Burve pamājusi likās mierā. Atbilde jau bija paredzama: pirms nepilniem divsimt gadiem bija iznācis cīnīties ar harpiju baru Romas Palātija pakalnā, Itālijā. Tad arī atklājās, ka, par spīti negantajam izskatam un asajiem nagiem, harpijas ir gaužām nespēcīgas. Kamēr Nikolass līdzpaņemtajās mantās meklēja rokā kādu zobenu un šķēpu, Perenelei bija izdevies viņas izgaiņāt ar ādas apmetni un ar pletni, sapītu no čūskām, kas izrautas no Medūzas galvas, pārvērst uzbrucējas akmenī. Būtu Vārnu dieviete solījusies aiznest viņu projām no salas, tie būtu skaidri meli.
— Mirklī, kad nospriedi, ka mūsu māsa mirusi, — Vārnu dieviete turpināja, — samanījām, ka skumsti, ka nožēlo. Atsvabini mūs, Burve, un, kamēr vien šīs miesas būs mūsu varā, nenostāsimies nedz pret tevi, nedz tavējiem. To mēs tev apsolām.
Ja Nikolass pēc dabas bija zinātnieks, Perenele Fleimela mēdza paļauties uz intuīciju. Viņa allaž klausīja instinktam, tas reti vīla; un, ja tagad iznāktu vilties un Vārnu dieviete atbrīvota bruktu virsū, atlika cerēt, ka glābs pašas spēki apvienojumā ar nāvīgo šķēpu.
— Tad zvēriet, — Perenele pieprasīja.
— Zvēram, — abas balsis saplūda vienā. — Nedarīsim tev pāri. Būsim tavas parādnieces.
— Aizmiedziet acis, — Perenele pavēlēja. Paspērusi soli uz priekšu, viņa pavērsa šķēpu pret tīmekli, piegrūda tam klāt uzgali — pret griestiem uzšāvās pelēkbalti dūmu stabi, tīmeklis iešņācās un iečukstējās. Pavedienus, kas saistīja Vārnu dievieti, Burve grasījās piesardzīgi pārcirst pa vienam vien, lai gūstekni zemē nolaistu pamazām, bet tad viņa atcerējās, ka dieviete gandrīz nejūt sāpes. Šķēps ar varenu atvēzienu nošvīkstēja krusteniski, un dieviete pilnīgi bez trokšņa nogāzās uz grīdas. No tīmekļa atbrīvota, viņa joprojām tinās biezā kārtā pavedienu.
Sarkanais un dzeltenais redzoklis atvērās. — Uzmanies, Burve! — Vārnu dieviete izdvesa, kad Perenele devās viņai klāt, turēdama šķēpu abās rokās. Gūstekne vērās uz kūpošo uzgali. — Ik skramba var būt nāvējoša.
— Paturēšu prātā, — Burve apsolīja, piesardzīgi un, saudzīgi uzšķērda gandrīz nesaredzamo kūniņu, atrāva to vaļā un atbrīvoja Vārnu dievieti.
Neradījums pietrūkās kājās un notrausa lipīgās šķieznas no ādainajām bruņām, kas sedza muguru un krūtis. Tad, ādai gurkstot, izstaipījās — izpleta rokas un izlocīja muguru. Iezumējās divējā balss: — Ak, cik labi atkal būt dzīvajos!
— Vai var gadīties, ka Morigana atgriežas? — Perenele noprasīja, izslējusies un sakampusi šķēpu, ko vienā acumirklī bija gatava cirst pretim Vārnu dievietei.
Abi redzokļi iegailējās sarkani, tad dzelteni, tad atkal sarkani — Gan mēs mazo māsu pieskatīsim. — Tad galva pacirtās, it k.i dieviete būtu kiiut ko ieraudzījusi Perenelei aiz muguras.
Burve instinktīvi atskatījās, un vienlaikus iešāvās prātā, kaut šis nebūtu vecais, labais, tik lētais triks.
Kameras durvīs planēja Huans Manuels de Aijala. Acu un mutes vietā spokam vīdēja tukšumi, un garas, virmojošas rēgainās miesas šķieznas vilnīja viņam aiz muguras kā plīvojošs karogs.
— Kas ir? — Perenele uzsauca, acumirklī noprazdama, ka kaut kas nav labi. Viņa novēcināja šķēpu, un rēgs, novērsies no Vārnu dievietes un uzlūkojis spīdošo metāla uzgali, uz brīdi sabiezēja blīvs. — Nepatikšanas?
— Nērejs ir klāt. — Spoka balss bija šausmu pilna. — Jūras vecis ir klāt.
— Kur? — Perenele prasīja.
— Te\ — Rēgs izsaucās un apcirties ar kreiso roku norādīja tumsā. — Tikko izkāpa no jūras viņā ejas galā. Nāk jums pakaļ!
Un tieši tobrīd no gaiteņa tālā gala šurp atvilnīja neciešams puspuvušu zivju un sasmakuša trāna smārds.
33. NODAĻA
Dzirksteļodamas, snaikstīdamās un sprakšķēdamas košsarkanās, rūcošās liesmas sitās augšup, nakts gaisu virs lūžņu novietnes piegānīdamas ar virmojošiem melnu, smacīgu dūmu mākoņiem. Džons Dī atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, bet saoda tikai degošas gumijas un naftas smārdu, no maģijas nebija ne miņas. — Iešu pats, — viņš noteica, uzmetis skatu Bastetai.
— Es neieteiktu, — brīdināja dieviete ar kaķes galvu.
— Kāpēc tā?
Tumšā vecā atņirdza zobus tādā kā baisā smaidā un ciešāk ietinās garajā, melnajā apmetnī. — Būtu žēl, ja kāds no Mežonīgajiem dzinējiem pārskatīšanās pēc tevi noturētu par pretinieku vai arhontam ienāktu prātā tevi piepulcēt viņu baram. Vilku rindas šonakt paretinātas, vajadzēs kādu, ko likt vietā.
— Es, kundze, neesmu gluži bezpalīdzīgs, — Dī atteica. No azotes izvilcis pastrupo akmens Ekskaliburu, viņš pa izmirušo ielu devās uz lūžņu novietni. Pie masīvajiem vārtiem mags apstājās. Biezās plātnes izraibināja arhonta vāles zobu atstātie caurumi, un vietās, kur dzelzs bija pušu, tas bija sačokurojies un atlocījies kā alumīnija folija. Dī piegrūda zobenu tuvāk arhonta vāles atstātajām pēdām, bet nekas nenotika. Būtu Cernunns izmantojis kādu maģiju, Ekskaliburs to justu, taču asmens bija un palika auksts un melns. Dī pamāja: vārtus Ragainais dievs bija atlauzis vaļā ar brutālu spēku. Nupat bija jāsāk domāt, cik tieši stipra Cernunnam ir aura un burvju spēks. Leģendas vēstīja, ka arhonti — un arī pirmie Vecajie, Dižie vecajie, kas nākuši pēc viņiem, — bijuši vai nu milži, vai atbaidoši briesmoņi, bet reizumis kā viens, tā otrs. Bet nekas nebija dzirdēts par to, ka arhonti butu burvji vai zintnieki. Šīs spējas pirmie izkopuši Dižie vecajie.
Dī apvaldīja smaidu: tagad, kad bija dibināts pamats domāt, ka Cernunnam burvju spēka nav gandrīz nemaz, pašpārliecība auga augumā. Dievs tika teicis, ka spēj lasīt domas, bet varbūt mānījās. Viņš raudzīja precīzi atsaukt atmiņā arhonta vārdus, kad abi tikās pirmoreiz.
"Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad."
Nu, tukši vārdi. Pasludinājis, ka zina, kas Dī prātā, Cernunns nekādi to nebija pierādījis. Un bija zināms, ka Dī Vecais arhontu instruējis.
"Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda — nomaskēta metāla cietokšņa aizsegā. Tu gribi, lai mēs ar Mežonīgajiem dzinējiem iztriecam tev ceļu."
Cernunns arī netika pavēstījis neko jaunu. Vienkārši atkārtoja vispārzināmo — to, kas Dī jau bija labi zināms, — un tad atstāstīja rīkojumus, ko saņēmis no Vecā. Viss tikai izklausījās tā, it kā būtu nolasīts Dī prātā.
Doktors Džons Dī klusu nosmējās. Skaidrs, ka arhonts bija mūžsens, spēcīgs un nepārprotami bīstams. Bet pēkšņi dievs vairs neiedvesa tik briesmīgas bailes.
Cieši satvēris zobenu, mags ieslīdēja šaurajā vārtejā. Liesmas rūca jau tuvāk, sprakšķēja un auroja, uz vaļņiem mezdamas dejojošu, šaudīgu atblāzmu. Dī aptvēra ka, sperot ik soli, gaisā saceļ virmojošus biezu putekļu mākoņus. Cieši sakniebis lūpas, viņš no kabatas izvilka baltu nēzdogu un piespieda pie mutes: negribējās saelpoties Mežonīgo dzinēju pīšļus. Tik garus gadus bijis mags, zintnieks, nekromants un alķīmiķis, Dī it labi spēja iedomāties, ko tādi pīšļi var nodarīt. Plaušās kas tāds bija pilnīgi lieks.
Zem kājām mētājās koka bultas ar akmens uzgaļiem, šķēpi, tad viņš pamanīja paīsas arbaleta šautras. Acu priekšā atgriezās jaunības dienas. Elizabetes galma laikos bija pētīti aplenkumi un studēta karamāksla, un no ieroču atliekām bija skaidrs, kas te noticis: lielo vairumu Mežonīgo dzinēju aizstāvji bija iedzinuši šaurajā ejā un pārvērtuši pīšļos. Bet kāpēc, diez, nebija palikuši tepat, lai uzbrucējus iznīcinātu līdz pēdējam? Jo aptrūcies bultu un šķēpu, mags minēja, atbildot pats uz savu jautājumu, tāpēc vajadzējis atkāpties drošākās pozīcijās. Aiz baltā nēzdoga slēptās lūpas savilkās platā smaidā. No vēstures Dī bija mācījies, ka, kolīdz aizstāvji sāk atkāpties, aplenkumam paredzams drīzs gals. Fleimels ar tiem pārējiem bija iedzīts lamatās.