Džošs samirkšķinājās, lai aizgainītu melnos plankumus acu priekšā. Māsa sagrīļojās — viņš satvēra Sofiju aiz rokas. — Esmu galīgi bez spēka, — viņš teica.
Sofija piekrītoši pamāja. — Es tāpat.
— Pa īstam jutu, kā enerģija strāvo cauri un aizskrien projām no rokas, — viņš pārsteigts bilda. Džošs nopētīja savus pirkstus. Āda bija apsārtusi, uz pirkstiem pampa apdeguma tulznas. Līdzējis māsai apsēsties, viņš nometās pie viņas kņūpus. — Kā jūties?
— Iztukšota, — Sofija izmocīja, un acis viņai joprojām spīgoja kā sudraba diski. Satraukts Džošs tur redzēja atainojamies sevi pašu kā greizos spoguļos. Pārmaiņa bija salīdzinoši niecīga, tomēr māsa uzreiz šķita draudīga un gandrīz sveša. Kamēr viņš skatījās, sudrabs pamazām pagaisa un acis atkal vērtās ierasti zilas. — Perenele? — Sofija ievaicājās, bet mute bija izkaltusi, un vārdi pār lūpām vēlās ar grūtībām. — Kas ar viņu? — izlauzās aizkritis čuksts, tad viņa piebilda: — Man vajag drusku ūdens.
Džošs jau cēlās kājās, kad turpat blakus uzradās Šekspīrs ar divām duļķainas dziras pilnām glāzēm. — Izdzeriet šo te.
Paņēmis pretim abas glāzes, Džošs tomēr piesardzīgi iestrēba no vienas mazu malciņu, iekams otru pasniedza māsai. Viņš novaikstījās. — Salds pēc garšas. Kas tas ir?
— Ūdens, nekas vairāk. Atļāvos katrā iejaukt pa karotei īsta medus, — nemirstīgais atteica. — Esat iztērējuši sazin cik kaloriju un sadedzinājuši lielu daļu organisma cukura un sāļu. Tie jādabū atpakaļ, cik drīz vien iespējams. — Bards greizi pasmaidīja, atiezdams puspuvušos zobus. — Tikpat labs kā maģija. — Trešo glāzi, kur virmoja brūns medus, prāvāku par citām, viņš nolika uz galda alķīmiķim. — Tu arī, Nikolas, — viņš liegi bilda. — Dzer laukā ātri. Darba sazin cik. — Tad viņš pagriezies izsteidzās laukā, tumsā.
Sofija un Džošs noskatījās, kā Nikolass pieliek glāzi pie lūpām un iestrebj pabiezo dziru. Labā roka trīcēja un bija pieturama ar kreiso. Manīdams dvīņu skatienu, viņš lūkoja pasmaidīt, bet iznāca tikai tāda kā sāpju pilna grimase. — Paldies, — viņš nočērkstēja. — Jūs viņu izglābāt.
— Pereneli, — Sofija atkārtoja. — Kas notika?
Nikolass nogrozīja galvu. — Nezinu, — viņš atzinās.
— Tie abi… — Džošs iesāka.
— Vetalas, — Nikolass atsaucās.
— Un tas, kurš pēc spoka, — Sofija piebilda.
Iztukšojis glāzi, Nikolass ar trīsošu roku nolika glāzi. — Vispār tas ļauj cerēt uz labu, — viņš atsaucās, šoreiz pasmaidot pa īstam. — Perenele ir septītās meitas septītā meita. Viņa var sazināties ar mirušo ēnām, no tām viņai nav ko bīties. Alkatraza ir spoku sala, un spoki pa lielākai daļai ir labi.
— Pa lielākai daļai? — Džošs pārvaicāja.
— Pa lielākai daļai, — Nikolass atkārtoja. — Bet manai Perrnelei neviens neko nevar nodarīt, — viņš droši pavēstīja.
— Domā, ar viņu kaut kas noticis? — Sofija pasteidzās, iekams Džošs paguva pavaicāt tieši to pašu.
Iestājās klusums, tad Fleimels atbildēja: — Diez vai. Redzējām, kā aura uzzibsnī. Spēcināta ar mūsējām — sevišķi ar jūsējām —, tā uz bridi varētu būt neuzvarama.
— Bet kāpēc viņa teica, ka esi viņu nogalinājis? — Sofija prasīja jau skaļāk.
— Nezinu, — Nikolass klusu sacīja. — Bet vienu zinu droši: būtu noticis kas nelāgs, es zinātu. Justu. — Lēnām un stīvi piecēlies, viņš piespieda rokas pie krustiem. Nolūkojis tukšo baraku, viņš pameta ar galvu uz dvīņu mugursomām. — Vāciet kopā mantas, mums jātaisās, ka tiekam.
— Un uz kurieni? — Džošs gribēja zināt.
— Vienalga, ka tikai projām, — Nikolass teica. — Mūsu kopus aura būs nostrādājusi kā bāka. Deru, ka jau tagad šurp dzenas Vecajie, Nākamā paaudze un nemirstīgie, visi, kas Londonā, — visi līdz pēdējam. Tāpēc jau Palamēds tik ļoti satraucies.
Sofija piecēlās. Džošs pastiepa roku, lai māsu atbalstītu, bet viņa pakratīja galvu. — Man šķita, tu gribi palikt un cīnīties, — viņa uzrunāja Nikolasu. — Perenele tev teica to pašu, un vai tad to pašu neteica arī Šekspīrs un Palamēds?
Nokāpis pa kāpnītēm, Fleimels pagaidīja, līdz dzestrajā nakts gaisā iznāk arī dvīņi, un tikai tad atbildēja. Viņš paskatījās uz Džošu. — Un kā domā tu? Palikt un cīnīties vai bēgt?
Džošs izbrīnā pavērās pretim. — Tu prasi man? Kāpēc?
— Tu esi mūsu taktiķis, ko iedvesmo pats Marss. Ja vispār kāds zina, kā rīkoties kaujā, tas esi tu. Un, kā man lieku reizi atgādināja Perenele, jūs esat leģendārie dvīņi — no tiesas spēcīgi. Tāpēc saki, Džoš, ko lai darām?
Džošs jau vēra vaļā muti, lai atteiktu, ka nav ne jausmas… Jau noliedzoši kratīja galvu, kad atbilde piepeši bija rokā. — Ja nezinām, ar ko būs jāsastopas, nav iespējams pateikt, kā der rīkoties. — Zēns pavērās visapkārt. — Izgudrēm būvētā un slazdiem aprīkotā cietoksnī esam drošībā. Zinām, ka visapkārt ir aizsargzona un namos dzīvo bruņiniekam uzticami iemītnieki. Nešaubos, ka Šekspīra un Palamēda rīcībā ir vēl citi ieroči. Bet, ja paliksim tepat un cīnīsimies, laukā netiksim, un te ir Dī valstība, tāpēc agrāk vai vēlāk viņš atvedinās šurp papildspēkus, tā ka būsim pilnīgā ielenkumā. — Viņš uzlūkoja māsu. — Es saku — bēgam. Kad cīnīsimies, tas mums jādara pēc mūsu noteikumiem.
— Labi teikts. — Alķīmiķis pamāja. — Es piekrītu. Tagad bēgsim, lai varam cīnīties citudien.
No tumsas iznira Palamēds, tinies āboliņa dvesmā. Nupat viņš pavisam bija pārvērties saracēņu bruņiniekā, kas cīnījās līdzās karalim Artūram. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies gludenās, melnās plākšņu bruņās, apakšā — melns važu bruņukrekls. Galvu un skaustu pilnībā sedza važu pārklājs, kas slīga pāri pleciem. Pāri — gluda, kalta senlaicīga bruņucepure ar garu degunsargu. Pie sāniem šūpojās līks persiešu zobens, uz muguras piejozts milzīgs otrs, tāds kā skotiem. Jau tā varenais vīrs bruņās izskatījās pēc īsta briesmoņa. Iekams saracēnis paguva bilst kaut vārdu, piesteidzās Šekspīrs, kam nopakaļ mēmi tecēja pieci sarkanacu suņi.
— Cik ļauni ir? — Palamēds nodārdināja.
— Slikti, — Šekspīrs nomurmināja. — Pirms neilga brīža larvu un lemuru pārraudzītajās ielās ienākuši daži — lielākoties nemirstīgie un dažs cilvēku dzimuma marodieris. Tālu nav tikuši. — Blāvi dzeltena iesprikstījās Šekspīra aura, gaiss iesmaržojās pēc citroniem. Pāri nemirstīgā nospeķotajam kombinezonam uzauga šolaiku policista aizsargtērps. Kreisajā rokā parādījās ķēdē iekārta runga, kuras dzelkšņotais gals vilkās pa dubļiem. Viens suns to aplaizīja ar šķelto mēli. — Larvi un lemuri stāv ārējā aizsardzības lokā, — viņš turpināja, paskatīdamies uz alķīmiķi un dvīņiem.
— Uzticami, bet ne sevišķi atjautīgi. Un kad pieēdas — aizmieg. Pusnakts vēl nebūs klāt, kad pirmie iebrucēji jau būs pie mūriem.
— Cietoksnis stāvēs kā klints, — Palamēds ar pārliecību pavēstīja.
— Neieņemamu cietokšņu nav, — ikdienišķi iebilda Džošs un aprāvās: no tumsas iznira milzīgs sarkanacains stāvs. Pārējie pagriezās, sekojot zēna skatienam. Tas bija prāvākais no suņiem. Kažoks piedzīts dubļu pilns, sānos dziļa brūce, bīstami tuvu mugurkaulam.
— Gabriēl! — iekliedzās Šekspīrs.
Vienā mirklī, kamēr spēra soli, suns pārvērtās. Muskuļi pārkārtojās, kauli nosprakšķēja un nokrakšķēja, suns uzslējās pakaļkājās, kakls sarāvās īsāks, pārveidojās vaibsti un žokļi. Tagad suns bija gandrīz vai cilvēks — jauneklis gariem, pelēkbrūniem matiem. Vaigus klāja vijīgi, violeti zili tetovējumu raksti, kas pa kaklu stiepās lejāk, līdz pat kailajām krūtīm. Kājas viņam bija basas, mugurā tikai rupjas, pašaustas vilnas bikses ar sarkanmelnām rūtīm. Zem pavirši apcirptās matu kodaļas pretim gailēja asinssarkanas acis.