Vienmēr bija šķitis, ka Ragainais dievs ir tikai viens no Vecajiem — varbūt pat no Lielajiem vecajiem —, bet vēl šodien Marss Ultors bija izpaudis kaut ko pārsteidzošu, kaut ko visai baismīgu. Ragainais dievs nebija nekāds Vecais. Tas bija kaut kas senāks, daudz senāks — kas tāds, kas robežojās ar mītu.
Cernunns bija viens no leģendārajiem arhontiem, un šī rase valdīja pār pasauli neiedomājami senā pagātnē. Kad Ragainais dievs spēra kāju uz zemes, Igdrasils bija nieka sēkliņa, Nidhjegs ar savējiem — tikko izšķīlušies, un līdz brīdim, kad parādījās pirmie cilvēki, bija jāgaida vēl simtiem tūkstošu gadu.
Ragainais dievs panācās tuvāk, un sejā viņam iešķīlās gaismas kūlis.
Dī sajutās kā belzienu dabūjis pakrūtē. Iedomātās briesmoņa maskas vietā atklājās skaisti veidoti vaibsti. Pārsteidzoši, nedabiski daiļi. Ada bija tumši iedegusi, taču gluda un nostiepta, it kā akmenī cirsta, un dziļajos dobuļos gailēja iegarenas, dzintardzeltenas acis. Kad viņš ierunājās, pilnīgās lūpas gandrīz nekustējās, nekus-* tīgs bija arī ādamābols uz slaikā kakla.
— Vecaja un cilvēks, kaķis un tā pavēlnieks, un no kura, diez, jābīstas vairāk? — Balss bija brīnum liega, gandrīz samtaina, lai gan caurcaurēm bezkaislīga, un, skaidri dzirdēdams teikto angļu valodā, Dī tomēr varēja zvērēt, ka galvā līdztekus zumēt zum tie paši vārdi simt citās mēlēs. Pienācis tuvāk, Cernunns noslīga uz ceļgala, vispirms nopētīja Bastetu un tad — no augšas — Dī. Mags ieskatījās Ragainajam dievam acīs: zīlītes bija šauras un melnas, bet nevis kā čūskai — stateniskas, bet līmeniskas kā treknas, melnas svītras. — Tātad tu osi Dī, — daudzbalss nozumēja magam galvā.
Mags zemu paklanījās, lai nevajadzētu skatīties dzintarainajās acīs, un izmisīgi pūlējās savaldīt bailes. Arhonts sīvi oda — pēc meža biezokņiem un trūdošām lapām. Smārds Dī gāza vai no kājām, un iešāvās prātā, ka varbūt tam ir kāds sakars ar emocijām, kas brāzās pāri. Bija taču redzēti vēl baisāki nezvēri, vēl pārsteidzošāki radījumi, kāpēc tad Ragainais dievs iedvesa tādas šaušalas? Viņš piekala skatu mežonīgajai milnai, uz kā aizlaiku arhonts bija atspiedies. Izskatījās pēc krīta laikposma milzu krokodila žokja, un atkal bija jādomā, diez cik īsti arhontam gadu.
— Mums prieks, ka esi klāt, — Basteta skaļi nošņācās. Dī saklausīja viņas balsī baiļu trīsas.
— Nedomāju vis. — Cernunns izslējās visā augumā.
— Mēs… — Basteta atsāka, bet tūdaļ gaisā nosvilpa milzu milna, un tās zobi apstājās tikai pirksta tiesas attālumā no kaķes galvas.
— Kustoni! Nerunā ar mani ne vārda. Neesmu te tāpēc, ka gribēju nākt. Tu! — Dzintardzeltenās acis pievērsās Dī. — Tavi Vecajie pavēlnieki piesaukuši aizlaiku parādu, kas stāv nenokārtots kopš laika gala. Ja līdzēšu, mans parāds būs nolīdzināts. Tikai tāpēc esmu te. Ko tev vajag?
Dī ievilka elpu, atkal paklanījās un cieši iekoda vaigā, lai apvaldītu smīnu. Arhonts viņu atzina par rīkotāju. Ierunājies viņš apmierināts konstatēja, ka balss netrīc un skan rimti. — Cik daudz tev stāstīts? — viņš iesāka.
— Esmu Cernunns. Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad. Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda — nomaskēta metāla cietokšņa aizsegā. Tu gribi mani un Mežonīgās medības, lai iztriecam tev ceļu. — Arhonta seja gan bija un palika tā pati bezkaislīgā, gludenā maska, taču Dī Ragainā dieva balsī šķita saklausījis sarkasmu.
Mags vēlreiz paklanījās, raudzīdams savaldīt domas. — Tieši tā.
Pagriezis milzīgo galvu, arhonts nopētīja autolūžņu novietnes metāla vaļņus. — Man šis tas solīts, — viņš nodārdināja. — Vergi. Svaiga gaļa.
Dī lieki nevilcinājās. — Protams. Vari dabūt Fleimelu un visus citus. Man vajag bērnus un divas lappuses no Grāmatas, kas palikušas pie Fleimela. — Viņš atkal paklanījās. Ar Ragaino dievu un viņa mežonīgajiem dzinējiem palīgos veiksme bija garantēta.
— Man vēlēts tev pateikt, lūk, ko, — Cernunns klusu piebilda un viegli pielieca galvu: viņš vērās lejup uz magu, dzintardzeltenajām acīm gailot tumšajā sejā. — Ja pievilsi savus Vecajos saimniekus, būsi mans. Kā velte, kā maza atlīdzība par to, ka esmu uzrauts no miega. — Milzīgā, ragainā galva piešķiebās, acu zīlīšu svītras iepletās platas, līdz redzokļi vērtās melni un bezdibenīgi. — Man sazin cik tūkstošus gadu nav bijis neviena mājlopiņa. Parasti, necik ilgi, pārvēršas.
— Pārvēršas? — Dī norīstījās.
Ielu pārpūdināja pieķepuši kažoki, nagi, zobi un gaismekļos ziboši dzelteni redzokļi, vilnis gāzās laukā no namiem, lēca pa logiem, gāza apkārt žogus, spiedās laukā no kanalizācijas akām. Plašā, mēmā pusaplī arhontu apstāja atbaidoši, smakojoši neradījumi. Augumā — milzīgi vilki, taču visiem cilvēka seja.
— Pārvēršas, — Cernunns atkārtoja. Rumpis palika nekustīgs, bet galva nogrozījās neiespējami plašā lokā — arhonts noskatīja savu pieklusušo armiju, tad uzlūkoja Dī. — Tu esi stiprs. Novilksi vismaz gadu, pirms iestāsies manos dzinējos.
27. NODAĻA
Palamēds apcirtās pret alķīmiķi. — Skaties, ko esi sadarījis! — Dusmās akcents jautās stiprāks, tā ka teikto gandrīz nevarēja saprast.
Fleimels nelikās zinis. Viņš uzrunāja Šekspīru. — Vai ir kāda rezerves izeja? — viņš rimti apvaicājās.
Bards pamāja. — Protams. Ir viena pazemes eja, kas sākas zem barakas. Otrs gals iziet laukā nepilnus divus kilometrus tālāk, pamestā teātrī. Viņš greizi pasmaidīja. — Pats izraudzījos.
Fleimels pievērsās Sofijai un Džošam. — Savāciet mantas. Ejam. Jo tālāk būsim, kad ieradīsies Ragainais dievs, jo labāk. Pirms kāds ko paguva iebilst, alķīmiķis jau bija paķēris dvīņus pie rokas un stūma atpakaļ, uz būdu. Džošs pikti izrāvās, Sofija tāpat. Alķīmiķis jau posās protestēt, kad pamanīja — ne Palamēds, ne Šekspīrs nav izkustējušies ne no vietas. Apsviedies viņš uzlūkoja mazo vīreli. — Žigli! Tu zini, uz ko spējīgs Ragainais dievs, un, kolīdz Mežonīgie dzinēji būs matījuši asiņu garšu, pat viņš šos nespēs valdīt.
— Ejiet vien, — Šekspīrs noteica. Es palikšu tepat. Aizturēšu viņus, lai jums ir vairāk laika pabēgt tālāk.
Nikolass nogrozīja galvu. — Neprāts, — viņš izmisis sauca. — Jums nebūs glābiņa. Cernunns jūs iznīcinās.
— Miesu — jā, droši vien. — Šekspīrs nosmaidīja. — Bet mans vārds ir un vienmēr būs nemirstīgs. Mani vārdi dzīvos, līdz beigs pastāvēt cilvēku cilts.
— Un ja atgriezīsies Tumšie vecie, tas brīdis varētu pienāk drīzāk, nekā tu iedomājies, — atcirta Fleimels. — Nāc līdzi, — viņš teica un tad klusu piebilda: — Lūdzu.
Bet bards purināja galvu. Aura visapkārt iesprakšķējās silta un gaiša, uzvēdīja citrona smarža. Šolaiku aizsargtērps zibsnīdams pārvērtās plākšņu bruņās un važu kreklā, līdz beidzot Šekspīrs stāvēja, ietērpies izrakstītā, lempīgā viduslaiku bruņutērpā. No galvas līdz kājām viņu sedza spožs, dzeltens metāls, pulēts un kalts tā, lai ik cirtiens noslīd garām; ceļgalus un elkoņus rotāja asi dzelkšņi. Atbīdījis bruņucepures sejsegu, viņš vērās pretim mirdzošām acīm, kas šķita neparasti lielas, jo uz deguna joprojām bija biezās brilles. — Palikšu tepat un kaušos kopā ar Gabriēla suņiem. Viņi man kalpojuši gadsimtiem ilgi, tagad es kalpošu viņiem. — Bards pasmaidīja, atiezdams melno, gandrīz bezzobaino mutes caurumu.