Šekspīrs, to noklausījies, gausi pamāja. — Kad tas notika, mēs ar Dī bijām izbraukuši no Stretfordas, un par visu dabūju zināt daudz, daudz vēlāk, — viņš tikko dzirdami izdvesa. — Un tad, protams, jau sen bija par vēlu. Biju Dī varā: viņš man bija iedvesis, ka būšu tāds rakstnieks, kāds gribēju būt. Lai cik neticami tas izklausījās, es ticēju. Mans tēvs bija cimdu meistars un vilnas tirgotājs, rados nebija neviena rakstnieka, nedz dzejnieka vai dramaturga, neviena aktiera. — Viņš nogrozīja galvu. — Varbūt labāk vajadzēja iet tēva pēdās.
— Tad pasaule būtu stipri pelēkāka, — klusu ierunājās Palamēds. Saracēņu bruņinieks no Šekspīra un alķīmiķa nebija ne acu nolaidis.
— Apprecējos. Sadzima bērni, — Šekspīrs turpināja jau žiglāk, vērsdamies vienīgi pie alķīmiķa. — Vispirms meitiņa, mana skaistā Suzanna, pēc diviem gadiem dvīņi — Hemnets un Džūdita.
Sofija un Džošs saslējās un pārmija skatienus — par Šekspīra dvīņiem viņi dzirdēja pirmoreiz.
Iestājās ilgs klusums, beidzot nemirstīgais bards ievilka trīsošu elpu. Uz koka galda izplājis garos pirkstus, viņš iezīdās tajos ar skatienu. — Tad es sapratu, kāpēc Dī par mani interesējies. Sazin kā viņš zināja, ka man būs dvīņi, un iedomājās, ka tie būs tie paši, kas piesaukti Grāmatas leģendā. 1596. gadā biju Londonā, Stretfordas mājā vairs nedzīvoju. Dī apciemoja manu sievu un piedāvājās ņemt dvīņus mācībā. Viņa muļķīgā kārtā piekrita, lai gan ap to laiku par doktoru jau sāka klīst nelāgas valodas. Pēc dažām dienām viņš mēģināja Hemnetu atmodināt. Puika neizturēja, — bards nobēra. — Manam dēlam bija vienpadsmit gadu.
Labu laiku neviens nebilda ne vārda, tikai lietus grabinājās pret metāla jumtu.
Pēdīgi Šekspīrs pacēla galvu un uzlūkoja Fleimelu. Barda acis bija asaru pilnas, vaigi slapji. Apgājis galdam apkārt, viņš nostājās iepretim alķīmiķim. — Muļķa puika jūs nodeva, neko nezinot un nejēdzot. Galu galā es par to samaksāju ar sava dēla dzīvību. Nikolas, es neesmu tavs ienaidnieks. Dī es ienīstu tik ļoti, ka tu to nespēj pat aptvert. — Šekspīrs cieši iegrābās alķīmiķa delmā. — Esmu ilgi gaidījis šo tikšanos. Mēs abi par magu zinām vairāk nekā jebkurš cits zemes virsū. Esmu piekusis bēguļot un slēpties. Laiks likt kopā gan prātus, gan spēkus. Laiks iet cīņā pret Dī un Tumšajiem vecajiem. Ko saki? — viņš noprasīja.
— Plāns labs, — Džošs iesaucās, iekams Fleimels paguva bilst kaut vārdu. Un, to teikdams, labi apjēdza, ka pats nesaprot, ko saka. Runātājs bija Marss. — Esat bēguļojuši augu mūžu. Dī neiedomāsies, ka pēkšņi darīsiet ko citu.
Palamēds uzkrāva uz galda milzīgās rokas. — Puikam taisnība, — viņš nopūtās. — Magam izdevies jūs te, Londonā, iedzīt slazdā. Ja bēgsiet — notvers.
— Un notvers arī tad, ja paliksim tepat, — Džošs izspēra.
Nikolass Fleimels visus noskatīja, jaušami nobažījies. — Nezinu gan… — viņš beidzot noteica. — Ja vien varētu aprunāties ar Pereneli — viņa gan zinātu, ko iesākt.
Šekspīra sejā pirmoreiz atvizēja gaišs smaids. — Man šķiet, to mēs varam nokārtot.
17. nodaĻa
Perenele Fleimela stāvēja uz sliekšņa un cieši vērās pustumsā. Smagās metāla durvis, savu laiku nokalpojušas, gulēja viņai pie kājām šķības un greizas, no eņģēm tās bija izrāvis pagraba cietumkameru zirnekļu karapūlis. Kolīdz Areopenaps iekūņojās, nobēdzinājās arī dzīvajos palikušie zirnekļveidīgie, un Alkatrazu tagad klāja tikai mušu apvalki un zirnekļu līķi. Viņa aizdomājās: kurš — vai kas — mušas sūtījis šurp. Skaidrs, kāds no stiprajiem; kāds, kas varbūt jau tagad ir gatavs spert nākamo soli.
Piešķiebusi galvu, Perenele aizbāza aiz auss garo, melno matu šķipsnu, aizvēra acis un ieklausījās. Dzirde viņai bija asa, tomēr neko kustam nevarēja saklausīt. Bet Burve zināja, ka cietumkameras nav tukšas. Salas pagrabi bija pilni ar asinssūcējiem un jēlas miesas ēdājiem, vetalām, mīnotauriem, vindigo un oniem, troļļiem un pērtiķcilvēkiem, un tur, protams, tupēja arī nāvīgi bīstamā sfinksa. Saule bija uzlādējusi Pereneles auru, un ar sīkākajiem mošķiem viņa galā tiktu, lai gan ar mīnotauriem un vindigo ietu grūtāk, bet stāties pretim sfinksai nebija ko domāt. Neradījums ar lauvas rumpi un ērgļa spārniem barojās no maģiskās enerģijas — pietika spert kāju tuvāk, lai no auras vairs nepaliktu ne miņas un no spēkiem tāpat.
Ierūcās vēders — Perenele piespieda tam plaukstu. Gribējās ēst. Pēdējā laikā Burve tikpat kā neēda, taču saprata, ka notērētās enerģijas vietā jāuzņem kalorijas. Būtu Nikolass līdzās, par to nevajadzētu raizēties: abu daudzajos ceļojumos viņš sazin cik reižu, alķīmiķis būdams, pārvērtis akmeņus maizē un ūdeni virā. Perenelei bija prātā pāris Grieķijā apgūtu pilnības raga burvestību, ko paēst tur pietiktu, taču tas nozīmētu likt lietā auru, un tad sfinksa būtu klāt kā saukta.
Cilvēki uz salas nebija redzēti, jāšaubās, vai kāds tur varētu pārciest vienu vienīgu nakti, palikdams vesels miesā un garā. Nesen, pirms mēnešiem sešiem, kādā laikrakstā bija lasīts, ka Alkatrazu iegādājusies kāda privāta korporācija, kas publiskus apmeklējumus pagaidām nepieļaušot. Valsts īpašums tikšot pārvērsts multimediālā vēstures muzejā. Tagad, kad bija skaidrs, ka salu nopircis Dī, Burve sprieda, ka teiktais ir meli. Tomēr, vēl jo ļaunāk, — kad uz salas nu jau pusgadu neviens cilvēks nebija ne kāju spēris, arvien mazāk varēja cerēt, ka te kāds atstājis kaut ko ēdamu. Bet badu ciest viņai iznāca neba pirmo reizi.
Mags cietumā bija sapulcējis karapūli — neradījumus no visu tautu un visu rasu mītiem. Te bija itin visi briesmoņi, kas cilvēkiem vismaz tūkstoš gadu rādījušies murgos. Un, ja reiz bija karaspēks — acīmredzot brieda karš. Pereneles pilnīgās lūpas savilkās rūgtā smīnā. Pēc visa spriežot, Alkatrazā viņa bija vienīgais cilvēks… līdz ar dažnedažādiem mītiskiem briesmoņiem, lietuvēniem, vampīriem un puskustoņiem. Jūrā šļakstinājās nereīdas, cietuma dzīlēs kluknēja pēc atriebes izslāpusi Vārnu dieviete, un uzbrukumā nāca kāds neiedomājami spēcīgs Vecais vai kāds no Nākamās paaudzes.
Pereneles smīns apdzisa. Skaidrs, ka savureiz noteikti bijis vēl ļaunāk, taču acumirklī nekas tāds neatausa atmiņā. Bet allaž līdzās bija Nikolass. Kopā viņi bija neuzvarami.
Augšup pacēlās viegla vēja pūsmiņa, sabužinādama Burves matus, tad uzvirmoja putekļu vērpetes un pustumsā pazibēja kāds stāvs. Perenele atlēca atpakaļ saules gaismā, kur jutās visspēcīgākā. Diez vai sfinksa to saodīs uzreiz: kodīga lauvas, putna un čūskas smaka.
Stāvs materializējās durvu ailā, līdz ar gaismas stariem iemantojot apveidu un vieliskumu: to veidoja rūsas putekļi un vizoši zirnekļtīmekļu pavedieni. Tas bija Huans Manuels de Aijala, Alkatrazas atklājējs un aizgādnis. Spoks zemu paklanījās. — Prieks jūs redzēt spirgtu un veselu, kundze, — viņš ierunājās senlaicīgā, smalkā spāņu valodā.
Perenele pasmaidīja. — Vai tad tu cerēji, ka būšu tev piebiedrojusies spoku rindās?
Pa pusei caurspīdīgais de Aijala pacēlās gaisā un kārtīgi apdomāja jautājumu, tad papurināja galvu. — Es jau zināju — ja kritīsi te, uz salas, nepaliksi. Tavs gars aizklejotu plašajā pasaulē.
Perenele piekrītoši pamāja, un acis viņai aizvilkās ar skumju plīvuru. — Es dotos projām — lai uzmeklētu Nikolasu.
Smaidā pazibēja spoka nevainojamie zobi, par kādiem dzīves laikā viņš varēja tikai sapņot. — Nu, nu, kundze, panāciet šurp: manuprāt, ir šis tas, ko jums der redzēt. — Apcirties viņš laidās lejup pa kāpnēm. Perenele vilcinājās, Aijalam viņa uzticējās, tomēr spoki nebija tie prātīgākie no visiem un bija viegli apmuļķojami. Bet tad