1542. gada 23. aprīlī laiks Londonā bija drēgns un lietains, Džons Dī stāvēja iepretim tēvam, Rolandam, Teimzstrītas mājā. Dī bija piecpadsmit gadu vecs, turklāt izskatījās vecāks par saviem gadiem, bet acumirklī jutās gadus desmit vecs. Sakrampējis rokas uz muguras, nespēdams ne pakustēties, ne runāt, ne ievilkt elpu, viņš manīja sirdi sitamies tik stipri, ka līdzi pukstēja visa miesa. Viņš saprata — ja pakustēsies, novelsies gar zemi vai apcirtīsies un izskries laukā kā bērns un, ja ierunāsies, neizturēs un apraudāsies. Bet Rolands Dī bija tepat, un viņa priekšā nedrīkstēji būt vājš. Aiz tēva labā pleca caur mazu rombveida lodziņu bija saskatāma tuvīnā Tauera virsotne. Viņš stāvēja rāms un kluss, tēvs lasīja.
Džons Dī no sākta gala zināja, ka nav tāds kā visi citi.
Ģimenē viņš bija vienīgais bērns, un no bērna kājas pauda, ka ir īpaši apdāvināts matemātikā un valodās: lasīt un rakstīt viņš prata ne vien angliski, bet arī latīniski un grieķiski, saviem spēkiem apguvis franču valodu, pa druskai arī vācu mēli. Džons bija cieši pieķēries mātei — Džeinai, kas allaž nostājās viņa pusē, kad vajadzēja turēties pretim tēvam. Mātes iedrošināts, Džons cerēja iestāties Kembridžas Sentdžona koledžā. Bija domājis — cerējis —, ka tēvs priecāsies, bet Rolands Dī bija audumu tirgotājs ar nenozīmīgu vietu Henrija galmā, no pārliekas izglītotības viņš gandrīz vai baidījās. Rolandam bija gadījies redzēt, kas ar tādiem gudreļiem notiek galmā: karalis bija tik viegli aizkaitināms, un vainīgie jo bieži nonāca aiz restēm vai tika sodīti ar nāvi, palikuši bez zemes īpašumiem un bez graša kabatā. Džons zināja — tēvs cer, ka viņš pārņems ģimenes lietas, un tirgotājam no izglītības vajadzēja tikai tik daudz, lai prastu lasīt, rakstīt un sarēķināt kopā skaitļu stabiņus.
Bet Džons Dī gribēja ko vairāk.
Tajā 1542. gada aprīļa dienā viņš beidzot bija sadūšojies tēvam pateikt, ka mācās koledžā, lai ar bez atvēlēs. Par mācībām bija ar mieru maksāt vectēvs, Viljams Vailds, un Dī bija iestājies koledžā bez tēva ziņas.
— Un kas tad būs, ja iesi tai skolā, ko? — Rolands noprasīja, kuplajai bārdai dusmās spurojoties uz visām pusēm. — Tur tev piebāzīs galvu ar visādām nejēdzīgām muļķībām. Tu samācīsies tos savus latīņus, grieķus, to matemātiku un filozofiju, to vēsturi un ģeogrāfiju, un kas man no tā? Kas tev pašam no tā? Ar to jau tev nepietiks. Gribēsi zināt atkal ko vairāk, un tas tevi, puika, aizvedinās neceļos. Tev mūžam nebūs miera, jo nekad nezināsi visu, ko gribi.
— Saki, ko gribi, — piecpadsmitgadnieks izmocīja. — Iešu.
— Tad būsi kā nazis, kas aptrulst no tā, ka tiek pārāk bieži trīts: draņķīgs rīks… un kam man tāds rīks, kas nekur nav liekams?
Doktors Džons Dī atvēra acis un atkal ieraudzīja šodienas Londonas ielas.
Pēc tās dienas ar tēvu runāt iznāca reti, arī tad, kad vecais vīrs jau tupēja Londonas Tauerā. Dī bija aizdevies uz Celmsfordu, tad uz nule nodibināto Trīsvienības koledžu un, necik ilgi, jau bija pazīstams kā viens no sava laika spožākajiem prātiem. Bet reizēm atmiņā atausa tēva vārdi, un nāca atskārta, ka Rolandam Dī bijusi taisnība: kāre pēc zinībām nebija remdējama un tik tiešām bija aizvedinājusi viņu nelāgos un bīstamos ceļos. Galu galā — pie Tumšajiem vecajiem.
Un kaut kur prāta aizkaktiņa tumsībā, kur bija nogrūstas visas rūgtākās atmiņas, urdīgi par sevi atgādināja tie pieci vārdi.
Rīks, kas nekur nav liekams.
Lai kas bija sasniegts — gan izcilās sekmes un apbrīnojamie atklājumi, gan nevainojami precīza pareģotāja slava, pat nemirstība un pazīšanās ar tiem, kas paaudzēm ilgi bijāti un pielūgti kā dievi un mītu varoņi, — pieci vārdi neatstājās, jo slepenībā māca bailes, ka tēvam izrādījusies taisnība arī šajā ziņā. Varbūt viņš tiešām bija rīks, kas nekur nav liekams.
Pieri joprojām piespiedis pie vēsā stikla, viņš nokremšķinājās, tad paslēja galvu un ieskatījās salona tumsā. — Nezināju, ka man ir pašam sava lieta.
Basteta sagrozījās, ādas sēdeklim nošņirkstot. — Tāda lieta iekārtota visiem nemirstīgajiem un mirstīgajiem cilvēkiem, kas mums kalpo. Tavējā, starp citu, biezāka nekā visas pārējās, kopā ņemtas.
— Jūtos pagodināts.
— Gluži lieki. Es jau teicu — bezgalīgs kļūdu un neveiksmju saraksts.
— Man žēl, ka tev radies tāds iespaids, — Dī klusu bilda. — Par laimi, man jāatskaitās ne jau tavā priekšā. Es atskaitos augstākai instancei, — viņš turpināja ar stingu smaidu uz lūpām.
Basteta iešņācās kā kaķis, kam aste iecirtusies durvīs.
— Bet nu jau pietiks apmainīties laipnībām. — Mags aši saberzēja rokas. — Kāpēc esi Londonā? Man šķita, pēc mūsu dēkām Milvelijā esi atgriezusies savā Beleiras savrupmājā.
— Šodien mani uzmeklēja kāds, ko pazinu sensenos laikos, — Tumšā vecā dobji un nikni noņurdēja. — Kāds, ko domāju esam mirušu jau kur tas laiks un ar ko mūžam vairs negribēju runāt.
— īsti nesaprotu, kāds man ar to sakars… — mags iesāka.
— Ar mani sazinājās Marss Ultors.
Dī saslējās. Tagad, kad acis bija apradušas ar tumsu, pret mazliet gaišāko loga četrstūri iezīmējās Bastetas kaķes galvas aprises.
— Marss ar tevi runāja?
— Pirmoreiz kopš ilgiem gadsimtiem. Un teica, lai es tev palīdzu.
Dī pamāja. Pirmīt, kad viņš devās projām no katakombām, Vecais tā arī netika atbildējis, vai piekrīt, ka civīņi tiek aizvedināti atpakaļ uz Parīzi un viņš Sofiju piespiež salauzt lāstu.
Nošvīkstēja drānas, un dievietes kaķa smaka pieņēmās spēkā.
— Vai tas tiesa? — viņa noprasīja tik tuvu, ka Dī atsprāga atpakaļ, tālāk no viņas dvakojošās elpas.
Mags aizgriezās, izmirkšķinot asaras no acīm. — Vai… — viņš nokāsējās. — Vai ir tiesa — kas?
— Ka vari viņu atsvabināt? Ragana viņu apkrāvusi ar lāstu un nost tādu neņems.
Karalienes Elizabetes galma nāves briesmās un ilgajos gadsimtos pēc tam angļu mags bija pamanījies tikt cauri sveikā arī tāpēc, ka nemētājās nedz ar solījumiem, ko nespēja turēt, nedz ar draudiem, ko nespēja īstenot. Brīdi viņš apdomāja atbildi, pieraudzīdams, lai sejā nebūtu nolasāms itin nekas. Salonā gan bija tumšs, bet viņš zināja, ka Vecajai ar kaķes galvu par to nekas. Viņa tumsā redzēja labi. — Ragana savas zināšanas un gudrības pārlikusi meitenē, Sofijā, kas, nu jau zinām, ir viena no leģendārajiem dvīņiem. Meitene pat atzinusies, ka zina, kā lāsts salaužams, bet atteicās to darīt, kad Marss lūdza… lūgšus lūdzās. Tagad man atliek vienīgi panākt, lai nākamreiz, kad palūgsim to pašu, viņai būtu dibināts iemesls neatteikt. — Dī lūpas sašķobīja cietsirdīgs smīns. — Man atteikt nav viegli.
Tumšā vecā noņurdējās.
— Neizklausās, ka tu starotu laimē. Man gan šķita, jāpriecājas, ka varat tādu kā Marss dabūt atpakaļ ierindā.
Vecā nepatīkami iesmējās. — Tu par Marsu Ultoru, par Marsu Atriebēju, neko daudz vis nezini, vai ne?
Mags mirkli klusēja, pirms atbildēja. — Zinu kaut ko no mītiem, — viņš atzinās.
— Reiz viņš bija varonis, tad pārtapa briesmonī, — Basteta novilka. — Par dabas stihiju — nevaldāmu, neparedzamu un neiedomājami bīstamu.
— Šķiet, ka viņš tev ne sevišķi patīk.
— Patīk? — Basteta atsaucās. — Es viņu mīlu. Un tieši tāpēc, ka mīlu, negribu, lai viņš atkal ārdās pa visu pasauli.
Dī samulsis nogrozīja galvu. — Man šķita — gaidāmajā kaujā Marss mums lieti noderētu.