— Gabriēl, tu esi ievainots, — bards sauca.
— Skramba vien, — atteica suņcilvēks. — Nekas vairāk. Un tas, kurš man to nodarīja, vairs neko citu nepasāks. — Viņš runāja ar stieptu akcentu, ko Sofija pazina, — velsiešu izruna.
Cits pēc cita visi Šekspīra suņi pārtapa cilvēkos.
— Vai jūs esat torkaltieši? — Džošs ievaicājās, atcerējies tos, kas sargāja Hekates Ēnu valstību.
— Tie mums rados, — Gabriēls sacīja. — Mēs esam torkmadrieši.
— Gabriēla suņi, — ierunājās Sofija, acīm ievizoties sudrabā.
— Muldoņas.
Gabriēls apcirtās pret meiteni, pasnaikstīdams šķelto mēli kā čūska. — Tā mūs neviens nav dēvējis jau kur tas laiks. — Mēle pašāvās laukā atkal. — Bet tu jau neesi viscaur cilvēks, vai ne, Sofija Ņūmena? Tu esi Mēness dvīnis un tik jauna, jauna, jauna, lai tevī satilptu viss, kas krāts laikmetu laikmetos. Tu od pēc vienas draņķa raganas, Endora. — Viņš nicīgi aizgriezās, riebumā saraucis degunu.
— Ei, tu runā ar manu… — Džošs nenovaldījās, bet Sofija viņu saķēra aiz rokas un pavilka atpakaļ.
Nelikdamies par puiku zinis, Gabriēls pievērsās Palamēdam.
— Larvi un lemuri ir krituši.
— Tik drīz? — saracēņu bruņinieks iekliedzās. Gan viņš pats, gan Šekspīrs nepārprotami bija satriekti. — Ne jau visi?
— Visi. Nav vairs neviena.
— Bija gandrīz pieci tūkstoši… — Šekspīrs ierunājās.
— Dī ir klāt, — Gabriēls noņurdēja. — Un arī Basteta tuvojas. — Uzmetis kūkumu, viņš saviebās, jo brūce uz muguras pavērās platāka.
— Tomēr ir vēl kaut kas, vai ne? — gurdi novilka Fleimels.
— Tumšo veco piekritēji un Dī aģenti šajā pilsētā ir salašņu bandas, kas drīzāk saplēsīsies savā starpā nekā ies cīņā visi kopā. Lai nogalētu larvus un lemurus, vajag apmācītu un organizētu karaspēku, kas uzticams vienam vadonim.
Gabriēls piešķieba galvu. — Dzinēji siro apkārt.
— Tikai ne to. — I'alamēds ievilka dziļu, trīsošu elpu un nocēla no muguras garo zobenu.
— Ar visu pavēlnieku, — Gabriēls drūmi piebilda.
Džošs paskatījās uz māsu, jo iedomājās, ka varbūt viņai ir kāda nojausma, par ko tādu torkmadrietis runā. Sofijas acis atkal bija vērtušās sudraba spoguļos, un sejā jautās ne tik daudz izbīlis, kā aizgrābtība.
— Cernunns ir atkal klāt, — Gabriēls izdvesa dziļās šausmās. Un tad visi muldoņas cits pēc cita atgāza galvu un žēlīgi iegaudojās.
— Ragainais dievs, — nočukstēja Sofija un sāka drebēt. — Mežonīgo dzinēju pavēlnieks.
— No vecajiem? — Džošs noprasīja.
— Arhonts.
25. NODAĻA
— Man teica, ka tā Perenele esot gūstā, vāja, neaizsargāta, — Mazulītis Bilijs noskaldīja, runājot šauriņā, pie neskūtā apakšžokļa piekabinātā Bluetooth mikrofonā. — Vieni vienīgi meli. — Aiz sašķaidītiem kukaiņiem notraipītā Thunderbird priekšloga līča otrā krastā skaidri vīdēja Alkatraza. — Un, manuprāt, mums ir problēma. Smaga problēma.
Pasaules otrā galā balsī, kas skanēja skaļrunītī, vērīgi klausījās Nikolo Makjavelli, kravādams savu mazo ceļasomu. Pats viņš nebija kravājies kopš neatminamiem laikiem, par to allaž tika rūpējies Dagans. — Un kāpēc tu man zvani? — Makjavelli painteresējās. Iekrāvis somā trešo pāri kurpnieka šūdinātu kurpju, viņš nosprieda, ka ar diviem pietiks, un trešo atkal izcēla laukā.
— Man tevi vajag, — Bilijs negribīgi atzina. — Nevarēju ne iedomāties, ka vajadzēs. Biju pārliecināts, ka ar vienu sievišķi pats tikšu galā.
— Par šādu alošanos ar dzīvību samaksājis ne viens vien, — Makjavelli nomurmināja itāliski, tad atkal pārgāja uz angļu mēli. — Un kas grozījis tavus prātus?
— Pirms pāris minūtēm Alkatrazā kaut kas noticis… Kaut kas dīvains… stiprs.
— Kā tu zini? Tevis taču uz salas nav.
Itālis amerikāņu nemirstīgā balsī skaidri saklausīja bijību. — Es sajutu — no triju jūdžu attāluma!
Makjavelli saslējās. — Kad? Tieši cikos? — viņš noprasīja un ieskatījās pulkstenī. Aizgājis līdz telpas otram galam, viņš atvēra klēpjdatoru un pārvilka rādītājpirkstu pār pirkstu nospiedumu lasītāju, lai aparāts atmostas. No Londonas spiegiem bija ienācies vairāk nekā desmit šifrētu e-vēstuļu, visās vēstīts, ka lēcies kaut kas neparasts, un visas rakstītas pīkst. 20.45, mazliet vairāk nekā pirms stundas ceturkšņa.
— Pirms piecpadsmit minūtēm, — Bilijs teica.
— Izstāsti, kas notika, sīki un smalki, — Makjavelli lika. Nospiedis podziņu tālrunim sānos, viņš sarunu sāka ierakstīt.
Izkāpis no kabrioleta, Mazulītis Bilijs pie tumšzilajām acīm pielika daudzcietušu zaļu armijas binokli. Mašīnu viņš bija novietojis turpat pie Zelta Vārtu tilta, sala tālumā, drusku pa labi, izskatījās rāma un mierpilna, gozējās pusdienlaika saules staros, bet Bilijs zināja, ka aina ir mānīga. Saraucis pieri, viņš lūkoja precīzi atcerēties, kas bija. — Tur… it kā uzliesmoja aura, — viņš klāstīja.
— Bet stipra — tik stipru mūžam neesmu redzējis.
Makjavelli balss no okeāna viņa krasta skanēja brīnurn skaidri.
— Spēcīga aura…
— Ļoti spēcīga.
— Pēc kā oda?
Bilijs saminstinājās, instinktīvi ieraudams gaisu nāsīs, bet samanīja tikai visuresošo, sāļo jūras smaržu 'ar rūgtenu piesārņojuma piesitienu. Pakratījis galvu, viņš attapās, ka Makjavelli neko tādu nevar redzēt, un ierunājās: — Ja arī bija, neatceros. Nē, nebija nekā tāda, tiešām.
— Tad ko tu juti?
— Tā bija auksta, loti auksta. Un lika iesprakšķēties. manējai. Uz pāris minūtēm zaudēju kontroli. — Bilija balss ietrīsējās. — Domāju — uzliesmos.
— Vai vēl kas? — Makjavelli savaldīgi prasīja, gribēdams piespiest amerikāni koncentrēties. Kurš katrs cilvēku nemirstīgais zināja, ka nevadāma aura spēj pilnībā aprīt miesu, kas tajā ietīta; šis process bija pazīstams kā cilvēka spontāna pašaizdegšanās.
— Stāsti.
— Par laimi, tobrīd nebiju pie stūres; būtu braucis, sazin kur būtu ietriecies. Redze galīgi pazuda, dzirde arī. Sirds stājās pukstēt. Un, kad atkal sāku ko dzirdēt, bija tā, it kā visi suņi pilsētā būtu reizē sākuši gaudot. Putni arī kliedza kliegšus.
— Varbūt sfinksa nogalējuši Burvi, — itālis nomurmināja, un Bilijs sarauca pieri, maga balsī saklausījis tādu kā nožēlu. — Cik saprotu, tāda atļauja viņai bija dota.
— Man arī tā šķita, — Bilijs atsaucās. — Man ir zīlējamais kauss. Anasazu keramika — ļoti rets, ļoti jaudīgs.
— Man stāstīts — no pašiem labākajiem, — Makjavelli piekrita.
— Kolīdz savaldīju auru, tūdaļ skatījos kausā, kas notiek uz salas. Uz mazu brīdi tur pavīdēja Burve — stāvēja, atspiedusies pret mūri pastaigu laukumā. Gozējās saulītē — vienā mierā. Un tad — turklāt apzinos, ka tas nav iespējams, — viņa atvēra acis un paslēja galvu… un zvēru — viņa mani redzēja.
— Var jau gadīties, — Makjavelli nobubināja. — Ciktāl sniedzas Burves spējas, nevienam nav ne jausmas. Un tad…?