Izgājis cauri ejai, mags ieraudzīja liesmojošo aizsarggrāvi. Tas apjoza visai pieticīgu metāla baraku, kas slējās pašā cietokšņa vidū. Dī pielika soli: viņš zināja vairāk nekā desmit burvestību, kas ļautu uguni apdzēst; varēja arī naftu pārvērst smiltīs un tad ar persiešu buramvārdiem — smiltis stiklā.
Alķīmiķis ar dvīņiem stāvēja grāvja otrā krastā, puika un meitene — cieši līdzās. Liesmu atblāzmā gaišie mati plaiksnījās sarkanzeltaini. Turpat blakus — divi citi cilvēki: viens liels un masīvs, melnās bruņās, otrs pamazs un sīks, arī bruņās, bet tādās aplamās. Sīkulim visapkārt sargādami drūzmējās sarkanmatainie Gabriēla suņi, cits cilvēka, cits — suņa veidolā.
Uz trakojošo liesmu fona iezīmējās arhonta stāvs, ragos rotājās uguns atblāzma, aiz muguras pacietīgi gaidīja vēl dzīvajos palikušies Mežonīgie dzinēji. Kamēr Dī pa dubļu jūru brida tuvāk, vilki ar cilvēka seju neizlaida viņu no acīm. Arī Cernunns, rumpi nekustinādams, pagrieza galvu, lai magu uzlūkotu. Ragainais dievs piekala skatu akmens zobenam, ko Dī turēja rokās; tagad no asmens gaisā cēlās salti, zili dūmi.
— Ekskaliburs un Klarents sastapušies, — Dī galvā iezumējās
Cernunna balsu koris. — Nudien vēsturisks brīdis. Vai zini, kad
»
šie abi zobeni pēdējoreiz tikušies?
Dī jau grasījās skaidrot, ka abi tikušies Parīzē vēl vakar, taču nolēma paklusēt, lai dievu lieki nekaitinātu. Zemapziņā sāka briest baismīgs un bīstams plāns — tik neaptverams, ka gandrīz bija bail piedomāt ciešāk, — ja nu Cernunns tomēr spēj nolasīt domas. Nostājies dievam pie kreisā sāna, viņš, saņēmis Ekskaliburu labajā rokā, sakrustoja rokas uz krūtīm. Gailošais asmens kreiso vaigu iekrāsoja nedabiski zilā gaismā. — Man šķiet, te, Anglijā, — Dī ierunājās. — Kad Arturs Solsberijas līdzenumā kāvās ar savu māsasdēlu Mordredu. Tas ar Klarentu nodūra Arturu, — mags piebilda.
— Arturu nodūru es, — klusu noteica Cernunns. — Mordredu ari. Un viņš Arturam bija dēls, nevis māsasdēls. — Ragainā dieva galva atkal pagriezās pret liesmām. — Tu esot mags. Tad jau pratīsi nodzēst šīs liesmas?
— Protams. — Jau tā piesmirdušajā gaisā ielauzās vēl cita smaka — puvušu olu smārds. — Tu netiec cauri ugunij? — Dī apvaicājās, apzināti iztaustīdams Ragainā dieva spēju robežas.
— Ugunī ir metāls, — Cernunns strupi atteica.
Dī pamāja. Bija gadījies dzirdēt, ka daži metāli, sevišķi dzelzs, Vecajiem ir tīrā inde. Tagad viņš zināja, ka tāpat ir arī arhontiem. Iešāvās prātā, ka abas rases varbūt ir rados; allaž bija šķitis, ka tās, lai gan līdzīgas, tomēr ir nošķirtas, tāpat kā Vecajie un cilvēki.
— Varu apdzēst uguni, — Dī droši pavēstīja.
Arhonts paliecās uz priekšu, cieši ieskatījās ugunī un tai cauri: viņa sīvais meža smārds piepeši pieņēmās spēkā. Sekodams viņa skatienam, Dī atklāja, ka tas pievērsts tam puikam, Džošam. — Vari dabūt dvīņus, mag, un savas lapas. Es paturu tiesības uz trim nemirstīgajiem cilvēkiem un Gabriēla suņiem.
— Sarunāts, — Dī nekavējoties atsaucās.
— Un Klarentu. Pieprasu Uguns zobenu.
— Skaidrs, ka to tu vari dabūt, — Dī nevilcinoties apsolīja. Viņš tīšuprāt ļāva aurai visapkārt uzplaiksnīties koši dzeltenai un smirdīgai, jo zināja, ka tā apslāpēs domas. Atdot zobenu Cernunnam? Lika pagaidīt! Ekskalibura dvīnim Dī bija dzinis pēdas gadsimtiem ilgi, un viņam nebija ne prātā pieļaut, lai tas kopā ar Ragaino dievu pagaist kādā nomaļā Ēnu valstībā. Pārdrošais plāns piepeši bija skaidrs. — Būšu pagodināts, ja drīkstēšu tev zobenu pasniegt pats savām rokām.
— Lai būtu, — arhonts atteica ar tikko jaušamu augstprātības pieskaņu.
Dī pielieca galvu, lai dievs neredz uzvaras prieku iemirdzamies viņam acīs. Viņš nostāsies arhonta priekšā ar Ekskaliburu labajā un Klarentu kreisajā rokā. Viņš paklanīsies Ragainajam dievam un spers soli uz priekšu… un iegrūdīs abus zobenus Cernunna miesās. Maga sēra dzeltenā aura satraukumā ieplaiksnījās arvien spožāka un spožāka. Kā tas būs? Ko viņš iemācīsies? Ko dabūs zināt pēc tam, kad būs nogalinājis arhontu?
34. NODAĻA
Kāsēdami, acīm asarojot, Sofija, Džošs un trīs nemirstīgie klupšus krišus kārpījās tālāk no neciešamās svelmes, kājām slīdot glumajos dubļos. Aiz uguns sienas viņi bija drošībā, taču arī slazdā.
Džošs uzrāva māsu kājās. Mati uz pieres viņai bija sasviluši cietās grīstēs, vaigi dega koši sarkani, no uzacīm gandrīz nekas nebija palicis pāri.
Sofija pārvilka pirkstus pār Džoša pieri. — Tev uzacis nosvilušas.
— Tev tāpat. — Viņš pasmaidīja. Tad aptaustīja vaigus. Sejas āda šķita nostiepta kā balona gumija, lūpas sausas un saplaisājušas, un pēkšņi viņš aptvēra, cik ļoti laimējies. Būtu stāvējis grāvim par plaukstas tiesu tuvāk, būtu apdedzis pavisam. Sofija pastiepa roku, piespieda viņam pie vaiga mazo pirkstiņu, gaisā novēdīja vaniļa, un apsvilušajai ādai pāri pārskrēja remdējošs vēsums. Saķēris māsas roku, viņš parāva to nostāk: pirksta spilventiņš zaigoja sudrabā. — Tu nedrīksti likt lietā spēkus, — viņš bažīgi rājās.
— Es jau tikai dziedinu — Zanna to sauca par "roku uzlikšanu". Tam auru nevajag gandrīz nemaz. Turpmāk — nekādu skrambu, ne zilumu. — Viņa nosmaidīja.
— Man gan ir tāda sajūta, ka drīz vien vajadzēs uztraukties par daudz nopietnākām lietām, — Džošs izmeta un atskatījās uz rēcošo uguns mūri. Grāvja otrā krastā pacietīgi stāvēja Ragainais dievs. Rokas viņš bija sakrustojis uz masīvajām krūtīm, pie kājām kūpēja vāles gruzdošās atliekas. Simtiem Mežonīgo dzinēju bija pārvērsti pīšļos, tomēr dzīvajos — mazākais, divreiz vairāk. Vaira kums pulcējās puslokā Cernunnam aiz muguras; cits sēdēja, cits gulēja, bet visi kā viens — atbaidoši cilvēciskās sejas pievērsuši saimniekam. Džošs noskatīja visu aizsarggrāvi. Pārējie Mežonīgie dzinēji bija izkārtojušies grāvim visgarām. Aplenkuma loks bija noslēgts. — Ko viņi dara? — zēns balsī ievaicājās.
— Gaida, — aiz muguras nodārdināja Palamēds.
Džošs atskatījās. — Gaida?
— Zina, ka uguns izdegs.
— Kad?
— Pēc stundas. Varbūt divām. — Saracēnis atgāza galvu un pavērās debesīs. — Varbūt degs līdz pusnaktij, bet ar to nepietiks. — Viņš paraustīja plecus. Melnās bruņas bija nošķiestas ar dubļiem un kvēpiem, oda pēc naftas, un ik kustība lika tām čīkstēt un krakšķēt. — Cietoksni mēs cēlām drīzāk tāpēc, lai nošķirtos no pasaules, nevis kā aizsargbūvi, lai gan tas mūs godam pasargājis no viena otra nešķīsteņa, kas blandās te apkārt. Nemūžam nebija domāts, ka te jānoturas pret Cernunnam līdzīgiem uzbrucējiem. — Piepeši Palamēds pašķielēja uz Sofiju, miklajās acīs, kur rotājās liesmu atblāzma, uzšķīlās atskārta. — Tu proti valdīt pār uguni. Tu varētu gādāt, lai liesmas neapdziest.
— Nē, — nekavējoties izspēra Džošs un instinktīvi aizstājās māsai priekšā. — Ja viņa kaut vai mēģinās, būs pagalam! Sadegs.