— Dusmās viņš spēj nopostīt visu pasauli un ik Ēnu valstību, kas ar to sajūgtas… Un tad kādam cilvēku varonim vai Vecajo kaujiniekam vajadzēs viņu nobendēt pavisam. Vismaz tagad es zinu, ka viņš ir katakombās un drošībā.
Dī raudzīja apjēgt, ko tikko dzirdējis. — Kā tu vari teikt, ka mīli viņu, un tomēr gribēt, lai savas dienas viņš vada kā dzīvs mironis?
Drīzāk sajūtami, nevis sadzirdami, turpat degungalā garām aizšāvās nagi. Pārsprāga un nošņācās caurdurtais ādas sēdeklis. Kad Basteta beidzot ierunājās, viņas balss apvaldīti trīsēja. — Cilvēku ciltis gadu gaitā Marsu dēvējušas visādos vārdos. Man viņš ir Hors… Mans mazais brāļuks.
Dī pārsteigts atkrita atpakaļ. — Bet kāpēc tad Ragana viņu nolādēja? — viņš vaicāja. — Ja reiz tu saki — lāsts viņu drīzāk sargā.
— Jo viņa Marsu mīlēja vēl karstāk nekā es. Endoras ragana ir viņa sieva.
22. NODAĻA
Vetala.
Burve atkāpās no neradījuma, kas bija izlauzies cauri tīmeklim. Pēc visa spriežot, tas bija gulējis aizaustajā kamerā. Pašā pēdējā brīdī bija izdevies samanīt kustību, bet no nagu kampiena izvairīties viņa nepaguva. Raupjais nags pāršķēla miesu — plecs un delms svila vienās ugunīs. Bija skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek laukā, saules gaismā un brūce jāizmazgā. Perenele nodrebinājās, iedomājusies visu to draņķību, kas varēja būt sakrājusies vetalai zem nagiem.
Vampīram aiz muguras pluinījās zirnekļtīkla atliekas. Tajās joprojām sprikstīja zaļas dzirkstis, un Burvei iešāvās prātā, ka tieši tās uzrāvušas nešķīsteni no miega. Ik šķieznā joprojām vīdēja Nikolasa, Džoša un Šekspīra strēmelītes.
Un tad, nokustot tīmekļa pluskām, laukā iznāca otrs tāds pats neradīju ms.
Bija manāms, ka abi ir tik līdzīgi kā dvīņi. No vaiga daiļi, smalkiem indiešu vaibstiem, nevainojamu ādu un milzīgām, miklām brūnām acīm. Perenele zināja, ka melnos sikspārņa spārnus viņi parasti aptin visapkārt, izkāmējušās, ar pelēku ādu apvilktās miesas un nagainās ķetnas atklājot tikai brīdi pirms uzbrukuma.
Kāpdamās atpakaļ pa gaiteni, Perenele raudzīja no vetalām pamazām attālināties, vienlaikus visiem spēkiem cenšoties atsaukt prātā visu, kas par tām zināms. Primitīvi nakts un tumsas radījumi, pa pusei zvēri, kas — tāpat kā daudzi no vampīru cilts — necieta gaismu un jo vairāk saules starus.
Vajadzēja tikt līdz kāpnēm gaiteņa galā… bet bija bail apcir sties un skriet, atstājot vetalas aiz muguras.
Aiz vetalām parādījās de Aijala. Rēgs paslēja rokas, izlidoja nešķīsteņiem cauri un izgrūda ilgu, baisu dziļa izmisuma un neglābjamas vientulības pilnu vaidu, kas nez cik reižu atbalsojās miklajos mūros. Vetalas par rēgu nelikās zinis. Milzīgās acis vērās tieši uz Burvi, mutes ar spoži baltiem zobiem pavērtas, zodi notecējuši slienām. De Aijala pagaisa, tad ar spēku aizcirtās durvis, tā ka abas nobira putekļiem. Vetalas nekādi nereaģēja. Tikai lēnām virzījās arvien uz priekšu.
— Kundze, nevaru līdzēt, — de Aijala bezcerīgi izgrūda, parādījies Burvei līdzās. — Man šķiet, viņi zina, ka esmu tikai rēgs un neko nespēju nodarīt.
— Izskatās izbadējušies, — Perenele nomurmināja, — un zina, ka neesi ēdams. — Piepeši viņa pamanīja, ka zirnekļtīkla šķieznas vampīriem aiz muguras iegailējas vienlaidu dzirkstoši zaļas, un apstājās. Aurā pavīdēja sapluinīts vīra apveids.
— Perenele.
Nikolasa balss saplūda ar ausij gandrīz netveramo tīmekļa čaboņu. Alķīmiķim līdzās kaut kas pazibēja, un tad aura uzsprikstīja tik spoža, ka zaļganā gaisma, kas nāca no tīmekļa atliekām, piestrāvoja visu Alkatrazas pazemes gaiteni.
Perenele zināja pārdesmit burvestību, kas lietojamas pret vampīriem, taču tad vajadzētu aktivēt auru… un sfinksa tūdaļ būtu klāt kā saukta. Viņa turpināja atkāpties: atlika tikt līdz kāpnēm, tad apcirsties un skriet — cerībā, ka izdosies tikt līdz durvīm, iekams vetalas ir klāt. Varēja izdoties. Vetalas mita mežā, garie nagi bija raduši pie mīkstas zemes un koku mizas, uz gludenā akmens klona tie slīdēja. Par apgrūtinājumu bija arī salocītie spārni. Perenele spēra vēl soli atpakaļ, tuvāk gaišajam durvju četrstūrim. Mugura samanīja saules siltumu — bija skaidrs, ka līdz kāpnēm vairs nav tālu.
Un tad tīmekļa šķieznās parādījās Sofija un Džošs, katrs Nikolasam pie sava sāna. Visi trīs sarauktām pierēm saspringti vērās šurp. Nikolasa aura gailēja spoži smaragdzaļa. Sofija viņam pie labās rokas uzzibsnīja sudrabaina, Džošs — pa kreisi — iesvēlās zeltā. Tīmeklis iedegās kā lākturis, pielejot ar gaismu visu gaiteni.
— Perenele.
Vetalas apsviedās, uz balss un piepešās gaismas pusi iešņākdāmās kā kaķi, un Perenele redzēja vīru pastiepjam šurp plaukstu ar plaši izplestiem pirkstiem. Pirkstu galos dancoja gaismas dzirkstis… un bija skaidrs, kas tūliņ būs.
— Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! — viņa iekliedzās.
No sapluinītā tīmekļa sprakstēdamas un virmodamas izbrāzās sudrabainas, zaļas un zeltainas enerģijas spirāles un vērpetes. Šņākdamas un šaudīdamās, tās lēkāja gar sienām un griestiem, līdz savācās vienkopus, pie Pereneles kājām, kur sakrājās gaismas palts, kas lēni sūcās akmens klonā. Burve noelsās — silts enerģijas vilnis kāpa augšup, līdz eksplodēja galvā. Prātā ar joni uzvirmoja svešas domas un atmiņas.
Eifeļa tornis vienās ugunis…
Nidhjegs trako ielās…
Valkiras baltās bruņās…
Atkal viņas — iekaltas ledū…
Gargujas šļūc lejup pa Parīzes Dievmātes katedrāles mūriem…
Sausmoņi nāk virsū — Genii Cucullati…
Gribi negribi, visapkārt uzsprikstīja viņas pašas aura, balta un mirdzoša kā sniegs, mati aiz. muguras izplājās kā melns spārns.
— Nikolas! — Perenele iekliedzās, redzot tīmekli sasvilstam melnās plēkās un savu auru apdziestam. — Tu esi mani nogalinājis!
Un tad Alkatrazas mūriem cauri izskanēja sfinksas uzvarošais kliedziens.
Pat vetalas metās bēgt, atpakaļ neskatīdamās.
23. NODAĻA
Plivinādama smirdīgos spārnus, sfinksa parādījās gaiteņa galā, milzīgajām lauvas ķetnām skrāpējoties pa klonu. Pieplakusi ar vēderu pie zemes, tā izpleta ērgļa spārnus un uzvaroši iekliedzās mēlē, kas bija vēl senāka par pirmajiem Ēģiptes faraoniem:
— Nu tu esi man rokā, Burve. Kārtīgi pamielošos ar tavām atmiņām un tad nograuzīšu kauliņus. — Sfinksai bija daiļas sievietes galva, bet redzokļi ar statenisku zīlīti, un mēle šaudījās gara, melna un šķelta. Aizvērusi acis, viņa atgāza galvu un dziļi ievilka gaisu nāsīs. — Bet kas… kas tad tas? — Mēle snaikstījās, tverot gaisā vēdījošās smaržas. Nagiem klikšķot, viņa paspēra pāris soļu tuvāk.
— Kā tas iespējams? Tu esi tik varena… tiešām varena… par daudz varena. — Sfinksa apstājās, nevainojami skaistā seja sašķobījās neglītā vieplī. — Un stipra. — Viņa saminstinājās. — Stiprāka, nekā vajadzētu būt.
Jau grasījusies pa galvu, pa kaklu mesties uz kāpnēm, Perenele piepeši apstājās un pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sfinksu. Acu kaktiņos iegūla krunciņas, lūpās — tikko jaušams smīniņš; Burves seja vērtās cietsirdīga. Pacēlusi plaukstu tuvāk acīm, viņa pārsteigta noskatījās, kā ik pirksts ieaug tādā kā zaļā stikla apvalkā, kas virzījās arvien augstāk. Iesākumā bijis pavisam caurspīdīgs, stikls vērtās blāvs. — Bet kā gan citādi, — viņa nočukstēja. Un tad iesmējās pilnā kaklā tā, ka atbalss aizvēlās pa gaiteni.