Nērejs aizvilkās tumsā, nopakaļ atstādams vien ceptas zivs smaržu. — Gan tu vēl dabūsi, burve Perenele! — viņš šņukstēja. — Dzīva projām netiksi!
Pēkšņi uzbruka nepārvarams nogurums, bet Perenele, par spīti visam, rāpās vien augstāk. — Tā jau visi saka, — viņa murmināja. — Bet es kā dzīva, tā dzīva.
— Varējāt palīdzēt. — Perenele sēdēja uz pastaigu laukuma kāpnēm. Pavērsusi seju pret pēcpusdienas sauli, viņa ļāvās siltumam, kas caurstrāvoja miesu un uzlādēja auru.
— Kāpēc? — Mazliet zemāk un pa labi, izplājusi melno apmetni un arī pacēlusi galvu pret sauli, atvaicāja Vārnu dieviete. Tai acis slēpās aiz melnām spoguļbrillēm. Ada nu jau atkal bija alabastra baltumā, tikai maķenīt iezaļgana, čulgu pēdas jautās tikai ap lūpām.
Perenele brīdi apdomājās, tad pamāja. Ko tur teikt? Nērejs jau nebija nekāds ienaidnieks.
— Varējām arī aizlaisties, — Vārnu dieviete norādīja, pat galvu nepagriezdama.
Perenele jau sāka atšķirt abu balsis: Badbai — drusku maigāka nekā skarbākajai, vīrišķīgākajai Makai.
— Un kāpēc palikāt? — Perenele apvaicājās. Beidzot izrāpusies no šahtas, vienos dubļos, pārguruši līdz nelabumam, viņa zināja, ka nespēs stāties pretim Vārnu dievietei. Nebija ne prātā, ka tā vēl būs tepat, uz salas, bet tur nu viņa tupēja — blakus šahtas bedrei, izrūsējušā ūdenstorņa pakājē, un rūpīgi diedza pie apmetņa pirmīt izkritušās garās, melnās spalvas. — Kāpēc palikāt?
Vārnu dieviete sakustējās. — Moriganas gūstā esam aizvadījušas ilgu laiku. Viņa izpriecājusies sazin cik gadsimtus, tagad ir mūsu kārta. Tad nu nospriedām, ka tuvākajās stundās aizraujošāku vietu par Alkatrazu ar uguni nesameklēsi.
Atspiedusies uz elkoņiem, Perenele pavērās lejup uz dievieti. — Aizraujošāku? Laikam ar šo vārdu mēs saprotam ne gluži vienu un to pašu.
Pagriezusi galvu, Vārnu dieviete ar garu, melnu nagu pabīdīja brilles zemāk uz deguna. Pretim vērās viena sarkana, otra dzeltena acs. — Ielāgo, cilvēk, mēs esam Badba un Maka. Mēs esam Niknums un Asinspirts. Mūsu māsa ir Nāve. Gadu tūkstošiem mūs vilinājuši kaujaslauki visās pasaules malās, tur ir ko mieloties ap kritušo un mirstošo sāpēm un atmiņām. — Melnās lūpas savilkās baismīgā smaidā, atiezās garie, baltie zobi. — Un tieši tagad mums jābūt uz šās salas. — Dieviete aplaizījās. — Manuprāt, te mūs, necik ilgi, gaida īstas dzīres.
38. NODAĻA
Riteņi brīdi dubļos griezās tukšgaitā, tad atspērušies rāva taksometru uz priekšu. Sofija noelsās — vispirms siksna iežņaudzās vēderā, tad pati pieplacinājās atzveltnei. Džošs nostenējās, kad siksna iegriezās jau tā jutīgajā pakrūtē.
— Atvainošanu! — iesaucās Palamēds. — Turieties! Re, kur šie jau nāk…
Iegrābies gumijas tureklī, Nikolass paliecās uz priekšu. — Mēs taču braucam viņiem tieši pretī! — viņš bažīgi iekliedzās.
— Zinu. — Puskrēslā nozibēja Palamēda baltie zobi. — Labākā aizsardzība ir…
— …uzbrukums, — piepalīdzēja Džošs.
Vilki ar cilvēku sejām nāca virsū ciešā ierindā. Brāzdamies caur joprojām kūpošajiem dūmiem, čūšļu klājienu viņi pamanīja tikai tad, kad jau bija par vēlu. Čūskas saslējās kā jautājuma zīmes vaļā rīklēm, raustīgām galvām… un Mežonīgo dzinēju priekšpulks ar joni pārvērtās smirdīgos pīšļos, tā ka mašīnas logā ietriecās biezu, ķēpīgu putekļu kārta. Palamēds uzšļāca priekšlogam mazgājamo šķidrumu un ieslēdza tīrītājus, bet tie pelēkos pīšļus tikai izķēzīja putrā.
Pāri aizsarggrāvim pārlēca trīs milzīgi vilki, lielāki un druknāki par citiem… un uzlēca tieši virsū ežiem. Uz to saslietajām adatām viņi sabakstīja ķetnas un pārvērtās pīšļos, līdz pēdējam pārsteigti — tas bija lasāms viņu sejās.
Cernunns čūsku un ežu klājienā iekāpa gaudodams un aurodams. Čūskas metās virsū, eži slēja gaisā adatas, bet viņam īsti neko nespēja padarīt. Džošs nodrebinājies gandrīz apvēmās, redzēdams čūskas vijamies augšup pa Ragainā dieva druknajām kājām.
Palamēds piedeva gāzi, tad pārslēdza ātrumu un rāvās uz metāla tiltu, pārsviestu pār aizsarggrāvi, tieši pretim vēl trim Mežonīgajiem dzinējiem. Divus samala automašīnas riteņi, trešais uzlēca uz pārsega un ar nagiem cirta priekšlogā. Logs ieplaisāja, un saracēņu bruņinieks spēji nobremzēja. Taksometrs piepeši apstājās, vilks nošļuka no pārsega un iekrita tieši odžu midzenī.
Džošs atskatījās — Mežonīgie dzinēji saira, kolīdz pieskārās krupju indīgajai, eļļainajai ādai, citi sabira pīšļos, paklupuši pār tritoniem vai glodenēm. Gaisā pacēlās biezs, necaurredzams graudainu putekļu mākonis. No nakts tumsas, nagus izpletušas, izvirda pūces — šāvās krustu šķērsu, nopakaļ atstājot pīšļu grīstes.
— Un to visu uzbūris Šekspīrs? — pārsteigta vaicāja Sofija. Veroties pa aizmugures logu, viņa noraudzījās viscaur kustīgajā klājienā, kas sedza zemi.
— Visu līdz pēdējam, — lepni atsaucās Palamēds. — Ikkatrs radies viņa iztēlē un atdzīvināts, pateicoties viņa aurai. Un — ielāgojiet — viņš ir pa lielākai daļai autodidakts! — Ielūkojies atpakaļskata spogulītī, viņš samanīja alķīmiķa skatienu. — Manuprāt — ja būtu dabūjis kārtīgu mācību, ko visu nespētu!
Nikolass samulsis paraustīja plecus. — To es viņam neesmu mācījis.
— Tomēr droši vien manīji, ka apdāvināts.
— Dī! — izspēra Džošs.
— Nūjā, Dī to samanīja gan, — Palamēds piekrita.
— Nē taču! Dī! Reku — tev degungalā! — Džošs kliedza.
No dūmiem nupat iznira doktors Džons Dī, Ekskaliburu kreisajā rokā virpinādams tā, ka acu priekšā zibinājās vien zilas gaismas aplis. No labās rokas lejup pilēdama stiepās dzeltena enerģijas šķiezna. Un viņš stāvēja tieši ceļā, tā ka garām tikt nebija ko domāt.
— Viņš ko… domā, ka nebraukšu virsū? — noteica Palamēds.
Pastiepis zobenu pret taksometru, Dī izspēra enerģijas lādiņu.
Atlēcis no piemirkušās zemes, tas paripoja zem automašīnas. Dzinējs nolēmējās, pazuda elektrība, taksis apstājās un apklusa, strāvas vairs nebija nemaz.
Aiz muguras samanījusi kaut ko nokustam, Sofija apcirtās… No pelēkajiem dūmu mutuļiem izkāpa čūskām apvītais arhonta stāvs. — Nebūs labi, — viņa nomurmināja, ieķerdamās Džošam piedurknē.
— Slikti, — dvīņubrālis piebalsoja, ieraudzījis arhontu. — Pagalam slikti.
— Ko nu iesāksim?
— Parasti vislabāk kauties soli pa solim. Tā var vinnēt vairāk.
— Kurš to teicis? — Sofija apvaicājās. — Marss?
— Tētis.
39. NODAĻA
— Džoš! — iekliedzās Nikolass.
Džošs Ņūmens atrāva vaļā kreisās durvis un, pārliecinājies, ka zem kājām neņudz čūskas, izlēca laukā. Klarents, izvilkts ar domu iet pretim DI, iesmilkstējās un ieņerkstējās. — Es viņu aizturēšu! — viņš izsaucās. — Varēsi iedarbināt? — zēns uzkliedza bruņiniekam.