— Un tu, Džoš? Kā tev?
Zēns pamāja. — Laikam nekādas vainas. Tiešām labi.
— Un Sofijai?
— I.abi! Apguvusi Gaisu un Uguni. Derēja redzēt, ko viņa izdarīja ar Dievmātes katedrāles gargujām!
Pereneles zaļās acis pievērsās vīram, un viņas uzacis parāvās uz augšu mēmā jautājumā.
— Es taču teicu — tik daudz kā stāstāma. — Alķīmiķis paliecās uz priekšu. Vispirms ierunājās angliski, tad pārgāja uz jaunības laika franču mēli. — Bijām slazdā, ielenkumā, pilsētas gvardi nāca virsū. Puika pastiprināja māsas auru, sudrabs un zelts aizgāja reizē. Spēks — neiedomājams. Abi satrieca Di un Makjavelli, kopā ņemtus. Perenele, beidzot ir — mums ir leģendārie dvīņi!
Zirnekļtīkls noraustījās spējā vēja brāzmā, kas atšalca šurp pa gaiteni. Nikolasa seja saplīsa miljonos sīku sejiņu, kas vīdēja ik tīmeklī trīsošā lāsē. Tad lāses atkal saplūda un spogulis atjaunojās.
— Kundze… — spēji iečukstējās de Aijala, — kaut kas tuvojas.
— Nikolas, — Perenele steigšus sacīja, — man jāiet.
— Būšu klāt, cik drīz vien varēšu, — alķīmiķis atsaucās.
— Zinu. Tikai piesargies, Nikolas. Redzu, ka tu noveco.
— Perij, lūdzu vēl drusciņu padoma! — Nikolass neatlaidās.
— Misters Šekspīrs domā, ka mums jāpaliek tepat un jācīnās. Bet nupat esam Londonā, kas ir Dī rokās, turklāt skaitliskā mazākumā. Ko mums iesākt?
— Ak vai, Nikolas, — Perenele ierunājās savā senaizmirstās jaunības bretoņu izloksnē. Viņas vaibsti sazin kāpēc nocietinājās. Zaļās acis vērtās spoguļos, un viņa pārgāja uz angļu valodu.
— Laiks bēguļot, un laiks stāties pretim naidniekam. Nikolas, ne reizi vien esmu teikusi — beidz slapstīties un cīnies. Tev ir piecsimt gadu krātas zināšanas alķīmijā, ar ko stāties pretim Dī un viņa Tumšajiem vecajiem. Bet visu laiku tu man esi teicis, ka nevari, — ka gaidi dvīņus. Nu tu viņus esi atradis. Un saki — esot stipri. Tad liec viņus lietā. Triecies tieši Dī impērijas sirdī, lai viņš redz, ka neesam galīgi bezpalīdzīgi. Ir laiks, Nikolas. Ir laiks iet cīņā.
Alķīmiķis pamāja. — Un tu? Noturēsies, līdz tikšu tev palīgā? Perenele jau sāka māt ar galvu, kad zirnekļtīklam cauri izšāvās zobi un nagi, snaikstīdamies tieši virsū.
20. NODAĻA
Alķīmiķis, Džošs un Šekspīrs jau sāka piekrītoši māt ar galvu… tad attēls saira pikseļos, tomēr visi paguva samanīt šurp pašaujamies nagainu ķetnu. Visi trīs instinktīvi atsprāga atpakaļ.
— Kas… kas tur bija? — Džošs apjucis izdvesa. Kreisais ekrāns nerādīja neko, labajā ņirbēja koši sarkani un zaļi pleķi.
Fleimela kreisā plauksta sažņaudzās ap aproci tik cieši, ka pirkstu kauliņi nobālēja balti. Viņš piespieda labās plaukstas pirkstus pie ekrāna, metālam pārskrēja sprikstis piparmētru zaļumā. Monitors ieņirbējās visās varavīksnes krāsās, tad uzsita desmit nesakarīgas, daudzkrāsainas svītras, iegarenas un trīsošas vertikālas joslas, kas lika domāt par kādu viņpasaulīgu, tukšu gaiteni. No Pereneles gan nebija ne miņas.
— Kas tas bija? — Džošs atkārtoja.
Šekspīrs nogrozīja galvu. — Nav ne jausmas. — Tad, pastiepis labās plaukstas pirkstus, viņš pasniedzās tuvāk ekrānaņi. Piecas krāsu joslas sajūdzās ar viņa pirkstiem. — Kaut kas uzklupis Pereneles kundzei, gribējis savainot. Cauri zirnekļtīklam. — Viņš ar nagu piesita pie ekrāna. — Izskatās, ka sakari nav pavisam pārtrūkuši, varam sazināties caur sarautajiem pavedieniem. Varu pamēģināt vēlreiz.
— Vai viņai… viņai nekas nekaiš? — noraizējies ieprasījās Džošs. Viņš pamanīja, ka aproce saplīsusi uz pusēm un pats viducis sakusis vienlaidu čupā. — Nikolas?
Fleimels cieta klusu. Viņu kratīja drebuļi, pats no vaiga bāls, izkrities, mute apzilējusi. Uz lūpām bija Pereneles vārds, taču to viņš neizrunāja.
Ekrāns ietrīsējās… un tur atkal bija Perenele.
Viņa atkāpās, aizsegusies ar rokām. Kailais plecs un roka visgarām bija pārplēsta pušu, brūce vīdēja sarkana un nejauka.
— Perenele, — Fleimels izčukstēja gluži bez elpas.
Un tad viņi ieraudzīja neradījumu, kas pa akmens gaiteni lēni šjūca tieši virsū Burvei. Džošs kaut ko tādu redzēja pirmoreiz: nezvērs bija vienlīdz skaists un baismīgs. Apmēram cilvēka augumā, ar veselīga, gados jauna sārtvaidža seju, toties izkāmējušu rumpi, tā ka ribas izspīlēja gaišpelēko ādu. Pa grīdu klikšķinājās nagi — pa pusei cilvēka, pa pusei putna ķetnas, un rokām, kas citādi līdzinājās cilvēka plaukstām, nagi bija gari, melni un līki kā kaķim. No muguras bija izdīguši milzīgi sikspārņa spārni, kas vilkās nopakaļ.
Un tad parādījās otrs. Sieviešu kārtas. Smalko, daiļo seju ieskāva spoži melni mati. Taču izkāmējusi vēl vairāk nekā tas pirmais. Viņas spārni bija sapluinīti un saplosīti, un labā kāja vilkās nopakaļ nepaklausīga.
— Vetalas, — Fleimels šausmās nočukstēja. — Asinssūcēji, plēsēji.
Pereneles priekšā parādījās vēl kāds stāvs. Miglains un bez-
miesīgs, tomēr tāds kā cilvēks un vīriešu kārtas. Savīkstījis dūres, viņš iegaudojās.
Fleimela aura uzvirmoja spoži zaļa, nāsīs neciešami stipras iecirtās piparmētras. — Man jāiet palīgā, — viņš izmisis iesaucās.
Pēkšņi barakā iebruka Palamēds. — To auru — dzēst nost! — viņš pavēlēja.
Bruņiniekam aiz muguras platām acīm stāvēja Sofija, bet durvīs riedami un rūkdami drūzmējās sarkanacainie suņi.
— Perenele ķezā, — Džošs teica, uzlūkodams Sofiju. Viņš zināja, ka māsai Perenele ir tuva.
— Fleimel, beidz! — bruņinieks iekliedzās.
Bet alķīmiķis neklausīja. Saplīsušo aproci murdzīdams kreisajā plaukstā, viņš uzbūra spožu smaragdzaļu gaismu un tad piespieda labo plaukstu pie monitora. — Perenele! — viņš sauca.
Fleimela piparmētras noslāpa, jo telpu piestrāvoja saracēņu bruņinieka auras āboliņa smarža: tas sagrāba alķīmiķi aiz pleciem. — Liecies taču mierā, Nikolas. Tu mūs visus iedzīsi postā.
Alķīmiķa aura piepeši iedzirkstījās vēl jo spožāka, vispirms smaragdzaļa, tad kā nefrīts, tad tumši olīvzaļa. Bruņinieks atsprāga atpakaļ kā lēmēts, ar visām bruņām bīstami triekdamies pret sienu. Visgarām važu kreklam aizsprikstīja zaļas liesmas. — Vil! Apturi
viņu! — Palamēds iekliedzās, bailēs atcerējies savu dzimto akcentu.
— Pārtrauc tos sakarus!
— Kungs, lūdzu… — Šekspīrs pavilka alķīmiķi aiz piedurknes. Tūliņ arī pa viņa roku augšup aizdancoja indīgi zaļas sprikstis, un viņš grīļodamies atsprāga atpakaļ, atsizdamies pret kamīna režģi.
Džošs notupās alķīmiķim pie kājām un vērās uz monitoru.
— Ko tu centies panākt? — viņš noprasīja.
— Gribu spēcināt Pereneles auru ar savējo, — Nikolass izmisis atsaucās. — Vetalas viņu saplosīs gabalos. Vienīgi bīstos, ka man spēka par maz. — Bailes viņa balsī bija skaidri nolasāmas.
Džošs saskatījās ar māsu un, redzējis viņu tikko jaušami pamājam, teica Nikolasam: — Es palīdzēšu.
— Mēs palīdzēsim, — Sofija piebalsoja.
Dvīņi nostājās blakus alķīmiķim, Sofija pie labās, bet Džošs — pie kreisās rokas; abi uzlika roku Nikolasam uz pleca. Paskatījies uz māsu, Džošs ievaicājās: — Un ko nu?
Un tobrīd baraku piestrāvoja gandrīz šķebinošs spēcīgu smaržu jūklis: apelsīns un vaniļa, āboliņš un piparmētra, tad vēl piedegusi gaļa, nemazgāta miesa un salijuši suņi.