Abi dvīņi izbrīnā nogrozīja galvu.
— Esam tikušies. — Ragainais dievs nelikās mierā.
— Ko tādu mēs atcerētos, — sacīja Sofija.
— Diez vai tevi būtu viegli aizmirst, — piebalsoja Džošs.
— Es jūs pazīstu, — Cernunns nelokāmi turpināja. — Bet gan jau šo mīklu atšķetināsim vēlāk, — viņš bilda Nikolasam, kas līdz ar Palamēdu un Šekspīru steidzās nostāties dvīņiem līdzās. Ragainais dievs noskatīja visus pēc kārtas, sākot un beidzot ar Nikolasu. Izslējies viņš pacirta gaisā savu dinozauru laikmeta vāli un ar krokodila žokļa galu norādīja uz alķīmiķi. — Vakariņas! — viņš izsaucās, tad pavērsa vāli pret Palamēdu: — Pusdienas! — Tad, vēlreiz pārslīdējis pāri alķīmiķa krūtežai, vāles gals pasitās pret Šekspīru: — Uzkodām!
— Mani tūliņ ķers trieka, — nomurmināja bards.
Ragainais dievs paskatījās viņam tieši virsū. — Un tavi Gab-
riēla suņi piepulcēsies Mežonīgajiem dzinējiem, abi sensenie klani saplūdīs vienā. — Dievs pacirta gaisā vāli. Tumsa viņam aiz muguras sakustējās, un piepeši uz priekšu brāzās pūlis vilku atņirgtām rīklēm.
Sofija aizvēra acis, koncentrējās, piespieda īkšķi apaļajam tetovējumam un saujā uzbūra sīku, liesmojošu lodīti. Iekampusies Džošam plecos, viņa pagrūda brāli nostāk no ceļa un zeltaino lodīti iesvieda grāvja biezajā, melnajā zampā.
Ieplunkšķējusi naftā, tā brīdi peldēja pa virsu, tad šņākdama nogrima, izvirdusi ballu garaiņu vērpeti.
— Ak vai, — Sofija izdvesa, pēkšņi aizsitās elpa. Uguns maģija bija apgūta tikai iepriekšējā dienā, taču jau bija dala no viņas. Maģija bija līdzējusi tikt galā gan ar disijām, gan gargujām, tomēr tagad kļuva skaidrs, ka nekas daudz par to nav zināms. Vēl tik daudz bija jāmācās.
Mežonīgie dzinēji kapa klusumā traucās uz aizsarggrāvi.
Džošs pēkšņi noslīga uz ceļgala un biezajā zampā iegrūda Klarentu. Vienā acumirklī nafta ar apdullinošu dārdoņu uzplaiksnīja rēcošās, melnās liesmās, kas aizsnaikstījās padebešos. Triecienvilnis Džošu un Sofiju nogāza dubļos vēkšpēdus, bet grāvja otrā krastā cits citu no kājām gāza Mežonīgie dzinēji, pūlēdamies aizbēgt no liesmām. Daži joprojām, dubļos slīdēdami, nevilšus kārpījās uz priekšu, bet citus liesmās grūda tie, kas stūmās tuvāk no aizmugures. Visi tūdaļ pārvērtās cietos, melnos izdedžos.
— Par to tu man vēl samaksāsi! — Cernunns pacirta vāli pret Džošu. — Un, puika… Es dabūšu savu zobenu, kad es tev saku!
— Pamēģināsim vēlreiz. — Uzsitusi knipi, Sofija trieca spīvu dzeltenliesmas kūli pret Ragainā dieva vāli, un tā uzliesmoja, izplatot pretīgu degoša kaula dvaku. — Vai mamma tev nekad nav teikusi, ka nepieklājībai ir zināmas robežas?
31. NODAĻA
Pakāpusies uz apakšējā izrūsējušo kāpņu pakāpiena, Perenele Fleimela pavērās augšup, lai saredzētu sīko, gaišzilo debess aplīti, kas vīdēja augstu virs galvas. Tad viņa sarauca pieri. Lejup gāzās tāds kā mākonis — tieši uz dziļo šahtu, kas Alkatrazas salas virsmu sajūdza ar seno kontrabandistu eju salas dzīlēs. Mākonis virmoja un vērpās, līdz sablīvējās par Huanu Manuelu de Aijalu.
— Pereneles kundze? — kuģinieks ievaicājās nevainojamā spāņu valodā. — Kas tad jums te darāms?
— īsti nezinu, — Perenelei bija jāatzīst. — Man šķita, varētu apraudzīt Vārnu dievieti. — Vakar — vai tiešām tikai vakardien? — Perenele un Areopenaps Vārnu dievieti līdz ar viņas karapūļiem bija satriekuši pīšļos un lupatās. Vecais zirneklis gribēja Moriganu izbarot saviem putnuzirnekļiem, bet Perenele teica — nē, un lūdza, lai Vecais tīmekļos ietīto dievieti nogādā tumšā pazemes kamerā.
Lai atsvabinātu Areopenapu no gūsta, Perenele bija demontējusi klona dubļos iebūvētu, izgudrēm saliktu izšaujamu šķēpu sistēmu pie kameras durvīm. Ik šķēpa uzgalis bija iezīmēts ar sensenu Varas vārdu, ko salauzt nebija neviena Vecajā spēkos. Kad Areopenaps tīmekļos cieši ievīstīto Moriganu nogādāja kamerā, Perenele, liekot lietā savas īpašās spējas it visu precīzi atsaukt atmiņā, to pašu aizsargsistēmu bija ierīkojusi pie Vārnu dievietes ieslodzījuma vietas durvīm. Klona dubļos izvietojot gliemežvākus, viņa ar tiem aizvietoja šķēpu uzgaļus, tā ka Moriganu tagad ieslodzījumā turēja Varas vārdi un simboli, kas par Vecajiem vēl senāki. Atbrīvot viņu varēja tikai cilvēks — ne Vecais, ne kāds no Nākumus paaudzes neredzamajam un nāvīgajam, aizlaikos darinātajam lāstam nespēja ne tuvoties.
— Kundze, — de Aijala steigšus ierunājās, — Jums jātiek projām no salas.
— Zinu, — Perenele atteica un saviebās, ar kāju līdz potītei iepērusies smirdīgā zampā. — Par to tiek domāts. Vai nereīdas manītas?
— Piejūras klintīs kāds ducis gozējās saulītē, un vēl divas plunčājās pie piestātnes. No tēva — Nēreja — ne miņas, lai gan skaidrs, ka viņš tepat vien ir. — Rēgs izvirda baltas vērpetes, pats saraudamies čokurā. — Krastā viņa nākt nedrīkst… bet var. Un nāks.
Perenele šļakstinādamās pagājās pa gaiteni un pārsteigta atskatījās uz spoku. — Pirmā dzirdēšana!
— Nereīdas ir sievietes ar zivs asti. Nērejam ir tādas kā kājas. Dažkārt viņš iznāk krastā, kur nomali zvejnieku ciemati, lai… pamielotos, vai uzzogas uz kāda kuģa, lai nogrābtu neuzmanīgu kuģinieku.
Perenele apstājusies noskatīja gaiteni. Tālais gals laidās lejup, jūrā, un piepeši ienāca prātā, ka tur varētu parādīties Jūras vecis, kas traušas šurp. Noskurinājusies un izpurinājusi tādas domas no galvas, viņa uzsita knipi un turpat pie pieres uzbūra sīku, baltu sveces liesmiņu. Tā līdzīgi kalnrača gaismeklim pustumsā raidīja baltdzeltenu staru. Perenele atskatījās uz de Aijalu. — Vai pastāvēsi sardzē? Pabrīdināsi, ja kāds — vai kaut kas — tuvojas?
— Protams. — Spoks salocījās uz pusēm, bez visām kājām pūlēdamies paklanīties. — Bet, kundze, kāpēc esat šeit? Te jau nav nekā, izņemot Vārnu dievieti.
Pereneles smaids gaiteņa puskrēslu darīja gaišāku. — Tieši viņu jau es arī gribu apraudzīt.
— Vai esi nākusi paņirgāties? — Morigana ierunājās čērkstoši, gand rīz kā vīrs.
— Nē taču, — Perenele vaļsirdīgi atsaucās. Nostājusies uz sliekšņa, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās kameras krēslā. — Atnācu aprunāties.
Areopenaps zemzemes cellē bija ieaudis brīnumskaistu apaļenisku tīmekli. Ik pavediens bija Pereneles mazā pirkstiņa resnumā, un visi gaismojās kā šķidra sudraba dzīslas. Pašā tīmekļa viducī izplestām rokām, melnspalvainā apmetni ieskauta, rēgojās Vārnu dieviete. Izskatījās, ka viņa vienkārši pakārta gaisā un kuru katru brīdi var izrauties savā vaļā.
— Neizskaties diez ko labi, — pēc brīža bilda Perenele. Puskrēslā bija manāms, ka dievietes alabastra vaibsti vērtušies zaļgani. Melnādas ģērbs bija izkaltis un atplīsis vaļā plaisās, kuru dzīlēs vīdēja bāla miesa. Ādas jakas kniedes bija aptraipītas un samelnējušas, masīvā ādas josta — piemirkusi, un apaļeniskie ģerboņi uz tās nupat vērtušies tikpat zaļgani kā Vārnu dievietes vaigs.
Nosmīnējusi Morigana aplaizīja melnās lūpas. — Tais stundās, kas aizritējušas, kopš tikāmies, esi novecojusi. Mirsim kopā — tu un es!