas valdnieks viņu bija iecēlis par drošības dienesta vadītāju.
- Mēs bijām uzzinājuši, ka ir vairāki, kas grib apsteigt Tibetas lamas, iegūt ziņas par slēptuvi. Zināju, ka Dongens un Lhamo Dordže ir apdraudēti, tāpēc domāju, ka viņiem līdzās jāliek kāds, kurš vajadzības gadijumā aizstāvēs. Iedomājos par tevi, Blobzang.
Nav ko liegties, jutu siltumu sirdī. Jondons nemēdza atzinību dalīt pilnām riekšavām, un šie daži klusie vārdi darbojās kā dārga ziede.