— Ja kāds no jums abiem kritīs, — Fleimels izmisīgi uzstāja, tagad jau uzrunādams Sofiju, — viss, ko esam darījuši, ko esam panākuši, būs velti. Sofij, tev ir Raganas atmiņas. Tu zini, ko Tumšie vecajie cilvēkiem darījuši. Ja viņi dabūs rokā tevi, tavu brāli un tās divas Grāmatas lappuses, pasauli piemeklēs tas pats — un būs vēl daudz, daudz ļaunāk.
Nemirstīgā vārdi uzjundīja baisas atmiņas, Sofija noskurinājās — acu priekšā uznira murgaina, plūdos izmirusi pasaule. Dziļi uzelpojusi, viņa pamāja. — Bet, iekams notiek kaut kas tāds, tumšajiem Vecajiem jādabū mūs rokā. — Viņa pastiepa kreiso roku, kas acu priekšā ietērpās sudraba cimdā. — Un tagad mēs vairs neesam ar pliku roku ņemami, pat neesam vairs cilvēki, — viņa sūri piebilda.
— Lai visi atkāpjas! — iekliedzās Džošs un apcirtās pret māsu, kura ar šausmām ieraudzīja brāļa acis spīgojam zeltā, izraibinātas melnsarkanas tāpat kā zobens, ko viņš turēja rokā. Marsam acis bija sarkanas — tas bija palicis prātā. Pirms māsa paguva bilst kaut vārdu, Džošs saķēra viņu aiz rokas. — Mēs viņus aizvedināsim grāvja viņpusē, — viņš teica. — Un tad aizdedzināsim grāvi.
Sofija sablisinājās. Džošs stāvēja stalts un apņēmīgs, Klarents kreisajā rokā zaigot zaigoja, un tad viņas acis vērtās sudrabā — uzmācās Raganas atmiņas. Džoša vietā tagad it kā stāvēja Marss sarkanzelta bruņās. Arī tam zobens bija kreisajā rokā.
Pamanījis bardu, Džošs uzelpoja. — Sekspīr! — Skaļā un pavēlošā balss aizdimdēja klusumā, atskatījās ne vien bards, bet arī Palamēds. Džošs pamājis norādīja uz vaļņiem, kam vilki jau līda pāri pulkiem vien. — Atkāpties! Grāvja otrā krastā!
Bards jau sāka grozīt galvu — sak, nekādā ziņā —, bet bruņās tērptais milzis viņu bez vārda runas apķēra ap vidu un uzsvieda plecā. Lai kā Šekspīrs spārdījās un bārās, saracēnis skriešus viņu aizstiepa turp, kur stāvēja Fleimels ar dvīņiem. Gabriēla suņi — ij tie, kas cilvēka, ij tie, kas suņa veidolā, — aizjoza nopakaļ.
— Malacis, — Palamēds teica Džošam, ticis viņam līdzās.
— Necik ilgi, būtu par vēlu. Tu mūs paglābi. — Saracēņu bruņinieks nokrāva no pleca Šekspīru un nostatīja uz kājām. Norāvis bruņucepuri, viņš uzsmaidīja nemirstīgajam. — Paklau, ja tu vēl rakstītu, te iznāktu lielisks stāsts. — Palamēds paskatījās uz Džošu.
— Viss. Gabriēla suņi, cik ir, visi te. Svilinām grāvi!
— Vēl ne. Lai sanāk tuvāk, — Džošs noskaldīja. — Tad tālāk netiks. — Aprāvies viņš uzlūkoja Palamēdu — uzvilnīja šaubas.
— Es… ta būs? Vai ar Mežonīgajiem dzinējiem kādreiz jau esi cīnījies?
Varenais bruņinieks pamāja. — Jā, esmu gan. Līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas, būdams no miesas un asinīm, vienā mierā kāptu ugunī. Un, lai kāds būtu Cernunns, viņš ir pa pusei zvērs.
— Nenāks pāri. — Šurp pavērsās pietvīkusi Šekspīra seja. Acenes uz deguna bija nošķiebušās. — Es naftai šo to piešāvu klāt. Minerālvielas, zālītes, eksotiskas garšvielas, ko Vecajie un Nākamā paaudze diezin kāpēc necieš ne acu galā. Grāvim gar krastiem dzīvsudrabs, un klāt piemaisīju arī dzelzsrūdu un vēl visādus oksīdus. Liesmām cauri neizbridīs pat Cernunns.
— Arhonts nāk, — nočukstēja Sofija, bet neviens nedzirdeja. Viņa sarāvās čokurā, lai apvaldītu trīsas. Endoras ragana pazina Cernunnu — pazina, baidījās un nīda. Sazin cik gadsimtus Ragana bija sistemātiski dzinusi pēdas visam, kas palicis pāri no arhontu tehnoloģijām, lai darītu tām galu: sadedzināja metāla grāmatas, izkausēja artefaktus, nonāvēja tos, kas joprojām zināja stāstīt aizlaiku stāstus. Centās izdzēst atmiņas par tiem, kas valdījuši pirms Vecajiem. Tagad šīs atmiņas Sofijai mācās virsū.
Mežonīgo dzinēju pīšļu blāķī pavīdēja milzīgs stāvs, un no lūžņiem būvētajā vārtejā iznira Cernunns. Soļus viņš spēra lēnām, nesteidzoties, vāle bija uzsviesta kreisajā plecā. Ragos dzirksteļodamas zaigoja spožbaltas stīgas, izgaismojot daiļo, it kā akmenī cirsto seju. Piešķiebis galvu, viņš savilka lūpas smaidā un paplēta rokas. Mute kustējās, bet vārdi, kas atskanēja pārējiem galvā, ar lūpu kustībām īsti negāja kopā, turklāt izklausījās, ka vienlaikus runā vesels balsu koris. Dvīņiem ausīs skanēja angļu valoda ar nepārprotamu Bostonas akcentu; Fleimelam — jaunības dienu franču mēle; Palamēds dzirdēja tuksnesīgās Babilonas runu, bet Šekspīrs — Elizabetes laika angļu valodu. — Nāku mieloties. Man vajag dvīņus. Vispār — nāku papriecāties. Nemūžam nebūtu domājis, ka priekšā atradīšu senu draugu. — Cernunns pastiepa labo roku, un akmens asmens Džošam rokā iegailējās melnsarkans, gaisā aizsprikstīdams tumšus izdedžus. — Tev, puika, ir tas, kas pieder man. Atdod man manu zobenu!
Džošs, zobenu satvēris ciešāk, attrauca: — Tagad tas pieder man.
Ragainā dieva smiekli bija gaiši un priecīgi, teju guldzoši. — Tev! Vai tu maz zini, kas tev rokā? Āžakāju nagus cirzdams dubļos, Cernunns spērās tuvāk. Viņš apstājās aizsarggrāvja krastā, noraustīdams nāsis, un pārdabiski nekustīgajā sejā pirmoreiz iezagās kas līdzīgs pārdzīvojumam.
— Zinu, kas tas ir, — Džošs attrauca un paspēra soli pretim Ragainajam dievam. Tagad abus šķīra tikai grāvis divu metru platumā, pilns melnas, staipīgas biežņas. Džošs zobenu valdīja abām rokām, lai tas štāv rāms un mierīgs. Ierocis trīsēja un raustījās. Un tad zēns atskārta, ka trīsas, kas skrien augšup pa rokām, ir vienmērīgi puksti… tādi kā sirdspuksti. Gards siltums piestrāvoja miesu, krādamies krūtīs un pavēderē, un Džošs sajutās drošs un stiprs — tāds, kam ne no kā un ne no viena nav bail. Ja Cernunns bruktu virsū, Džošs viņu satriektu — tas bija skaidrs. — Tas ir Klarents, Uguns zobens, — puika nodārdināja negaidīti skanīgā balsī. — Esmu redzējis, ko tas nodarīja Nidhjegam. Zinu, ko tas var nodarīt tev.
— Cilvēku puika man draud, — izbrīnījies noteica Ragainais dievs.
Džošs nostājās pašā grāvja krastā un pāri virmojošajai zampai ieskatījās viņam tieši acīs. Prātā uzvilnīja domu driskas, ainas no tiem laikiem, kad zobens piederējis Cernunnam.
— Būs kauja, — Džošs skaļi nosaucās. — Un, domāju, bez zobena neiztikšu.
Cernunns pasmaidīja. — Neaizmirsti, ka to dēvē arī par Gļēvuļa zobenu, — dievs sacīja, nokrāva no pleca masīvo vāli, atspiedās pret to, milzīgo ragaino galvu palieca uz priekšu, un dzintardzelteno redzokļu skatiens iedzēla tieši Džošam acīs. — Zobens ir nolādēts. Nolādēts ir katrs, pie kā tas nonāk.
— Tas bijis pie tevis.
— Tieši tā, — Cernunns piekrita. — Un paskaties uz mani! Reiz es biju šim zobenam saimnieks, tagad klausu citiem saimniekiem. Tas zobens tevi saindēs un pēdīgi iznīcinās.
— Un ja nu tu melo? — Džošs attrauca, lai gan sirds dziļumos zināja, ka arhonts nemelo vis.
— Kāpēc lai es melotu? — Cernunns no tiesas izbrīnījās. — Nepiederu ne pie Vecajiem, ne pie Nākamās paaudzes. Cilvēku mānīt man nav nekādas vajadzības.
Uz priekšu panācās Sofija — nostājās dvīņubrālim aiz muguras. Pa pusei aizslēpusies no skata, viņa bija gatava piespiest īkšķi delmā iesvilinātajam tetovējumam. Tagad atlika tikai piespiest pirkstu sarkanajam punktam zelta apļa centrā, un Uguns maģijai tiktu ļauta brīva vaļa. Ragainais dievs pievērsa viņai skatu, redzokļi iegailējās, zīlītes pārtapa šaurās, melnās, šķērseniskās svītrās. — Tiekamies ne pirmoreiz, — viņš pārsteigts ierunājās, pārmijus uzlūkodams abus Ņūmenus.