Alķīmiķis piekrītoši pamāja. — Sofijai vajadzētu uguni uzturēt spēkā līdz rītausmai, un viņai nav tik daudz spēka. Pagaidām nav. Jāizdomā kaut kas cits.
— Es protu šādas tādas burvestības… — ierunājās Šekspīrs. — Tu, Palamēd, arī. Un kā ar tevi, Nikolas? Visi trīs kopā mēs noteikti varētu… — Un tad barda galva pacirtās sāņus, nāsis iepletās, acis piemiedzās.
— Kas ir? — noprasīja Palamēds, cenšoties sablenzt, kas notiek viņpus uguns sienai.
— Dī, — Šekspīrs un Fleimels izgrūda vienā balsī. Vārds vēl nebija izskanējis, kad mazais cilvēka stāvs līdzās arhontam ietinās sēra dzeltenā aurā. Rokā viņam kūpēja zils zobens.
— Ar Ekskaliburu, — Fleimels piebilda.
Kamēr viņi noskatījās, mags iegrūda Ekskaliburu liesmās un pagrieza asmeni šķērsām. Zobens caururba uguni šņākdams un čukstēdams, un tad trakojošajās liesmās ielauzās spēja ledaina vējabrāzma, uguns mūri izcirzdama nevainojami apaļu caurumu — kā logu. Ieskatījies caurumā, Dī pasmaidīja — liesmu atblāzmā viņa zobi gailēja asinssarkani. — Tā, tā, tā, kas tad mums te ir? Šekspīra jaunskungs, alķīmiķa un maga māceklis. Nu re, gandrīz kā ģimenes saiets. Un Palamēds, Melnais bruņinieks, gandrīz vai saticies ar zobeniem, kas valdījuši pār tava kunga dzīvi un iegrūduši viņu nāvē. Un, protams, dvīņi. Tik jauki, Nikolas, ka esi atvedis viņus pie manis uz mājām, lai gan būtu bijis daudz parocīgāk, ja mēs visu būtu nokārtojuši vēl Amerikā. Tagad vajadzēs viņus vest atkal atpakaļ. Lai kā būtu, dod nu abus šurp, un būsim izvairījušies no liekām nepatikšanām.
Alķīmiķis iesmējās, lai gan smiekli izklausījās visai māksloti. — Vai neesi kaut ko piemirsis, Džon?
Mags piešķieba galvu. — Manuprāt, esi slazdā, Nikolas. Visriņķī liesmas, visapkārt — Mežonīgie dzinēji. — Viņš pameta ar īkšķi uz milzīgo stāvu līdzās. — Un, protams, Cernunns. Šoreiz glābiņa nav. Pat tev ne.
— Mēs, trīs nemirstīgie, arī šo to spējam, — Fleimels klusu bilda. — Vai vari cīnīties viens pret mums trim?
— Vai, nemaz nevajadzēs, — Dī atteica. — Atliek tikai apdzēst uguni. Pat jūs nevarat stāties pretim arhontam un Mežonīgajiem dzinējiem.
Džošs paspēra soli uz priekšu, kreisajā rokā melns spulgoja Klarents, un uguns atblāzmā viņš no vaiga izskatījās vecāks par saviem piecpadsmit gadiem. — Un mēs? Tas, kurš neņems mūs vērā, pieļāvis smagu kļūdu, — viņš izsaucās. — Tu biji Parīzē. Tu redzēji, kā tikām galā ar gargujām.
— Un Nidhjegu, — Sofija piebalsoja, nostājusies brālim līdzās.
Klarents iestenējās, un Džošs cirta zobenu pretim Ekskalibu-
ram. Zobeni satikās uguns loga vidū un sacirtās, izšķiezdami melnas un zilas dzirkstis.
Un Džošā ielauzās Dī domas.
Bailes. Briesmīgas, bezdibenīgas bailes no puszvēriem un puscilvēkiem.
Zaudējuma sāpes. Neskaitāmas sejas — vīrieši, sievietes, bērni, radi, draugi un kaimiņi. Visi miruši.
Dusmas. Visam pāri — kūsājošas, nevaldāmas dusmas.
Alkas. Nesalīga kare pēc zināšanām, pēc varas.
Cernunns. Ragainais dievs. Arhonts. Guļ dubļos, pagalam, Di stāv līdzās ar Klarcntu vienā un Ekskaliburu otrā rokā, pirmais gail sarkanmelns, otrais — zilibalts.
Domas un emocijas triecās pretim ar jaudīgu spēku. Džošs juta, ka ik pēc jauna lādiņa galva noraustās. Tomēr satriecošākais bija arhonts, kas parādījās, guļam dubļos. Dī bija nodomājis Cernunnu nogalēt. Taču šim nolūkam magam bija nepieciešams Klarents. Un šķirties no Uguns zobena Džošam nebija ne prātā. Ciešāk iekampies rokturī, viņš grūda zobenu uz Ekskalibura pusi, bet tikpat labi varēja cerēt pastumt akmens mūri. Sagrābis zobenu abās rokās, viņš vēlreiz raudzīja Dī zobenu aizgrūst projām, akmens šņirkstēja un meta dzirkstis, bet nekustējās ne no vietas. Uguns blāzmā Dī seja vērās pretim kā smīnoša miroņgalva.
Džošs bija redzējis, kā Sofija fokusē savu auru, kā uzvērpj to visapkārt, bija pieredzējis, kā māsa pieprot sadziedēt brūces, bet nebija ne jausmas, kā tas panākams. Sofiju mācīja Zanna. Džošu neviens nebija mācījis. — Māšel…?
— Es tepat. — Sofija acumirklī bija līdzās.
— Kā tu… — Viņš meklēja īstos vārdus. — Kā lai fokusē auru?
— Nezinu. Es tikai… man šķiet, vienkārši koncentrējos, cik spēka.
Kārtīgi ievilcis elpu, Džošs sarauca pieri, savilka uzacis un koncentrējās tik stipri, kā vien mācēja.
Nekā.
— Aizver acis, — Sofija ieteica. — Skaidri uzbur acu priekšā to, ko gribi panākt. Sāc ar kaut ko sīku, mazu…
Džošs pamāja. Vēlreiz dziļi uzelpojis, viņš cieši aizmiedza acis. Ja Sofija spēja auru koncentrēt mazajā pirkstiņā, kāpēc lai viņš nevarētu…
Vienā acumirklī vēderā kaut kas sagriezās, tad šāvās augšup uz krūtīm, lejup pa rokām un tad — plaukstās, kas stingri turēja zobena rokturi. Viņa aura uzšķīlās žilbīgā, spožā gaismā, kas iešāvās zobenā.
Klarents iestenējās neciešamās mokās — akmens asmens vērtās zeltā. Tikko pieskāries Dī zobenam, tas noslāpēja Ekskalibura salto, zilbalto liesmu un pārvērta to vienkāršā, pelēkā akmens gabalā.
Džošs izbrīnā sablisināja acis.
Un viņa aura apdzisa.
Tajā pašā brīdi apdzisa arī Klarenta zeltuguns un asmens atkal iegailējās melnsarkans, bet Ekskaliburs uz visām pusēm aiztrieca milzīgus dzirksteļu kūļus. Grīļīgs un trīcošs Džošs pamanījās nepalaist vaļā Klarentu, toties Dī tika notriekts no kājām ar tādu joni, ka dubļi uzšķīda gaisā kā geizers. Vēkšpēdus viņš pa dubļu zampu aizslīdēja labu gabalu tālāk, un Ekskaliburs, mezdams kūleņus, aiztriecās līdzi, pēdīgi iedūries zampā magam turpat pie galvas.
Lai izvilktu Klarentu no uguns, bija vajadzīga milzu piepūle. Apaļais logs uguns mūrī tūliņ aizsitās ciet. Džošs izskatījās kā nāvei parādā, zem acīm zilimelni loki, bet vāru smaidu viņš tomēr izmocīja: — Re, māšel, vienā mierā!
Pastiepusi roku, Sofija uzlika to Džošam uz pleca. No viņas auras miesā iestrāvoja druska enerģijas, kājas stājās trīcēt.
— Diez ko Dī pasāks tagad? — viņa ieteicās.
Un nākamajā acumirklī gandrīz virs galvas nogranda pērkons un nošķīda zibens. Lietus sāka gāzties nevaldāmās straumēs.
35. NODAĻA
Perenele brida pa gaiteņa dubļiem, lai tiktu atpakaļ, pie kāpnēm. Vienā rokā — šķēps, ar otru viņa turēja ciet degunu, tomēr šķebīgā zivju smaka jautās uz mēles un riklē ikreiz, kad vajadzēja norit siekalas.
Huans Manuels de Aijala lidinājās līdzi, paturēdams acīs gaiteņa viņu galu. No Vārnu dievietes vairs nebija ne miņas.
— Ko tu baiļojies? — Perenele uzbārās. — Tu taču esi spoks, tev nekas nevar kaitēt. — Tad viņa pasmaidīja, un balss atmaiga.
— Piedod. Negribēju sakliegt. Es taču zinu, cik grūti tev bija tikt līdz alas mutei, lai mani pabrīdinātu.
— Kopš nopostīji Derības zīmes, jau vieglāk, — rēgs atsaucās. No viņa pāri bija palikuši tikko nojaušami vaibsti un galvas aprises, pārējais pagaisis. Puskrēslā spožas mirdzēja viņa tumšās acis.
— Nērejs ir kuģinieka murgs, — viņš atzinās. — Un es baiļojos ne jau par sevi; man bail par jums, Burve.
— Kas tad ir ļaunākais, kas var notikt? — Perenele bezrūpīgi atsaucās. — Viņš var mani tikai nogalināt. Vai pamēģināt ko tādu.
Spoka acis apmiglojās. — Ai nē, viņš jūs nenogalinās vis. Ne uzreiz. Viņš aizvilks jūs uz kādu zemūdens valstību un turēs pie dzīvības gadsimtiem ilgi. Un, kad pašam apniks, pārvērtīs jūs par kādu jūras lopu — par jūrasgovi vai dugongu.