Maikls Skots
ВURVЕ
Nemirstīgā Nīkolasa Fleimela noslēpumi
.
Kortnijai, ex animо
Esmu tik noguris, tik noguris.
Un strauji novecoju. Locītavas stīvas, acis vairs lāgā nerāda, un, izrādās, lai ko saklausītu, jāpiepūlē dzirde. Pēdējās piecās dienās savas spējas esmu bijis spiests likt lietā biežāk nekā pēdējos simt gados, un tas būtiski veicinājis novecošanos. Lēšu, ka kopš pagājušās ceturtdienas esmu novecojis par, mazākais, desmit gadiem, varbūt vairāk. Ja gribu vēl dzīvot, jāatgūst Ābrahama Grāmata, un savu spēku izmantot vairs nevaru — nedrikstu.
Bet Kodekss ir pie Dī, un es apzinos, ka dziestošo auru vajadzēs tērēt vēl un vēl.
Nekas cits neatliks, ja gribam palikt dzīvajos.
Ikreiz, kad auru tērēju, speru soli tuvāk nāvei… Un, kad nomiršu, kad nomirs arī Perenele, nebūs vairs neviena, kas stātos pretim Dī un tumšajiem Vecajiem. Līdz ar mūsu nāvi pasaulei pienāks gals.
Bet vēl jau neesam pagalam.
Un mums ir dvīņi. Šoreiz īstie, leģendārie dvīņi, vienam ir tīra zelta, otram — sudraba aura. Kamēr dvīņi ir sveiki un veseli, cerība ir.
Tūliņ būsim Londonā. No šās pilsētas man visvairāk bail, jo tur Dī vara ir visstiprākā. Pēdējoreiz mēs ar Pereneli šeit bijām 1666. gada septembrī, un Dī, cenzdamies mūs sagūstīt, gandrīz nodedzināja visu pilsētu līdz pamatiem. Kopš tās reizes te vairs neesam ne kāju spēruši. Londona savilinājusi Vecos no visām pasaules malām: šajā pilsētā viņu ir vairāk nekā jebkur citur. Vecie, Nākamā paaudze un nemirstīgie te brīvi pārvietojas gluži nemanīti, un es zinu, ka Britu salās iekārtojies, mazākais, ducis Ēnu valstību.
Ķeltu salās šie ceļi satiekas un krustojas blīvāk, nekā tas bijis jebkad agrāk, un atliek tikai skaitīt lūgšanas, lai, atmodinājuši dvīņu spēku, pa tiem varam atgriezties Sanfrancisko un pie manas Pereneles.
Un vēl ķēniņš Gilgamešs, vecākais nemirstīgais iz cilvēku vidus. Viņa zināšanas nav prātam aptveramas — dzīva enciklopēdija. Stāsta, reiz viņš bijis Kodeksa sargs, pat pazinies ar mītisko Ābrahamu, Grāmatas autoru. Leģendās vēstīts, ka Gilgamešs pārzinājis visu stihiju maģiju, kaut dīvainā kārtā to nekad nav spējis likt lietā. Ķēniņam nav auras. Nereti esmu prātojis, kā tas ir: zināt tik daudz no visa tā, kas prātam nav aptverams, izprast senlaiku gudrajo mantojumu, zināt vārdus un burvestības, kas pasauli varētu pārvērst paradīzē, kāda tā reiz bijusi… un tomēr nespēt neko no tā visa likt lietā.
Esmu teicis Sofijai un Džošam, ka vajag, lai Gilgamešs viņiem iemāca Ūdens maģiju, lai atrod senaizmirsto ceļu, kas mūs aizvestu mājās. Bet viņi nesaprot, ka likme ir liktenīga; ja ķēniņš atsacīsies, viņi paliks iesprostoti Dī valstībā un izejas nebūs.
Neesmu viņiem teicis, ka Gilgamešam ir putni galvā… un ka pēdējoreiz, kad tikāmies, es laikam centos viņu nogalināt.
No alķīmiķu Nikolasa Fleimela dienasgrāmatas, rakstītas šodien, pirmdienā, 4. jūnijā, Londonā, manu naidnieku pilsētā
PIRMDIENA, 4.jūnijs
..
1. NODAĻA
— Laikam redzu viņus.
Pajauns puisis zaļā vējjakā, stāvēdams tieši zem Sv. Pankrācija stacijas lielā, apaļā laikrāža, pagrūda tālruni acu priekšā, lai ekrāna taisnstūrī lieku reizi aplūkotu miglaino attēlu. Bildi angļu mags bija atsūtījis pirms pāris stundām: tā bija datēta ar 4. jūniju, pīkst. 11.59.00, krāsas blāvas, nekādas; graudainais attēls izskatījās kā filmēts ar apsardzes kameru. Ekrānā vīdēja padzīvojis vīrs sirmiem, īsi apcirptiem matiem, kas divu gaišmatainu pusaudžu pavadībā kāpa vilciena vagonā.
Paslējies pirkstgalos, puisis pētīja stacijas burzmu, meklēdams trijotni, ko bija pamanījis labi ja ar acs kaktiņu. Uz brīdi šķita, ka viņi iejukuši pūļa dzirnās uz neatgriešanos, bet tālu taču nebūtu varējuši tikt; viena māsa bija postenī kāpņu lejasgalā, otra — uz ielas, pie ieejas.
Tā, kur tad tagad vecais ar pusaudžiem?
Šaurās nāsu spraugas papletās — viņš ošņājās. Smaku un smaržu stacijā bija milzum daudz. Par identificētām un nederīgām tika atzītas sazin cik, vesels lērums parfīmu un dezodorantu, gēlu un pastu, tostarp piedegušu tauku smārds, kas vēdīja no stacijas restorāna, sīvāks kafijas aromāts un metāliski eļļainā dvaka, ko izgaroja vilcienu sastāvi. Nāsis papletās nedabiski platas — aizvēris acis, viņš atgāza galvu. Tas, ko viņš meklēja, bija senāks, mežonīgāks, nedabisks…
Āre!
Piparmētra — tik tikko nojaušama.
Apelsīns — druscītiņ.
Vaniļa — jau labāk saožama.
Aiz šaurajām, stūrainajām saulesbrillēm paslēptās acu zīlītes palielinājās. Viņš ievilka gaisu nāsīs, sekodams līdzi smaržas tīmekļiem, kas aizstiepās stacijas dzīlēs. Rokā bija!
Tas pats večuks, kas bildē, cauri pūlim soļoja taisni šurp. Melnos džinsos, padilušā ādas jakā, kreisajā rokā neliela ceļasoma. Un, gluži kā bildē, nopakaļ spērās divi gaišmataini pusaudži, no skata gana līdzīgi, lai būtu brālis un māsa. Puika augumā lielāks, un abiem plecos mugursomas.
Puisis viņus mudīgi ar mobilo nobildēja un bildi aizsūtīja doktoram Džonam Dī. Angļu magu viņš neturēja diez ko lielā vērtē, tomēr tādā ienaidniekā arī negribēja iedzīvoties. Dī bija aģents, kas pārstāvēja vissenākos un bīstamākos tumšos Vecos.
Pārvilcis kapuci zemu pār acīm, puisis novērsās, kad trijotne tuvojās, un tālrunī uzbakstīja māsas numuru — tās, kura stāvēja kāpņu lejasgalā. — Tiešām Fleimels ar dvīņiem, — viņš iemurmināja tālrunī kādā aizlaiku valodā, kas pēcāk bija izvērtusies par gēlu mēli. — Dodas uz tavu pusi. Ņemsim ciet, kad tiks līdz Jūstonroudai.
Aizvāzis tālruni, kundziņš kapučjakā sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Cauri agrās pēcpusdienas drūzmai viņš virzījās veikli, no skata it kā gluži parasts pusaudzis, anonīms un neuzkrītošs, nošļukušos džinsos,, apdilušās kedās, pārlieku lielā jakā, galva līdz ar seju slēpās kapuces pustumsā, acis — aiz melnajām saulesbrillēm.
Tomēr izskats vīla — puisis ne tuvu nebija cilvēks. Pirmoreiz viņš līdz ar māsām šajā zemē bija ieradies vēl tais laikos, kad sala vēl nebija atšķēlusies no Eiropas, un neskaitāmās paaudzēs viņi tika pielūgti kā dievi. Ļoti koda kaulā, ka tagad vajadzēja būt Dī pakalpiņiem — tas taču bija ne vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags kundziņam kapučjakā bija piesolījis kārotu balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī nepārprotami norādīja: kundziņš ar māsām varēs dabūt Fleimelu, bet dvīņiem gan nedrīkst ne pirkstu piedurt. Puisis saviebās. Māsas sagūstīs dvīņus viens un divi, bet viņam pašam būs tas gods nobeigt Fleimelu. No mutes izšāvās piķa melna mēle — viņš labpatikā aplaizījās. Tur būs ko mieloties nedēļām ilgi. Un, protams, gardākos kumosiņus viņi pietaupīs Mātei.
Nikolass Fleimels pagausināja soli, lai Sofija un Džošs tiek līdzi. Izmocījis smaidu, viņš norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju — divi apskāvušies stāvi, augšā pulkstenis. — To dēvē par "Satikšanos", — viņš skaļi pavēstīja, tad čukstus piebilda: — Mums seko. — Joprojām smaidīdams, viņš pieliecās tuvāk Džošam un nomurmināja: — Tikai neskaties atpakaļ.
— Kurš? — Sofija noprasīja.
— Kas? — saspringti vaicāja Džošs. Viņam metās nelabi un griezās galva; nesen atmodinātie jutekļi cieta no pārslodzes, tie nespēja tikt galā ar visām dzelzceļa stacijas smakām un skaņām. Pakausī pukstēja trula sāpe, un gaisma bija tik spilgta, ka uzmācās mokoša vēlme tikt pie saulesbrillēm.