Džošs attapās pagriezies uz vārtu pusi, un gandrīz pati par sevi pacēlās roka, zobenu pavēršot pret vārtiem. Viņš apzinājās, ka ikkatra cietokšņa Ahilleja papēdis ir ieeja. Viņa lūpas sašķobījās baisā smīnā. — Viņš uzbruks tieši te, — zēns teica nezin kam, cieši veroties uz vārtiem, un tūliņ, it kā piebalsojot, no asmeņa izvijās pelēkbaltu dūmu grīste. Tieši tur Ragainais dievs lūkos ielauzties.
Tieši tajā mirklī vārti salīgojās tik stipri, ka nodrebēja visi vaļņi. Vraku grēdas sazvārojās. Tad nakts tumsā aizrībēja vēl viens blākšķis — tarāns? Kaut kur tumsā pa labi zemē rībēdams novēlās kāds automobilis. Šķīda stikli.
Briežu bullis ieaurojās atkal — šķīsts spēks.
Klarents, pēc visa spriežot, to skaņu dzirdēja: noraustījās un, Džoša satverts, sagrozījās. Karstums cēlās augšup pa delmu, un puikas aura piepeši iegailējās oranžsarkana.
— Džoš, — iečukstējās Sofija.
Džošs pameta skatu uz dvīņumāsu un ieraudzīja, ka Sofija skatās uz viņa rokām. Paskatījās pats. Plaukstas, kas turēja zobena rokturi, tagad bija ieautas cimdos. It kā mīksta āda — nobružāta, sadilusi, saskrāpēta, notraipīta putekļiem un dubļiem.
Vārti notrīcēja vēlreiz — trieciens bija baismīgs.
— Mūrus nenoturēsim, spēku par maz, — Džošs balsī domāja un pastiepa uz priekšu Klarentu. — Lai Palamēds un Šekspīrs ver vārtus vaļā. Gabriēla suņi šaurajā ejā iebrucējus novāks pa vienam vien.
Fleimels panācās priekšā un pastiepa roku uz Džoša pusi. — Mums jātiek projām.
Kolīdz alķīmiķis pieskārās zēnam, viņa aura uzsprikstīja un caur krūtīm un rokām aizsvēlās zeltainas spēka dzīslas. Alķīmiķis atrāvās kā apdedzinājies. Akmens asmens uz brīdi iegailējās zeltā, bet tad apdzisa blāvi sarkanraibi melns. Džošs bija ļāvies jūtu uzplūdiem.
Bailes. Šausmīgas, nepārvaramas bailes no neradījumiem un rēgiem.
Zaudējuma sāpes. Sazin cik vīriešu, sieviešu, bērnu, radu, draugu, kaimiņu.Visi miruši.
Dusmas. Pāri visam — kūsājošas, visaptverošas dusmas.
Puika lēni pagriezās un uzlūkoja nemirstīgo — abu acis sastapās. Džošs uzreiz atjauta, ka jaunajām izjūtām ar zobenu nav ne mazākā sakara. Klarents neba pirmoreiz rokās, un viņš pazina tā specifiski atbaidošās atmiņas un iespaidus. Un zināja, ka nule samanījis alķīmiķa domas. Fleimela pieskāriens viņā uzjundīja zaudējuma sāpes, bailes un vēl ko citu: uz acumirkli norēgojās bērni… vesels bars, katrs ietērpts sazin kādā laikmetā ierastā ģērbā. Un, kad nemirstīgais atrāva roku, Džošs joprojām bija un palika pārliecināts, ka tie visi bijuši dvīņi.
Paspēris soli pretim alķīmiķim, Džošs pastiepa plaukstu ar izplestiem pirkstiem. Ja izdotos pieskarties Nikolasam un, kādu laiku tā pakavēties, varbūt beidzot nāktu klajā kāda skaidrība. Patiesība — par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.
Alķīmiķis atkāpās no Džoša. Lai gan Nikolasa lūpās vīdēja smaids, Džošs redzēja, ka večuka pirksti sažņaudzas dūrēs un sazin kāda gaisma viņa nagus iekrāsojusi zaļus.Uzvēdīja viegla piparmētru smarža, taču skābi rūgtena.
Lūžņu novietni salīgoja vēl viens trieciens, vārti virās nodrebēja. Iešņirkstējās un iedžinkstējās dzelzs — tie bija Mežonīgie dzinēji, kas nagiem un zobiem skrāpēja vaļņus. Džošs saminstinājās: no vienas puses, alkdams izskaidroties ar alķīmiķi, no otras — tikt galā ar iebrucējiem. Pēkšņi galvā ieskrēja kaut kas, ko savulaik bija skandinājis tētis. Viņi gāja gar Tenesija upes krastu un runāja p.u
Pilsoņu kara Šilohas kauju. "Labāk cīnīties soli pa solim, dēls," viņš toreiz teica. "Tā būsi lielāks ieguvējs."
Džošs aizgriezās. Vajadzēja aprunāties ar Sofiju, izstāstīt, kas redzēts, un tad — abi kopā — viņi varētu piespiest pie sienas Fleimelu. Viņš metās klāt Palamēdam. — Pagaidi! — viņš sauca.
— Nešauj!
Bet, iekams paguva izteikt kaut vārdu, viņš izdzirdēja pa lūžņu novietni aizdimdināmies saracēņu bruņinieka zemo balsi: — Uguni!
Torņu strēlnieki izšāva bultas, tās švīkstēdamas aizšņāca melnajā tumsā.
Džošs iekoda lūpā. Munīciju derēja pietaupīt, bet bija jāatzīst, ka saracēņu bruņinieks zina, ko dara. Vispirms bultas, tad šķēpi, un jaudīgākie arbaleti pietaupīti tuvcīņai.
— Šķēpmeši! — iesaucās saracēņu bruņinieks. — Aiziet!
Gabriēla suņi, sastājuši mūros, aizšāva savus garos šķēpus,
bruņotus ar lapveida plātņu uzgaļiem.
Džošs piešķieba galvu un ieklausījās, koncentrējoties uz paša saasināto uztveri, bet uzbrucēji nebija saklausāmi. Šķita neticami, bet Mežonīgie dzinēji tiešām pārvietojās un kāvās pilnīgā klusumā.
— Mums jāiet, — Nikolass uzstāja.
Džošs nelikās zinis. Un tad sadzirdēja pret metālu šņirkstam līkus nagus un zobus, kas plēsa nost aizžogojumu, grāva nost vraku grēdas.
— Bultas, — no vaļņa viņas puses pakliedza Šekspīrs. — Šauj vaļā!
Vārti atkal nolīgojās.
— Vārti! — Džošs iekliedzās skaļi un pavēloši. — Viņi nāks iekšā pa vārtiem!
Palamēds un Šekspīrs apcirtušies pavērās uz puiku.
Klarents, turpu pavērsts, Džoša rokās iegailējās melnsarkans.
— Uzmaniet vārtus! Viņi mēģinās ielauzties!
Palamēds nogrozīja galvu, bet bards savus Gabriēla suņus acumirklī aizkomandēja pie vārtiem.
Klarents iegailējās koši sarkans, noraustījās, un Džošs neviļus spēra soli uz priekšu, it kā klausīdams zobenam, kas rāva viņu tuvāk ienaidniekam.
— Vēl vienu cirtienu, — viņš nomurmināja.
29. NODAĻA
— Vēl vienu cirtienu, — izdvesa Dī.
Dī un Basteta mēmi stāvēja un noskatījās, kā Mežonīgie dzinēji uzbrūk lūžņu vaļņiem. Pretstatā parastiem vilkiem šie ne rēja, ne rūca, tikai šņirkstināja nagus pret asfaltu. Vairums lēkšoja ar visām četrām, bet dažs uzkumpis steberēja ar divām, un Dī iedomājās, vai tieši te nav rodamas saknes leģendai par vilkačiem. Suņi — Gabriēla suņi — allaž bijuši cilvēka pusē, savukārt Mežonīgie dzinēji allaž viņus medījuši.
Savs simts veiklāko vilku jau bija izplēsušies cauri žogam un joza tālāk pa vraku iejoztajām ejām. Un tad cietokšņa augšā parādījās aizstāvji. Mežonīgo dzinēju priekšstāvju rindās ieurbās bultas, un tie, ko tās skāra, tūliņ pārvērtās. Dī samanīja pērtiķcilvēkus, romiešu centurionus, mongoļu kareivjus, Neandertāles alu cilvēkus, prūšu virsniekus un angļu apaļgalvjus… kas tūliņ izputēja.
— Cernunns izputina savus spēkus, — strupi noteica Basteta. Atkāpusies tumsā, viņa, tērpta garajā, melnajā ādas mētelī, gandrīz nebija saredzama.
— Viņš novērš uzmanību! — mags izspēra, uz Vecajo neskatīdamies. Kopš arhonts bija nolicis Bastetu pie vietas, viņa ierunājās pirmoreiz, un visapkārt teju vai sajūtami strāvoja dusmu viļņi. Magaprāt, neviens un nekas ar Vecajo līdz šim nebija šādi runājis un palicis dzīvajos. Tāpat viņš apzinājās, ka bijis liecinieks viņas pazemojumam: to Basteta nemūžam neaizmirsīs. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka cēlā kaķe pavēršas šurp — no augšas. — Tie, kas uzbrūk vaļņiem, tikai novērš uzmanību, — Dī steidzīgi taisnojās. — Galvenais trieciens paredzēts caur vārtiem. — Brīdi klusējis, viņš ievaicājās: — Vai pareizi saprotu, ka arhontam tas nevar kaitēt?