— Man šķita, ka abas esat pagalam, — sacīja Perenele Fleimela. Skaidrs, ka būtu pienācies sabīties, bet viņa juta vienīgi atvieglojumu. Un ziņkāri.
Liesmiņa, kas dejoja virs galvas, pār milzīgajā tīmeklī ielipušo melno Vārnu dievietes stāvu lēja siltu, dzeltenu gaismu. Sarkanais un dzeltenais redzoklis tumšzaļajā, čulgām klātajā sejā vērās pretim, un, kad melnās lūpas sakustējās, ierunājās divas balsis reizē: — Varbūt piemigušas, jā. Bet ne pagalam.
Perenele pamāja; neizklausījās nemaz tik neticami. Uzaugusi rēgu pasaulē, viņa katru mīļu dienu bija redzējusies ar mirušajiem, it bieži ar tiem runājusies, tomēr zināja, ka balsīs, kas nāk no Moriganas, nebūt nerunā spoki. Tas bija kas cits. Viņa raudzīja atsaukt prātā visu, kas zināms par Vārnu dievieti. Tā nāca no Nākamās paaudzes, dzimusi pēc Danu Tālis krišanas. Apmetusies vietās, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā Īrija un Britānija, un, necik ilgi, turienes ķelti viņu sāka pielūgt kā kara, nāves un asinspirts dievieti. Līdzīgi daudziem no Vecajo un Nākamās paaudzes aprindām, Morigana bija trīsvienīga — trejāda. Dažs Vecais mainījās laika gaitā, kā Hekatei lāsts lika ik dienu pārvērsties no jaunas meitenes večā. Citi mainījās līdzi mēness fāzēm vai gadalaikiem, bet vēl citi vienkārši satilpināja sevī trijus personības aspektus. Tomēr, ciktāl bija palicis atmiņā, Maka, Badba un Morigana bija katra par sevi, katra cita… visas gan nešpetnas un bīstamas.
— Kad deviņpadsmitajā gadsimtā ar Nikolasu bijām Īrijā, kāda gudra večiņa man klāstīja, ka Morigana jūs abas esot sazin kā nogalējuši.
— Ne gluži. — Uz bridi abas acis iegailējās sarkanas un balss vērtās vienā. — Nekad neesam bijušas trīs; vienmēr — katra pati.
Perenele savaldījās, lai sejā nekas nebūtu nolasāms. — Viena miesa, trīs personības? — viņa vaicāja. Tad pamāja. — Ak tad tāpēc trīs māsas nekad nav redzētas kopā?
— Atkarībā no mēness fāzes katra no mums pēc kārtas pārņem tiesības uz šo miesu.
Redzokļi iegailējās dzelteni, balss ieskanējās citāda, mazliet pārgrozījās arī sejas kauli, tā ka mainījās vaibsti. — Un arī kādās citās reizēs kāda no mums pārņem virsvadību. Man allaž krituši Ziemas saulgrieži.
Kreisā acs iezvērojās sarkana, labā — spoži dzeltena, un abas balsis atkal ierunājās reizē. — Bet lielākoties pār šīm miesām valdījusi mūsu jaunākā māsa Morigana. — Neradījums iekāsējās tā, ka tīmeklis noraustījās, uz tā lūpām sakrājās biezs, melns šķidrums. Abi redzokļi pašāvās uz šķēpiem Perenelei aiz muguras.
— Salauz Derības zīmes, Burve… tās mūs indē, beidz nost.
Perenele atskatījās. Gaitenī, pie alas mutes, divpadsmit koka šķēpi bija salikti tā, ka veidoja sarežģītu trijstūru un kvadrātu rakstu. Ar acs kaktiņu viņa manīja melnu atblāzmu virmojam starp šķēpu metāla uzgaļiem, uz kuriem pati ar dubļiem bija uzvilkusi aizlaiku Spēkavārdus.
— Burve… lūdzu. Lauz burvestību, — Vārnu dieviete čukstēja. — Mūsu māsa Morigana tevi pazīst… un ciena. Viņa zina, ka esi stipra un varena… bet ne cietsirdīga.
Izgājusi atpakaļ gaitenī, Perenele ar spēku izrāva no zemes vienu šķēpu, sapostīdama rakstu. Tūliņ iestājās klusums — tikai tagad Perenele apjauta, ka iepriekš ausīs trinkšķējis, — un gaisā, kas spīvi oda pēc rūsas un metāla, atkal uzvēdīja parastās pazemes cietuma dvakas: sāls, sasmakuši dubļi, pūstošas zivis un jūraszāles. Šķēpu cieši sažņaugusi abās rokās, Burve atgriezās kamerā.
— Lai nebūtu nekādu joku, — viņa brīdināja un grūda šķēpu tuvāk Vārnu dievietei. Uzgalis iespīdējās, tad uzšķīda saltās, melnbaltās liesmās. Kad liesmojošais uzgalis pieskārās spalvu kaudzītei uz grīdas, tās iečūkstējās, iekūpējās, sačokurojās un pārogļojās. No gruzdošo spalvu smakas Perenelei acīs saskrēja asaras, un viņa izmuka laukā no kameras.
Kodīgajiem dūmiem virmojot visapkārt, arī dieviete piemiedza redzokļus. — Nekādā ziņā…
Un tad tīmekļos sagūstītās dievietes miesas noraustījās, sarkanā un dzeltenā vizma acīs apdzisa — tās vērās pretim melnas un tukšas. — Viņas melo! — iekliedzās Morigana. — Neklausi!
Perenele pacirta gaisā šķēpu, tā ka zaigojošais metāla uzgalis gandrīz skāra dievietes seju. Zaļganajā ģīmī iešļācās melnbaltas gaismas straume, dieviete aizmiedza acis un velti centās novērsties. Kad redzokļi atkal atvērās, Badba un Maka bija atgriezušās. Māsām vienai caur otru runājot, acis uzliesmoja te sarkanas, te dzeltenas.
— Morigana mūs piekrāpa, — vēstīja Badba.
— Ieslodzīja, nobūra, nolādēja, — Maka piebalsoja.
— Lika lietā negantu nekromantijas lāstu — iemācījās no Dī priekšgājēja —, lai mūs savažotu, paverdzinātu, atņemtu visus spēkus…
— Burvju varā esam jau gadsimtiem ilgi, — stāstīja sarkanacainā Maka. — Dzirdējām un redzējām visu to pašu, ko māsa, bet pašas nespējām neko — nedz pirkstu pakustināt, nedz ko iesākt…
— Bet Derības zīmes burvju varu vājināja, un varējām pārņemt miesu.
— Ko jūs gribat? — Perenele noprasīja, ļaudamās ziņkārei, lai gan stāsts uzvēdīja neizskaidrojamas skumjas.
— Gribam būt brīvas. — Balsis saplūda vienā, kreisā acs joprojām dega sarkana, labā — košdzeltena. — Māsa varbūt arī ir ar mieru upurēties. Bet mēs ne. Māsa varbūt arī ir Dī un Vecajiem verdzene. Mēs ne. Pēc Danu Tālis krišanas ar cilvēkiem gan neesam biedrojušās, taču neesam arī viņus apkarojušas. Savulaik cilvēki mūs pat pielūguši, un pielūgsme mūs darījusi tikai stiprākas. Ik karš, ko viņi izcīnījuši, ik zaudēta vai uzvarēta kauja mūs barojusi cilvēku sāpēm un atmiņām. Viņi pat sērojuši, kad pagaisām no Cilvēku pasaules. Un tas ir vairāk nekā jebkas, ko jelkad darījuši tie no mūsu pašu klana, ar ko esam rados vai pazinušās. Neviens nelikās zinis, neviens neiebilda, kad Morigana mūs savažoja, sagūstīja, nobūra. Mums, Burve, nav pienākuma nedz Vecajo, nedz Nākamās paaudzes priekšā.
Iegrūdusi šķēpa kāta galu klona dubļos, Perenele to sakampa turpat pie metāla uzgaļa un atspiedās, lai ērtāka stāvēšana. Ar dubļiem uztrieptā maģiskā zīme klusu pukstēja kā rimta sirds, vaigs juta tās siltumu, tikko jaušami pulsēja kāts visā garumā.
— Atsvabini mūs, — Vārnu dieviete neatlaidās, — un būsim tev pateicību parādā.
— Piedāvājums ir ļoti kārdinošs, — Perenele atteica. — Bet kā lai zinu, vai varu uz jums pajauties? ja nu tūliņ, kolīdz tiksiet brīvas, metīsities man virsū?
Timeklī sagūstītā neradījuma melnās lūpas savilkās smaidā, atklājot garos, baltos zobus. — Mēs dosim tev vārdu — dosim kareives, Vārnu dievietes nelaužamo zvērestu, — izgrūda dzeltenacainā dieviete.
— Turklāt uz šķēpa esi uzvilkusi arhontu zīmi, — piebilda sarkana ce.
— Arhontu? — Perenele pārjautāja. Garajā mūžā šis vārds bija nācis ausīs labi ja divreiz.
— Pirms Vecajiem pār šo planētu valdīja Divpadsmit Arhonti.
— Pirms Vecajiem?
— Pasaule ir vecāka un mežonīgāka, nekā esi iedomājusies. — Vārnu dieviete pasmaidīja. — Daudz vecāka. Daudz mežonīgāka.
Perenele pamāja. — Tā man allaž šķitis. — Doma par arhontiem izklausījās valdzinoša — Nikolasam patiktu —, taču tagad bija jādomā par praktiskākām lietām. — Vai varat mani aizgādāt projām no salas? — viņa painteresējās. Pirksti ap šķēpa kātu sažņaudzās ciešāk. No atbildes bija atkarīgs ļoti daudz.
Brīdi vilcinājusies, dieviete atbildēja: — To nevaram gan. Lai cik tu viegla, tevi nepanesīsim. Mums — tiem, kas no Vecajiem un Nākamās paaudzes prot laisties, ir gandrīz tukši kauli. Mums nav daudz spēka.