Perenele novēcināja roku, un Moriganai pietuvojās liesmu mēle. Vārnu dieviete raudzīja pagrūst galvu sāņus, taču sudrabainais tīmeklis liedza. Viņas ogļu melnajās acīs uzzibsnīja atspulgi — it kā tur būtu zīlītes. Sejā iezīmējās kauli.
— Tu izskaties slima, — Perenele teica. — Ka tik neaizej pirms manis.
— Mani indē Derības zīmes, — Morigana atcirta, — tikai nesaki, ka neko tādu nezini.
Perenele atskatījās uz virmojošo zīmi, ko pati bija uzskrīpājusi uz šķēpa uzgaļa. — Nezināju gan. Zināju tikai to, ka te iespundēts Areopenaps, bet viņam nekā citādi nebija ne vainas.
— Areopenaps ir Vecais, es — no Nākamās paaudzes. Kā tu atšifrēji zīmes? — Morigana prasīja, tūliņ dobji iekāsēdamās. «— Sazin cik Vecajo un mūsējo, no Nākamās paaudzes, domā, ka Derības zīmes un Varas vārdi nav nekas vairāk kā teiksma.
— Es jau tos neatklāju. Tavs draugs Dī tieši šādi iespundēja Areopenapu kamerā — šajā pašā, — Burve norādīja.
Moriganas melnās lūpas riebumā savilkās. — Dī? Dī zina senos vārdus? — Apklususi viņa nogrozīja galvu.
— Tu man netici? — Perenele iejautājās.
— Nē, nē, gluži otrādi. Tev es ticu. Vienkārši — domāju, ka angļu magu pazīstu labāk nekā jebkurš cits zemes virsū, taču, jo vairāk dabūju zināt, jo vairāk saprotu, ka neko nezinu. Pirmoreiz dzirdu, ka viņam zināms kaut kas tāds. — Morigana nopūtās.
— Un tagad tev jādomā, diez kas viņu samācījis, — Perenele iedzēla. — Areopenaps teica — Dī bijis kāds sabiedrotais, it kā Vecais, bet tik varens, ka slēpts pat Vecā zirnekļa skatam. Nomaskējies — noslepenojies. Skaidrs, ka Dī saimnieks.
— Dī Veco kungu neviens nepazīst.
Perenele pārsteigta sablisinājās. — Arī tu ne?
Moriganas garie, baltie zobi iecirtās melnajā apakšlūpā. — Es ne. Neviens to nezina, un tie, kas grib zināt, — Vecajie, Nākama paaudze vai cilvēki — pazūd bez miņas. Tas ir liels noslēpums… lai gan vēl lielāka mīkla ir tā, kāpēc saimnieki viņu joprojām sargā un uztur pie dzīvības, kaut jēgas nekādas. Jau cik gadsimtu pagājis, un viņam nav izdevies notvert ne tevi, ne tavu vīru. — Vārnu dieviete smieklos gandrīz aizrijās. — Vecajos nenosauksi ne par kādiem saprotošiem laipniem labvēļiem. Esmu redzējusi cilvēkus, kas pārvērsti pīšļos tikai tāpēc, ka nav gana zemu paklanījušies.
— Vai zini, ko Dī grib iesākt ar visiem tiem mošķiem, kas sapulcēti salas pazemes pagrabos?
Morigana mēmi vērās pretim.
Perenele pasmīnēja. — Kam gan man ko tādu zināt… īpaši, ja mums abām, necik ilgi, lemta nāve!
Vārnu dieviete centās piekrītoši pamāt, taču galva bija stingri ieķipusi tīmekļos. — Dī darīja, kā likts — savāca visus vienkopus, bet, tici man, droši vien pats nezina, kāpēc tas Vecajiem vajadzīgs.
— Tu gan zini, vai ne? — Perenele ieprasījās.
— Neba pirmoreiz kas tāds. Tā jau bijis — sensenos laikos, pat pēc cilvēku rēķiniem. Runa ir par vissugu karaspēku, — Vārnu dieviete gurdi atteica. — Kad pienāks īstais brīdis, tas tiks uzlaists virsū pilsētai.
Perenele noelsās. Acu priekšā pēkšņi uznira Sanfrancisko, kur debesīs lidinās vampīri, kanalizācijas šahtās ņudz bubuļi un troļļi, krastmalā — māži, bet ielās — vindigo un pērtiķcilvēki. — Būs asinspirts.
— Tā jau iecerēts, — Morigana nočukstēja. — Ko, tavuprāt, cilvēki iesāks, ielās un debesīs ieraudzījuši tikai mītos un leģendās mītošus briesmoņus?
— Būs šausmās. Nespēs noticēt. — Perenele ievilka dziļu, trīsošu elpu. — Civilizācijai būs gals klāt.
— Neba pirmoreiz, — Morigana vienaldzīgi atkārtoja.
— Bet tās atkal cēlušās! — Perenele aši iebilda.
— Vairs necelsies. Man nācis ausīs, ka līdzīgas kolekcijas — karapūļi, zoodārzi, zvērnīcas, sauc kā gribi, — savāktas ik kontinentā. Es teiktu — visus palaidīs savā vaļā vienā un tajā pašā dienā. Cilvēku armijas tikai velti cīnīsies un notērēs munīciju… un tad, kad vairs nebūs spēka, zemes virsū atgriezīsies tie, ko jūs dēvējat par tumšajiem Vecajiem. — Vārnu dieviete iesmējās, tad aizrijās rejošā kāsā. — Nu, tāds tas plāniņš. Protams, viss izgāzīsies, ja Dī netiks pie Grāmatas divām beigu lapām. Bez Pēdējās zavestības Ēnu valstības ierindā netiks. — Viņa atkal aizklepojās. — Diez ko Dī saimnieks viņam nodarīs, ja viss noies greizi? Skaidrs, kaut ko baisu, — viņa piebilda teju ļaunā priekā.
— Bet es iedomājos, ka esat draugos! — Perenele nevarēja vien nobrīnīties. — Gadsimtiem ilgi esat bijuši kā cimds ar roku.
— Ne jau no brīva prāta, — Morigana atcirta. — Es kalpoju Dī tikai tāpēc, ka tā liek Vecajie, kam kalpo viņš. Dieviete ķipīgajos tīmekļos lūkoja iegrozīties ērtāk, bet tie tikai savilkās ciešāk, žņaugdami viņu vai nost. — Un re — kur tālab esmu nonākusi. — Acs kaktiņā sariesās spoži melna asara un noritēja pār vaigu. — Šodien es miršu, Derības zīmju saindēta, un vairs nekad neredzēšu debesjumu.
Perenele noskatījās, kā melnā asara norit lejāk, pār Moriganas zodu. Šķīrusies no dievietes miesas, tā pārvērtās sniegbaltā dūnā, kas liegi noplanēja lejup, uz klona. — Varbūt Dī atsūtīs kādu, lai tevi izpestītu.
— Šaubos. — Vārnu dieviete iekāsējās. — Mana nāve būs ne vairāk kā nepatīkams starpgadījums. Saimnieks piešķirs Dī citu kalpu, un es nogrimšu aizmirstībā.
— Izskatās, ka mags nodevis mūs abas, — Perenele nočukstēja. Vēl viena melna asara noritēja pār Vārnu dievietes vaigu un, lejup krizdama, pārvērtās baltā dūnā. — Morigana… kaut… kaut es varētu tev līdzēt, — Perenele noteica, — taču nezinu, vai varu uz tevi paļauties.
— Skaidrs, ka man tu nevari ticēt! — Morigana atcirta. — Ja palaidīsi mani vaļā, es tevi nobeigšu. Tas ir manā dabā. — Bālais vaigs bija iekrāsojies tumši zilzaļš, piere un vaigi pārklājušies čulgām. Viņa sāka svaidīties tīmekļu žņaugos, gaisā paputēja melnas spalvas, kas nolīgoja lejup, pie baltajām dūnām. — Man jāmirst… — Vārnu dievietes acis iepletās platas, melnas un tukšas, un tad pāri melnumam lēni, lēni, lēni aizvirmoja sarkandzeltenas spirāles, līdz acis vērtās gaiši oranžas. Izgrūdusi garu, smagu nopūtu, viņa aizdarīja acis un vairs nekustējās.
— Morigana? — Perenele iečukstējās.
Dieviete bija stinga un klusa.
— Morigana? — Perenele uzrunāja viņu vēlreiz. Ar visu to, ka Vārnu dieviete gadsimtiem ilgi bija nīsta naidniece, Burve bija šokēta un satriekta, ka ļāvusi nebūtībā aiziet leģendai.
Pēkšņi Moriganas redzokļi atsprāga vaļā. Tagad tie bija nevis melni, bet koši sarkani — svaigu asiņu krāsā.
— Morigana…? — Perenele steigšus atkāpās.
Balss, kas nāca no Vārnu dievietes lūpām, tikko jaušami atšķīrās no viņas ierastās balss. Sevi nepārprotami lika manīt īru vai skotu akcents. — Morigana tagad guļ… Es esmu Badba.
Acis lēnām aizvērās, tad atkal atsprāga vaļā. Tagad tās gailēja žilbīgi dzeltenas.
— Un es esmu Maka. — Ķeltu akcents bija vēl jo spēcīgāks, un balss — dobjāka, skarbāka.
Redzokļi atkal aizdarijās, un, kad no jauna atvērās, viena acs bija spoži tumšsarkana, otra — mirdzoši dzeltena. No vienām un tām pašām lūpām nāca divas balsis, ne gluži saskanīgas.
— Un mēs esam Moriganas māsas. — Sarkanā un dzeltenā acs reizē pagriezās uz Burves pusi. — Aprunāsimies!
32. NODAĻA