— Šķidrums manā zīlējamā kausā sasala vienā gabalā. — Mazulītis pavērās uz pasažieru sēdekli, kur, ievīstītas rīta laikrakstā, dusēja senlaicīgā kausa atliekas. — Kauss lauskās, — viņš pavēstīja visai izmisis. — Pie manis tas bijis tik ilgi. — Tad balss vērtās skarba. — Burve ir pie dzīvības, bet sfinksu gan nevaru samanīt. Manuprāt, Burve viņu nobeigusi, — viņš bijīgi izdvesa.
— Arī tas nav nekas neiespējams, — Makjavelli novilka. — Tomēr maz ticams. Nepārsteigsimies ar secinājumiem. Droši zinām tikai to, ka Burve ir dzīva.
Mazulītis Bilijs smagi nopūtās. — Iedomājos, ka ar Pereneli Fleimelu tikšu galā saviem spēkiem; tagad zinu, ka netikšu vis. Ja tev krājumā ir kāda sevišķa eiropiešu maģija vai burvestības, ir īstais laiks to visu gādāt šurp. — Bilijs iesmējās, bet smiekli izskanēja samocīti. — Mums ir dota tikai viena iespēja — nobeigt šo Burvi; ja izgāzīsimies, dzīvi no šejienes projām netiksim.
Nikolo Makjavelli attapās, ka māj ar galvu — jā, jā. Viņš iedomājās: nez vai amerikānis zina, ka arī Morigana pazudusi bez vēsts. Bet vienu Mazulītis noteikti nevarēja zināt: ka brīdī, kad aura uzliesmoja uz salas, līdzīga enerģija izšļākusies Londonas ziemeļos. Makjavelli nadzīgi caurlūkoja saņemtās e-vēstules; visās bija teikts, ka uzzibsnījusi ārkārtīgi jaudīga aura.
…spēcīgāka, nekā jebkad esmu redzējis…
… tāda kā Vecajiem…
…ziņots par auru spontānu uzliesmošanu Hempstedhītā, Kamdenroudā un Haigeitas kapsētā…
Interesanti, ka divos ziņojumos bija minēta nepārprotama piparmētru smarža.
Fleimela zīmols.
Makjavelli apbrīnā nogrozīja galvu. Pēc visa spriežot, alķīmiķis bija sazinājies ar Pereneli. Zīlniecības burvestība bija salīdzinoši vienkārša un parasti gan labāk darbojās nelielā attālumā, tomēr Fleimeli bija apprecējušies 1350. gadā, tātad kopā aizvadījuši vairāk nekā 650 gadu. Saikne starp abiem bija ļoti spēcīga, un varēja pieņemt, ka abi spējuši tādu iedibināt, arī tūkstošiem kilometru šķirti. Bet, pat ar zīlniecību sajūgtas, viņu abu auras gan nevarētu izraisīt tik dramatiskas sekas. Ja vien… ja Perenele bijusi nāves briesmās un alķīmiķis viņas auru spēcinājis ar savējo… Makjavelli sarauca pieri. Nikolasam spēki iet uz galu, tāda tērēšanās viņu būtu… nogalinājusi.
Dvīņi!
Itāļu mags nepatikā noskurinājās. Attapība iet mazumā? Vecums? Skaidrs, ka te iejaukti dvīņi. Bija, taču redzēts, kā viņi sastrādājās Parīzes Dievmātes katedrālē, lai sakautu gargujas. Acīmredzot devuši Fleimelam daļu sava spēka, un viņš sazin kā pamanījies pieslēgties Alkatrazai un Perenelei. Tieši tāpēc aura bijusi tik jaudīga.
— Kāpēc tu sazinājies ar mani? — Makjavelli noprasīja.
— Tu manā sarakstā neesi pirmais, — Mazulītis atzinās. — Bet savu saimnieku nevaru dabūt rokā. Domāju, brīdināšu tevi… un cerēju, ka varbūt zini, kā tikt galā ar to Pereneli Fleimelu. Esat tikušies?
— Jā. — Makjavelli pasmīnēja, atmiņas bija rūgtas. — Tikai vienreiz. Sen, 1669. gadā. Pēc Lielā Londonas ugunsgrēka Dī bija pazaudējis Fleimelu pēdas, abi atbēga uz kontinentu. Biju Sicīlijā brīvdienās un gluži netīšām uzskrēju viņiem virsū. Nikolass vārguļoja, bija kaut ko nelabu ieēdis, un es iekārtoju, lai vietējais ārsts viņam mikstūrā iejauc miegazāles. Savā augstprātībā iedomājos, ka vispirms novākšu Pereneli un tad tikšu galā ar alķīmiķi. — Itālis pacēla pret gaismu kreiso plaukstu. To izvagoja baltu rētu tīkls, tādas pašas rotājās ari uz pleciem un muguras. — Cīnījāmies augu dienu — viņas burvestības pret manu maģiju un alķīmiju… — Balss aiztrūka.
Pēc klusuma brīža Bilijs nenocietās: — Kas notika?
— Izšāvām tādu lēveni enerģijas, ka sākās Etnas izvirdums. Es todien uz salas gandrīz atdevu galus.
Mazulītis Bilijs nolaida binokli, tad pagrieza līcim muguru un apsēdās uz pazema akmens mūra. Viņš piekala skatu noplīsušajiem kovboja zābakiem: āda bija sadilusi un saplaisājusi, vietām gandrīz izplīsušiem caurumiem. Derēja gādāt jaunus, bet tad vajadzēja braukt pie pazīstama kurpnieka uz Ņūmeksiku, tas joprojām prata pašūdināt tādus kā senāk. Bilijam bija pāris draugu Albukērkā un Laskrusesā, viens otrs arī Silversitijā, kur viņš bija uzaudzis, un Fortsamnerā, kur Pets Garets viņu nošāva.
— Varētu savākt bandu, — viņš novilka un gaidīja, ka itālis iebildīs, bet otrā galā kā par brīnumu valdīja klusums. — Būtu kā vecajos laikos. Pazīstu dažus nemirstīgos — pāris kovboju, vienu spāņu konkistadoru un divus lieliskus apaču kaujiniekus. Visi mūsējie. Var būt, ja bruksim salai virsū visi kopā…
— Doma laba, tikai draugus, visticamāk, iegrūdīsi nāvē, — Makjavelli norādīja. — lr viens cits ceļš. — Līnijā kaut kas iesprakšķējās. — Uz salas ir armija — briesmoņu armija. Es teiktu, iekams brūkam virsū Perenelei, mums vienkārši jāuzrauj no miega tie, kas tur snauž. Daudzi noburti gulējuši mēnešiem vai pat ilgāk; būs izbaduši… un dosies meklēt, kur tuvumā siltas asinis: Pereneles kundze.
Mazulītis Bilijs pamāja, tad apķērās: — Paklau, bet mūsu taču tur nebūs, ko?
— Tici man, — Makjavelli atteica. — Kolīdz būsim atmodinājuši dusošo armiju, ilgi tur neuzkavēsimies. Tiekamies rīt divpadsmitos trīsdesmit pēc vietējā laika, tad man ielidošana. Ja viss ritēs pēc plāna, Perenele vakaru nesagaidīs.
26. NODAĻA
Doktors Džons Dī bija šausmās.
Basteta turpat blakus ierāva gaisu nāsīs un nodrebinājās, un Dī noprata, ka arī viņai bail. Tāpēc pats pārbijās vēl jo vairāk.
Bailes Dī nebija svešas, tās viņam pat patika. Bailes turēja viņu pie dzīvības, trenca mesties bēgt, kamēr citi nekustēja ne no vietas, cīnījās un mira. Taču šīs nebija parastas bailes, šīs bija iezīdušās kaulos, uzdzina šerminošu riebumu, lika vēderam vilkties čokurā un pašam viscaur mirkt ledusaukstos sviedros. Salts aprēķins vēstīja, ka bailēm nav pamata, bet šīs bija stiprākas, primitīvas un mūžsenas, tādas, kas sakņojās psihes dzīlēs, smadzeņu stumbrā, to senākajā daļā. Pirmatnējas bailes.
Ilgajā mūžā Dī bija sastapies ar vienu otru no atbaidošākajiem Vecajiem, baisiem neradījumiem, kas cilvēkiem nelīdzinājās ne tuvu. Pētījumi un ekspedīcijas viņu bija aizvedinājušas līdz dažām no tumšākajām Ēnu valstībām, kur smaragdzaļās debesīs planēja murgaini šausmoņi un asinssarkanās jūrās locījās baisu nezvēru taustekļi. Taču šādas bailes viņš juta pirmoreiz. Acu priekšā dancoja melni punktiņi, un elpa bija vērtusies tik strauja, ka uzmācās arī bailes saindēties ar skābekli. Izmisīgi pūlēdamies elpu vilkt rāmāk, viņš koncentrējās uz baiļu avotu — uz neradījumu, kas soļoja pa izmirušās Ziemeļlondonas ielas vidu.
Gaismekļi ielas malās pa lielākai daļai stāvēja akli un tumši, un tie nedaudzie, kas dega, lēja lejup pretīgu dzeltenu gaismu, stāvu iekrāsojot dzeltenos un melnos toņos. Augumā tas slējās gandrīz divarpus metru augsts, masīvām rokām, kājas ar āža na giem. Un no galvas katrā pusē rēgojās pa ragu sešžuburim, kas gā jēju vērta par vēl vismaz pusotru metru lielāku. Tērpies tas bija sen izmirušu dzīvnieku pluskainās ādās, tā ka nebija viegli noteikt, kur beidzas ādas un sākas paša kumšķainā vilna. Pār kreiso plecu bija pārsviesta divmetrīga, no dinozaura žokja darināta milna, kam vienā pusē vīdēja asu zobu rinda.
Tas bija Cernunns, Ragainais dievs.
Pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu kāds pārbijies paleolīta laikmeta mākslinieks bija uztriepis viņa attēlu uz kādas Dienvidfrancijas alas sienas: ne īsti cilvēku, ne zvēru, bet kaut ko pa vidu. Dī atskārta, ka droši vien jūt to pašu, ko tas sencilvēks. Pietika uzmest Cernunnam skatu, lai pats sajustos sīks, nenozīmīgs nīkulis.