Bastetas zīlītes savilkās šaurās svītrās. — Dzīvs paliks, — viņa nošņācās. — Un, var gadīties, mirs.
— Man šķita, arhonti dzīvo tikai teiksmās, — Dī nobēra. Velns viņu zina, cik daudz par arhontiem zināms dievietei ar kaķa galvu.
Vecā brīdi klusēja. Tad teica: — Vēl jaunības gados iemācījos, ka ik visos stāstos rodams patiesības grauds.
Dī nekādi nespēja iztēloties kaķu dievieti jaunības plaukumā, acu priekšā sazin kāpēc nejēgā uzpeldēja balts, pūkains kaķēns. Vai tad Basteta tiešām savulaik dzimusi vai arī izšķīlusies vai pasaulē nākusi jau tāda, kāda ir? Tik daudz vēl nezināma! Viņš piemiedza acis, pāri ielai vērdamies uz Cernunnu. Un nu bija jauns noslēpums — arhonts. Dī Vecajo leģendas bija pētījis ne viena vien mūža garumā. Ik pa laikam uznira liecības par noslēpumainu rasi, kas valdījusi pār zemi sensenos laikos, ilgi pirms tam, kad Dižie vecajie no jūras dibena izcēla Danu Tālis. Stāsta, ka Vecajie savās impērijās visu noskatījušies no arhontiem un pat pārņēmuši — ieņēmuši! — vienu otru senās rases būvētu, bet pamestu pilsētu. Bet Vecajo priekšā te parāda nav! Skaidrs, ka ar arhontiem neviens nevar mēroties. Vecajie un arī Nākamā paaudze ir neizmērojami spēcīgāki nekā cilvēki, kas ir viņu sabiedrotie.
Mags noskatījās, kā arhonts paceļ savu dižo milnu un bliež pret vienlaidu dzelzs vārtiem. Dārds aizvilnīja naktī, un gaisā uzsitās līdz baltkvēlei nokaitušas šķembas. Vārti notrīsēja un iekrakšķējās, un, kad Cernunns atkal paķēra milnu, tai līdzi aizgrābās garas un lunkanas metāla sloksnes. Milzu ragainis nosvieda bozi, sagrāba iedragātos vārtus un pārplēsa tos uz pusēm kā papīra lapu.
Pakāpies sāņus, Cernunns ļāva Mežonīgajiem dzinējiem sprukt iekšā — pa vārtiem. Viņš uzlūkoja Dī un Bastetu, daiļā seja atplauka starojošā smaidā. — Mielasts galdā! — Cernunns izsaucās.
30. NODAĻA
Džošs šāvās uz priekšu — uz vietu, no kurienes labi pārredzami vārti. Viņš redzēja, kā biezā metāla plāksne ielokās, pārplīst, un uz mirkli — uz vienu acumirkli — pavīdēja milzīgs ragainis, kas aizsargsienu pārplēsa pušu kailām rokām. Klarents atkal gribēja rauties no rokām laukā, rāvās uz priekšu, kur ir ko darīt; Džošs novaldīja zobenu.
Un tad parādījās Mežonīgie dzinēji.
Augumā mazāki, nekā viņš bija iedomājies, tomēr prāvāki un plecīgāki par vilkiem, kas redzēti iepriekš. Un ar visu kažoku un smaku sejas tiem bija nepārprotami cilvēciskas. Mežonīgie mošķi gāzās iekšā pa vārteju cits pāri citam, skrāpējās nagi un kņadzinājās zobi, bet vārtu stabi neļāva izretoties. Neviens nedz rēja, nedz rūca, tikai klikšķēja nagi un klakstēja zobi.
— Bultas! — Džošs nočukstēja.
— Zalvi! — Palamēds, kas stāvēja uz kreisā brustvēra, tūliņ izsaucās, it kā būtu sadzirdējis čukstu.
Pār Mežonīgajiem dzinējiem otrreiz nobira bultu krusa. Uz mirkli tie pārmainījās cilvēkos, kādi reiz bijuši: spartiešu karavīri, zili krāsojušies ķelti, drukni vikingi un stalti masaju mednieki. Tad vilna, miesa un kauli sašķīda aizlaiku pīšļos. Tie, kuri dzinās nopakaļ, ņēmās izmirkšķināt no acīm putekļus, kas biezā slānī sitās pretim, tieši purnā.
— Šaujiet! — no labā brustvēra kliedza Šekspīrs.
Vilkus trešoreiz ķēra bultu krusa. Acu priekšā tie vērtās no galvas līdz kājām bruņojušos samurajos, gurkās, kas nokrāsojušies, lai būtu nemanāmi džungļu biezoknī, un alu cilvēkos, lai tūliņ sabirztu pīšļos. Pa vidu bija krusta karu bruņinieki pilnā ietērpā un Otrā pasaules kara vācu virsnieki — viscaur pelēkā, franču leģionāri zilajās uniformās un nevaldāmie, kažokādās ievīstījušies vandaļi. Visi tūdaļ pagaisa kā nebijuši. Džošs ievēroja, ka visiem uz lūpām smaids, — it kā "paldies" par to, ka beidzot nākusi atpestīšana.
— Trīs zalves: Gabriēla suņiem vairs nav bultu, — Džošs nomurmināja.
— Tagad mums jāiet, — izspēra Fleimels, nostājies Džošam tieši priekšā.
— Nē, — Džošs klusu noteica. — Nekur mēs neiesim.
— Tu taču piekriti, ka jāiet projām, — Fleimels nelikās mierā. — Cīnīsimies — bet ne jau šodien.
— Es pārdomāju, — Džošs atcirta. Vienā ziņā, piesaucot vēsu saprātu, racionālus apsvērumus un loģiku, viņš saprata, ka der bēgt, paslēpties un pārgrupēties. Viņš paskatījās, kur Šekspīrs: tas stāvēja uz brustvēra Gabriēla suņu ielenkumā. Bards bija gatavs krist par upuri, lai pārējie pagūtu izglābties. No loģikas te nebija ne smakas — apņemšanos baroja emocijas. Un karā dažkārt tieši emocijas, nevis auksti apsvērumi izrādās uzvaras ķīla. Klarents rokās noraustījās, un Džoša prātā pirmoreiz uzplaiksnīja senlaiku zobena nēsātāji; visi bija metušies cīņā pret neiedomājamu pārspēku, briesmoņiem, dēmoniem, milzu karapūļiem. Viens otrs — daudzi — bija krituši. Tomēr neviens nebija bēdzis. Akmens asmens Džošam pauda to pašu. īsts karotājs nebēg.
— Džoš… — Alķīmiķa balsī jautās dusmas.
— Mēs paliekam tepat! — zēns izgrūda. Viņš pacirtās pret Fleimelu, no skata tāds, ka alķīmiķis atsprāga atpakaļ.
— Tad iznāk, ka pats sevi un māsu iegrūd nāves briesmās, — Fleimels salti noteica.
— Es teiktu, ka nāves briesmas mums draudējušas no tā brīža, kad satikām tevi, — Džošs izmeta. Neviļus viņš pasita gaisā un novēcināja kūpošo zobenu, kas nopakaļ atstāja divas dūmu grīstes. — Pēdējās dienas esam aizvadījuši, tev līdzi bēgot no vilka un uz lāci krītot. — Zēna zobi atiezās baisā smīnā. — Manuprāt, mums būtu derējis bēgt no tevis.
Alķīmiķis sakrustoja rokas uz krūtīm, un Džošs tajā pašā brīdī samanīja sīvu piparmētru smaržu. — Pieņemsim, ka es to neesmu dzirdējis.
— Ko teicu, to teicu. Un tiešām tā arī domāju.
— Tu esi pārguris, — Nikolass klusu sacīja. — Nule atmodināts, un vēl neesi ar to saradis. Var būt, ka tevī iesūkusies druska mulsinošo Marsa zinību, un… — viņš norādīja uz zobenu, — tev ir Gļēvuļa zobens. Es zinu, ko tas spēj, kādus sapņus uzbur, ko sola. Tas prot zēnam iestāstīt, ka viņš ir vīrs. — Apklusis Fleimels ievilka elpu un mainīja toni — nu no pārmetuma vairs nebija ne vēsts. — Džoš, tev putra galvā.
— Nav vis! — Džošs iebilda. — Tieši tagad man galva beidzot ir pa īstam skaidra. Tas, kas te notiek… viss… ir mūsu dēļ. — Viņš pameta skatu tālāk — uz Mežonīgajiem dzinējiem, kas ņudzēja alķīmiķim aiz muguras.
Fleimels arī atskatījās. — Nūja, — viņš piekrita. — Taču ne jau jūsu dēļ: ne jau Sofijas un Džoša Ņūmenu dēļ! Bet tāpēc, ka esat tie, kas esat, un varat kļūt par to, par ko varat kļūt. Runa ir par kārtējo kauju karā, kas ilgst jau tūkstošiem gadu.
— Ja uzvari kaujā, esi uzvarējis karā, — Džošs norādīja. — Tētis reiz teica, ka der cīnīties soli pa solim. Tagad cīnīsimies.
— Varbūt aprunājies ar māsu… — Fleimels ieteica.
— Pilnīgi lieki, — iejaucās Sofija, kas, padzirdējusi sarunu, jau bija nostājusies brālim blakus.
— Tad jūs abi esat vienisprātis? — Fleimels noprasīja.
— Divi, kas ir viens, — Sofija atteica, cieši vērodama Fleimelu.
_ >
— Vai ne ta?
Džošs pameta skatu uz vārteju. Gabriēla suņi bija aizsvieduši visus šķēpus un no arbaletiem izšāvuši pēdējās bultas. Metāla gaitenī virmodams blīvējās baltu, šķebīgu pīšļu mākonis. Tur kustēja grūti saredzami stāvi, bet cauri vēl neviens nebija ticis. Palamēds un Šekspīrs bija nokāpuši no aizsargvaļņiem un suņus raidīja vārtejā. Džošs pēkšņi pavērās augšup — vaļņi nemaz nebija tik augsti, un viņš nemaz nebrīnījās, ieraudzījis vilku galvas kārstāmies tiem pāri.