— Viljam… — Fleimels izdvesa, kratīdams galvu.
— Alķīmiķi, es neesmu gluži bezpalīdzīgs. Tik ilgi dzīvodams, neesmu sēdējis bez darba, šo to esmu apguvis. Atceries — visa maģija barojas no iztēles… un dižāku iztēli par manējo pasaule nav redzējusi.
— Dižāku lielībnieku arī ne, — iejaucās Palamēds. — Vil, šajā kaujā mēs uzvarēt nevaram. Mums jāiet, jāpārgrupējas un jācīnās citudien. Nāc līdzi. — Saracēņu bruņinieka balss izskanēja teju lūdzoši.
Nemirstīgais bards apņēmīgi nopurināja galvu. — Es palieku. Zinu, ka nevaru uzvarēt. Taču varu viņus aizkavēt stundām ilgi… varbūt pat līdz rītausmai. Mežonīgie dzinēji neskraidīs apkārt pa saules gaismu. — Viņš paskatījās uz alķīmiķi. — Citādi es nevaru. Reiz es jūs nodevu, tagad ļauj man atlīdzināt.
Paspēris soli uz priekšu, alķīmiķis barda bruņās ietērpto delmu saspieda ar tādu spēku, ka abu auras šņākdamas saplūda vienkopus. — Šekspīr, zinot visu, ko tagad zinu, es justos pagodināts, ja varētu palikt tepat un cīnīties kopā ar tevi. Bet darīsim, kā saka Palamēds: izvēlēsimies, kur un kā cīnīties. Tev nav tā jārīkojas manis dēļ.
— Jā, bet es tā rīkojos ne jau tikai tevis dēļ, — Šekspīrs noteica. Drusku pagriezis galvu, viņš pašķielēja uz pieklusušajiem dvīņiem. — Viņu dēļ. — Bruņām krakšķot un šķindot, viņš pieklumzāja tuvāk Sofijai un Džošam un katram ieskatījās acīs. Tagad viņš izstrāvoja stipru, asu un spirgtu citrona aromātu, un dvīņi redzēja sevi atspulgojamies spožajās bruņās. — Zinu, ko viņi var. Tie ir leģendas dvīņi, par ko nešaubos ne mirkli. Tiem no mūsējiem, kas uzticīgi Vecajiem, ir pienākums abus apmācīt, lolot un uzziedināt līdz spēku pilnbriedam. Nāk tā diena, kad vajadzēs visu viņu spēku… jā, kad to vajadzēs visai pasaulei. — Atkāpies viņš sapurināja galvu, acis aiz briļļu stikliem vīdēja platas un miklas. — Un tā es rīkojos arī sava mīļā dēla Hemneta dēļ. Mans dvīņupuika… Māsa pēc viņa nāves vairs nekad nebija tāda kā senāk, kaut nodzīvoja vēl garus gadus. Manis nebija līdzās, nespēju palīdzēt, toties tagad varu palīdzēt jums.
— Tu vari mums palīdzēt, ja nāksi līdzi, — klusu ierunājās
_
Sofija. — Es zinu, kas bus. — Prata lauzas atbaidošas ainas, kas uzdzina šermuļus.
— Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem. — Šekspīrs pamāja, tad atskatījās uz Gabriēla suņiem: dažs joprojām bija suņa veidolā, citi jau pārvērtušies cilvēka skatā. — Vilkcilvēki pret suņcilvēkiem. Kauja būs aizraujoša.
— Mums tevi vajag, — Džošs uzstājīgi iesaucās.
— Mani? Vajag? — Šekspīrs nobrīnījās. — Kāpēc?
— Tu tik daudz zini. Tu varētu mūs mācīt, — zēns nobēra.
Bards papurināja galvu, bruņām vizot. Pieklusinājis balsi, viņš
vērsās tieši pie Džoša un Sofijas: — Alķīmiķim zināms vairāk — daudz vairāk — nekā man. Un Sofijai ir gadu tūkstošos krātas zināšanas, viņa zina vairāk nekā iedomājas. Es jums esmu lieks. Nevaru iemācīt pat stihiju maģiju. Tā ir jūsu prioritāte: ja gribat izdzīvot tais laikos, kas nāk virsū, jums jāapgūst piecas šķīstās maģijas.
— Piecas! — Džošs satrūkās. — Man šķita — stihiju ir vien četras. — Viņš uzmeta skatu Sofijai. — Gaiss un Uguns, un tad Ūdens un Zeme.
— Četras stihijas? — Šekspīrs pasmīnēja. — Esi piemirsis Ēteru, piekto maģiju — pašu noslēpumaināko, pašu spēcīgāko. Bet, lai to apgūtu, vispirms jāieprotas valdīt četras pārējās. — Paslējis galvu, bards pagriezās pret alķīmiķi un pacēla balsi. — Tagad ejiet! Aizvediet viņus pie ķēniņa Gilgameša. Un, Nikolas, — viņš nopietni piebilda, — piesargies. Tu zini, kāds viņš ir.
— Kāds tad viņš ir? — steidzīgi, gandrīz nervozi ievaicājās Džošs.
Barda blāvi zilās acis pievērsās Fleimelam. — Neesi teicis? — Paskatījies uz dvīņiem, viņš aizvāza sejsegu, noslēpdams seju. Kad Šekspīrs pēc brīža ierunājās, balss skanēja dobjā tukšumā. — Ķēniņa cildais prāts ir gāzts no troņa. Viņš ir jucis. Galīgi nojūdzies.
Džošs apcirtās pret alķīmiķi. — Tu neesi teicis…
Un tad nakts tumsā ielauzās baiss troksnis. Tur auroja briedis — mūžsens un pirmatnējs, dzīvnieciski bauri atbalsojās no metāla vaļņiem un viļņiem skrēja cauri zemei, tā ka ūdens paltis savirmojās.
Tūdaļ nelūgta uzplaiksnīja Sofijas aura, pati no sevis sablīvējoties par aizsargbruņām; arī Džoša aura kā vāra zeltaina gaisma iezaigojās viņam ap galvu un rokām.
Rūsējošo vraku eļļaino smaku un Gabriēla suņu saslapušās vilnas smārdu piepeši pārmāca spīva smirdoņa. Dvīņi acumirklī atminējās tādu jutuši kādās ar vecākiem kopīgi pavadītās brīvdienās Peru: džungļu trūdi, šķebīgi purva puvekļi, trupeši, prauli un indes pilni ziedi.
Un tad Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem metās uzbrukumā.
28. NODAĻA
Džošs piepeši attapās, ka rokās jau Klarents, lai gan nebija ne jausmas, kurā brīdī tas būtu izrauts no futrāļa. Ar ādu apvilktais rokturis sasvīdušajās plaukstās gūlās silts un sauss un kņudinājās kā skudriņa. Senlaiku zobens iesprakšķējās, un no pelēkbaltā asmens gaisā uzvijās dūmu vērpetes, bet asmenī iestrādātie kristāliņi iegailējās melnsarkani.
Acumirklī uzbrāzās izjūtas un domas. Tās bija svešas, bet ar Klarentu viņš jau bija pazīstams un tā prātus pazina, tāpēc bija skaidrs, ka ar zobenu tam nav sakara. Šīs izjūtas bija jaunas un nepazīstamas. Viņš jutās… citāds: pašpārliecināts, stiprs, spēcīgs. Un dusmīgs. Visam pāri — briesmīgas dusmas. Tās svila pavēderē, tā ka vajadzēja saliekties ragā. No vēdera augšup cēlās karstums, kas aizstrāvoja līdz plaukstām. Delnas iesvēlās gandrīz neciešami karstas, un tad dūmi, kas cēlās no Klarenta, mainīja krāsu — vērtās melni sarkani. Zobens rokās noraustījās.
Sāpes pagaisa, un izslējies Džošs atskārta, ka vairs nebīstas. No bailēm, kas bija mocījušas dienas piecas, vairs nebija ne miņas.
Viņš aplaida skatu visapkārt, novērtēdams aizsardzības pozīcijas un aizsargspēku jaudu. Nebija ne jausmas, kas un cik lielā skaitā nāk uzbrukumā, un, lai gan metāla cietoksnim nebija ne vainas, instinkts vēstīja, ka līdz rītausmai tas nenoturēsies. Tas bija būvēts ar domu, ka uzbrukumā nāks cilvēki. Viņš neviļus pavērās augšup — lai pēc zvaigžņu stāvokļa aplēstu laiku, bet debesis klāja dzeltenīgi mākoņi… un tad viņš atskārta, ka ir taču pulkstenis. Astoņi un divdesmit piecas. Stundas astoņas līdz rītausmai, kad Mežonīgie dzinēji spruks atpakaļ uz savu krēslaino Ēnu valstību.
Akmens asmeni plakšķinādams pret kreisās rokas plaukstu, viņš, acis piemiedzis, raudzījās apkārt. Kā viņš pats uzbruktu šādai vietai? Skataha zinātu; Kareive varētu pateikt, pret ko cīnīties un tieši kur gaidāms pirmais iebrukums. Viņš pats sprieda, ka diez vai uzbrucēji nāk ar aplenkuma mašīnām, jo tik izturīgi vaļņi prasītu gan daudz laika, gan līdzekļu. Ragainais dievs, visticamāk, lauzīsies cauri…
Un tad pēkšņi nāca atskārta, ka Kareive šajā reizē ir pilnīgi lieka. Viņš jau tāpat visu zināja. Sofijai bija taisnība: kolīdz kara dievs Marss bija brāli atmodinājis, viņš Džošā bija ielicis visu, ko zināja.
Džošs pavērās uz Palamēdu un Šekspīru. Gabriēla suņi jau bija uztrausušies uz lūžņu vaļņiem un piebiedrojušies tiem, kas tur jau pulcējās. Kopskaitā — ap simtu, un Džošs apzinājās, ka ar to ne tuvu nepietiek. Visi bija bruņojušies ar lokiem un bultām, arbaletiem un šķēpiem. Kur mūsdienu ieroči? — viņš iedomājās. Strēlniekiem makos bija sauja bultu, šķēpmešiem — šķēpu pa divi, pa trīs. Izšauj visas bultas un šķēpus — viss! Atliek stāvēt un gaidīt, kad iebrucēji klāt.