Saracēņu bruņinieks kaut ko kliedza, bet to neviens nedzirdēja, jo zeltā un sudrabā iesprakšķējās dvīņu auras, kas, sastopoties ar alķīmiķa padzisušo zaļo auru, uzvirmoja un uzdzirksteļoja, un arī tā acumirklī iegaismojās, iespīgojās, zelta putekļu un sudraba stīgu caurausta.
— Alķīmiķi, — Palamēds kliedza kliegšus, — tu mūs visus pazudināsi!
— Perenele! — Nikolass sauca, uzplādams plaukstu monitora ekrānam. Zaļzelta un sudraba pavedieni, aizlocījušies lejup pa delmu un apvijuši ik pirkstu, iezīdās ekrānā.
Ekrāns pa labi pārsprāga uz pusēm, gaisā uzvijās biezi, melni dūmi, un tad smalka, dzidra un skaidra atskanēja Pereneles balss.
— Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! — Izklausījās, ka viņa ir šausmās.
Monitorā pa kreisi uzliesmoja un apdzisa Pereneles sniegbaltā aura.
— Nikolas! — Perenele iekliedzās. — Tu esi mani nogalinājis!
Un tad ekrāns sakusa smirdošā plastmasas un stikla pļeckā.
21. NODAĻA
Doktors Džons Dī iesoļoja Londonas lidostas atbraucēju zālē un nemaz nebrīnījās, tur ieraudzījis stāvam vīru melnā uzvalkā, baltā kreklā un tumšās brillēs: tam rokā bija lapa ar virsū kārtīgi uzdrukātu vārdu "Dee". Mags jau bija sazvanījis Londonas Enoch Enterprises biroju un pabildinājis, ka ierodas.
— Es esmu doktors Džons Dī, — viņš pieteicās vīram un pasniedza mazo ceļasomu. Klēpjdatoru gan paturēja.
— Jā, ser, pazinu. Nāciet līdzi.
Vīra balsī Dī manīja vieglu Tuvo Austrumu akcentu: gandrīz bija gatavs zvērēt — ēģiptietis. Abi aizgāja līdz nemarķētam, melnam limuzīnam, kas stāvēja tieši durvju priekšā, kur stāvēt bija aizliegts. Atvēris aizmugures durvis, šoferis atkāpās, un tobrīd Dī sajuta nāsīs iesitamies pazīstamu smaržu. Kā zibens spēriens nāca atskārta, ka ne šoferi, ne mašīnu nebūt nav sūtījusi viņa firma. Uzreiz gribējās apcirsties un bēgt… bet tad viņš saprata, ka nav jau kurp. — Paldies, — viņš pieklājīgi pateicās, iesēzdamies krēslainajā salonā. Durvis aizvērās — aizlēdzās ar klusu klikšķi. Smārds salonā jautās tik spēcīgs, ka elpu ņēma ciet. Viņš, klusu sēdēdams, noklausījās būkšķī, ar kādu ceļasoma tika iekrauta bagāžniekā, pēc brīža automobilis izkustējās no vietas.
Mags nolika klēpjdatoru līdzās, tad pagriezās pret līdzbraucēju, kas sēdēja turpat blakus, ādas sēdeklī. Izmocījis smaidu, viņš ierunājās: — Kundze, jāatzīst, esmu pārsteigts. Un, protams, man prieks jūs redzēt.
Stāvs puskrēslā sakustējās, nošvīkstēja drānas. Tad salonā iedegās lampiņa, un Dī, lai gan smaržas dēļ jau gatavs ieraudzīt to, kas ieraugāms, tomēr satrūkās, ieraugot milzīgu lauvenes galvu turpat blakus. Gaismā iezibējās milzīgie, draudīgie ilkņi un leknās ūsas. Tumšā vecā Basteta paslēja galvu un uzlūkoja viņu ar lielajiem, dzeltenajiem, ar šķērsenisku melnu svītru pāršķeltajiem redzokļiem. — Tu man arvien vairāk nepatīc, doktor Džon Dī, — viņa noņurdēja.
Doktors izspieda smaidiņu, tad novērsās no asajiem zobiem un notrausa iedomātu puteklīti no piedurknes. — Tātad esat vairākumā; sazin cik ir tādu, kam nepatīku. Bet, godīgi sakot, — viņš bezbēdīgi piebilda, — man nepatīk cilvēki. Gandrīz visi. Taču ticiet man, kundze, esmu kalpojis tikai jums.
Gaismiņa nodzisa, Basteta tumsā vairs nebija saskatāma.
Piepeši prātā iešāvās kāda doma, un Dī ievaicājās: — Man šķita, ka neciešat dzelzi. Ka tāpēc nebraucat mašīnās.
— Dzelzs mani nemaitā kā daudzus Vecajos. Ik pa laikam pa druskai varu ciest. Turklāt te pa lielākai daļai ir oglekļa šķiedras.
Dī nopietni pamāja, prātā iegrāmatojot, ka ne visi Vecajie baidās no dzelzs. Līdz šim bija šķitis, ka tieši dzelzs aizbaidījusi Vecajos no šās pasaules. Četrsimt gadu kalpības, un vēl aizvien tik daudz nezināma…
Automobilis palēnināja gaitu, tad apstājās. Caur aptumšoto logu bija tikko saredzama luksofora sarkanā acs. Nogaidījis, kad tā vērtās zaļa, viņš sadūšojās. — Vai drīkstu vaicāt, ko tādu esmu sadarījis, lai jūs saniknotu? — viņš iebubinājās, pats priecīgs, ka balss netrīsēja. Basteta bija pirmās paaudzes Vecā un viena no Danu Tālis valdniecēm. Kad sala nogrima, ēģiptieši viņu pielūdza vēl paaudzēm ilgi, un gan inki, gan ķīnieši bijāja kaķus, pieminot laikus, kad viņa staigāja pa zemes virsu.
Nošvīkstēja papīrs, pāršķīrās lapas, un Dī atskārta, ka Vecā lasa aklā tumsā.
— Tu esi švaki pārdzimis, doktor Dī. Saožu — tāda pati tā sēra aura, ko esi izvēlējies. — Tumsā nostirkšķēja lēni un metodiski plēsts papīrs. — Esmu izskatījusi tavu lietu. Nav necik aizraujoša lasāmviela. Var jau būt, ka šajā pasaulē esi mūsu labākais aģents, bet es teiktu — jēgas nekādas. Fleimelus esi tvarstījis un ķerstījis — nekā. Turklāt nopakaļ atstājis sazin cik mirušo un posta. Tev uzdots sargāt Vecajos, tomēr vēl pirms trim dienām tu iznīcināji nevis vienu vien, bet veselas trīs vienkopus sajūgtas Ēnu valstības. Kad nule uzdarbojies Parīzē, cilvēki gandrīz dabūja zināt, ka esam, — izsprukām tiešām par mata tiesu. Tu pat pieļāvi, lai Nidhjegs ārdās pa ielām.
— Nu, to vispār ierosināja Makjavelli… — mags bilda.
— Daudzi Vecajie pieprasījuši, lai tiec iznīcināts, — Basteta nodimdināja.
Di satriekts brīdi klusēja. — Bet esmu kalpojis Vecajiem ar sirdi un dvēseli. Gadsimtiem ilgi, — viņš lūdzās.
— Tu strādā rupji, vecmodīgi, — Vecā kaķe turpināja. — Redz, Makjavelli darbojas kā skalpelis — skadri un precīzi; bet tu — kā zobens, kas tiek švīkstināts riņķī apkārt uz labu laimi. Reiz tu gandrīz nodedzināji šo pilsētu līdz ar zemi. Īrijā tavējie nogalēja miljonu cilvēku. Simt trīsdesmit tūkstošu aizgāja bojā Tokijā. Un, lai cik zudībā aizgājušo, Fleimelus tu tā arī neesi dabūjis rokā.
— Man tika teikts — dabū rokā Fleimelus un Grāmatu, lai ko tas maksā. Tas bija svarīgākais, — Dī atcirta, ļaudamies dusmām. — Darīju, ko vajadzēja, lai to panāktu. Un pirms trim dienām, atļaušos atgādināt, nodevu maga Ābrahama Grāmatu.
— Un arī tur tu izgāzies, — Basteta salti nosēca. — Visas Grāmatas nebija, tikai daļa. Divu pēdējo lappušu joprojām trūkst. — Vecās elpa paātrinājās, un Dī piepeši atskārta, ka gaļas smaka tumsā piesvēlusies cieši klāt. — Mag, tavs saimnieks ir varens — varbūt stiprākais no mums. visiem, un tāpēc tu vēl esi dzīvajos, — Basteta nerimās. Tumsā iegailējās milzīgas, dzeltenas acis ar melnām, naža asmenim līdzīgām zīlītēm. — Kad izskanējusi prasība tevi sodīt vai nonāvēt, tavs saimnieks par tevi iestājies. Es gan brīnos — un ne es viena —, kam Vecajam tik draņķīgs rīks?
Vārdi saldēja. — Kāpēc tad sauci? — viņš pēdīgi izmocīja. Mute kalta sausa, mēle šķita piepampusi.
Bastetas acis iegailējās. — Tu neesi nekur liekams.
Dī trūka elpas. Sirds sitās kā negudra, viņš centās to valdīt. Šos vārdus viņš pēdējoreiz bija dzirdējis pirms četrsimt gadiem, bet atmiņā tie bija iespiedušies uz mūžu. Neaizmirstami. Visvisādi tieši tie bija noteikuši viņa dzīvi.
Aizgriezies no Bastetas smakojošās elpas, Dī piespieda pieri vēsajam stiklam un vērās laukā, kur tumsā stiepās gaismas svītras. Viņi brauca pa divdesmit pirmā gadsimta Londonu, tomēr, aizvēris acis un atsaucis atmiņā iepriekšējo reizi, kad bijis kas tāds, kad izskanējuši tie vārdi, viņš jutās atgriezies Henrija VIII laikos.
Uzvilnīja atmiņas — senas, bet neaizmirstas —, un viņš atskārta, ka tas vārds nav notērēts netīšām. Basteta bija ļāvusi nojaust, cik daudz par viņu zina.