— Paldies, Nikolas! Paldies, Sofij un Džoš! — viņa iesaucās.
Burves smīns sfinksu nobiedēja, bet smiekli iedzina šausmās. Paspērusi vēl vienu nedrošu soli uz priekšu, viņa atsprāga atpakaļ. Lai cik briesmīga no skata un ar cik baisu slavu, sfinksa bija gļēva.
Uzaugusi starp briesmoņiem, pēc tik gariem gadu tūkstošiem viņa dzīvajos bija tikai tāpēc, ka ļāvās bailēm un mazdūšībai.
Stāvot ar sfinksu aci pret aci, Burve sakļāva kopā delnas, saliekot pirkstus kopā. Pēkšņi viņas aura uzšķīlās tik baltā spozmē, ka piežilba viss gaitenis, un sprakstēdama sakļāvās visapkārt ovālā atstarojošu spoguļkristālu aizsargsienā. Ik pusdrupis ķieģelis, ik rūsas saēsta caurule, nopelējušie griesti, zirnekļa tīmekļu pluskatas un kameru sabirzušās durvju restes tai cauri vīdēja neparasti skaidri, līdz vispēdējam sīkumam. Uz grīdas sfinksas virzienā aizstiepās garas, stūrainas ēnas, lai gan pati Perenele nekādu ēnu nemeta.
Burve pašāva uz priekšu labo roku. No plaukstas izzibsnīja baltas gaismas lode, gandrīz kā sniega pika; reizi — tad divas, trīs — atlēkusi no grīdas, tā aizripojusi apstājās starp sfinksas atbaidošajām ķetnām.
— Un kas man ar tādu būtu darāms? — neradījums izspēra. — Gribi, lai ņemu zobos un pienesu tev klāt?
Pereneles smaids iesvēlās baiss, mati saslējās gaisā melnā mākonī.
Lode sāka augt lielāka. Kārtu kārtām virsū klājās kustīgi, grozīgi, riņķojoši, zibsnīgi kristāli. Gaiss strauji atdzisa, no sfinksas mutes izvēlās balti mākuļi.
Sfinksa bija radusi pie tuksneša. Visu garo mūžu bija pazinusi tikai neciešamu karstumu un saules svelmi. Skaidrs, ka pēdējās nedēļās, kopš vajadzēja sargāt Alkatrazu, bija aprasts gan ar salas cietuma pagrabu saltumu, gan līča drēgnajiem miglas vāliem, dzeldīgo lietu un negantajiem vējiem. Taču tādu aukstumu viņa manīja pirmoreiz. Sals dzēla kā uguns. Neskaitāmi sīki kristāliņi, izšāvušies no spīdošās lodes, dzalkstīja miesu kā lēkājošas ugunskura dzirkstis. Sniegpārsliņa, niecīga kā puteklītis, nolaidās uz mēles: šķita, mutē trāpījusi kvēloša ogle. Bet lode joprojām auga augumā.
Perenele spēra soli tuvāk. — Esmu tev pateicīga.
Sfinksa atkāpās.
— Būtu es apcirtusies un bēgusi, tu būtu mani nokampusi. Bet, kolīdz pateici, ka esmu varenāka nekā biju, es atskārtu, ka man taču ir vīra un dvīņu dota velte.
Sfinksa iebrēcās kā meža kaķis — ledus saltums stindzināja viņas cilvēkveida seju. — ilgi tā neies. Gan es izsūkšu no tevis spēkus.
— Mēģini, — Perenele sacīja klusu un gandrīz mīlīgi. — Bet tad vajadzēs man pievērsties tā pa īstam. Personīgi man allaž bijis grūti koncentrēties, kad salst. — Viņa atkal pasmaidīja.
— Aura tev apdzisīs. — leklabējās sfinksas asie, smailie zobi. Sienas sāka pārklāties ar sarmu.
— Tiesa. Man ir minūte, varbūt vēl mazāk, iekams aura apdzisīs, kāda bijusi. Bet ar to pietiks.
— Pietiks? — Neradījums trīcēja pie visām miesām. Rumpis un ķetnas bija nosarmojušas baltas, bālie vaigi — sarkani, lūpas — zilas.
— Pietiks, lai novestu šo te līdz galam.
Sniega lode nupat bija pārauguša ķirbja lielumā. Sfinksa metās tai virsū, milzīgā lauvas ķetna izcirtās caur ledus kristāliem, tad atrāvās, smagi apsaldēta, gluži samelnējusi.
— Šo jauko burvestību man iemacija kāds Aleutu salu šamanis, — Perenele stāstīja, nākot sfinksai arvien tuvāk. Tā nekavējoties rāvās atpakaļ, bet, ķetnām uz apledojušā klona aizslīdot uz visām pusēm, nogāzās garšļaukus. — Aleuti ir īsti sniega un ledus maģijas meistari. Sniegs mēdz būt visāds, — Burve teica. — Mīksts…
No rotējošās lodes izvirmoja pūkainas sniegpārslas un aizdancoja visapkārt sfinksai, šņākdamas iezīdās miesā, acumirklī sasvilstot un izkūstot.
— Ciets…
Lode izvirda akmencietas ledus lauskas, kas tūliņ cirtās sfinksai sejā.
— Un ir vēl sniegputeņi.
Lode pazuda baltā jūklī. Sfinksai virsū triecās sniega blāķis, biezā slānī pārklādams rumpi un galvu. Viņa aizrijās, noklepojās, un svilinošie kristāli ielidoja mutē. Kājām slīdot, sfinksa centās atkāpties, bet nu jau visu gaiteni klāja ledus kārta. Neradījums raudzīja pacelties spārnos, taču sarmas un ledus dēļ tie bija tik smagi, ka tik tikko cilājās.
— Un, protams, krusa…
Ledus šķembas un gabali zirņa lielumā sāka kapāt aizlaiku mošķi. Izšāvusies no rotējošās lodes, krusas graudi triecās pret sfinksas spārniem kā skrotis, izraudami tajos caurumus.
Briesmone iekaukdamās apsviedās un bēga.
Sniega vētra dzinās pakaļ: krusas graudi lēkāja pa klona grīdu, sitās pret griestiem, šķindināja metāla durvis. Gaitenis visgarām bija iekalts vairākus centimetrus biezā ledus kārtā, dzelzs restes salā krakstēja, ķieģeļi sabirza putekļos, griesti, ledus svara vilkti, gāzās lejup veseliem gabaliem.
Sfinksa jau gandrīz bija aizvilkusies līdz gaiteņa galam, kad griesti nobruka viņai pār galvu, aprakdami zem tonnām smaga akmeņu un metāla blāķa. Un tas tūliņ pārklājās ar pusmetru biezu, dzelzscietu krakstošu, knikstošu mūžīgā sasaluma kārtu.
Aurai apdziestot, Perenele sagrīļojās.
— Bravo, kundzei — No tumsas iznira Huana Manuela de Aijalas spoks.
Burve atspiedās pret sienu, lēni un smagi vilkdama elpu. No pārguruma trīsēja ik muskulītis, piepūles dēļ smeldza visas malas.
— Vai viņa ir pagalam ?
— Diez vai, — Perenele izdvesa. — Savaldīta, aizkaitināta, pārbijusies. Lai nobeigtu sfinksu, ar ko tādu vis nepietiks. Pagriezusies viņa lēnām kāpa augšup, turēdamās pie sienas.
— Tas sniegs un ledus — visai iespaidīgi. — De Aijala aizplanēja tuvāk kāpņu lejasgalam, lai vēlreiz pamielotu acis pie ledusblāķa gaiteņa tālumā.
— Grasījos mēģināt ko citu, bet nez kāpēc acu priekšā uznira divas kareives, iekaltas ledū; izskatījās pēc valkīrām…
— Atcerējāties? — de Aijala pārvaicāja.
— Ne jau es, — Perenele nočukstēja un tad atviegloti uzelpoja, izgājusi spožajā rīta saulē. Aktivējusi auras pēdējās paliekas, viņa pārvilka pirkstus pār brūcēm, lai tās izšķīstītu. Tad, aizmiegusi acis, pavērsa seju pret gaismu. — Man šķiet, tās bija Sofijas atmiņas, — viņa pārsteigta sacīja. Un aprāvās — prātā iešāvās stindzinoša doma. — Valkīras un Nidhjegs atkal siro pa pasauli, — viņa nobrīnījās. Instinkts vēlēja pagriezties pret austrumiem un atvērt acis. Kas notika ar Nikolasu un bērniem? Kur viņi bija iekūlušies?
24. NODAĻA
— Alķīmiķi! — Palamēds izmisis kliedza. — Tevis dēļ esam pagalam!
Fleimels bija sabrucis iepretim sapostītajiem monitoriem. Āda — sadzeltējusi kā vecs pergaments, ap acīm atkal jaunas rievas, bet pierē vēl jo dziļākas. Kad viņš uzlūkoja saracēni, acis vērās stiklainas un aizmiglotas, baltumos — iezaļganas dzīsliņas.
— Es taču teicu — auru nedarbini, — bruņinieks bārās. — Brīdināju taču. — Palamēds apcirtās pret Šekspīru. — Gatavojies kaujai. Cel kājās sargus. — Bards pamājis steidzās laukā līdz ar pieklusušajiem sarkanacu suņiem, kas izkārtojās ap viņu sargājošā lokā. Spokainas un caurredzamas bruņinieka varenajām miesām visapkārt uzaudās važu bruņas, kas tūliņ sablīvējās īstās. — Vai es neteicu, alķīmiķi? Nāve un posts velkas tev nopakaļ. Cik daudzi šonakt vēl mirs tevis dēļ? — viņš nodārdināja, iekams izbrāzās laukā pa durvīm.