— Mēģināšu, — Palamēds drūmi atteica. Viņš atskatījās uz Nikolasu. — Akumulators tukšs. Vari uzlādēt?
— Džošs Ņūmens, — Dī laipni apsveicinājās, ieraudzījis zēnu tuvojamies. — Tu taču no tiesas nedomā ar mani cīnīties, ko?
Džošs nelikās zinis. Cieši satvēris Klarentu abās rokās, viņš manīja, ka zobens jūtas gluži ērti.
Dī pasmīnēja un pacietīgi turpināja: — Es gribētu, lai tu apdomājies — ko īsti gribi panākt. Mēs ar Ekskaliburu esam kopā pavadījuši veselu mūžību, Klarents pie tevis ir labi ja dienu. Mani tu nekādi nevari pārspēt.
Bez kāda brīdinājuma Džošs pēkšņi bruka virsū magam. Satriecies ar Ekskaliburu, Klarents iekliedzās — uzvaras priekā. Džošs pat nemēģināja atcerēties visu, ko bija mācījušas Zartna un Skatija; viņš ļāvās zobenam, lai tas triecas un dur, cērt un šķeļ. Un prāta aizkaktiņā nojauta, ka apsteidz ik Dī kustību, analizē viņa soļus, kā viņš tur zobenu un piemiedz acis pirms izklupiena.
Klarents rāva Džošu uz priekšu un novēcinājās tukšā gaisā. Atlika tikai ar abām rokām cieši turēties pie roktura. It kā pavadas galā būtu nevaldāms suns — plēsīgs un traks.
Un uz mirkli prātā uzplaiksnīja doma, ka Klarents ir dzīvs un izbadis.
— Sofij! — nodārdināja Nikolass.
Bet viņa neko nedzirdēja. Skatījās tikai uz brāli. Atgrūdusi vaļā taksometra labās puses durvis, viņa izlēca laukā, un, kolīdz kāja skāra zemi, uzšķīlās aura un visapkārt uzaudās tādas kā Zannas bruņas. Džošam bija ierocis, viņai — ne, toties bija zināšanas Gaisa un Uguns maģijā. Meitene tīši noārdīja aizsargbarjeras, ko Zanna d'Arka bija uzkrāvusi, lai mazinātu Endoras raganas atmiņu iespaidu. Nupat vajadzēja aptvert it visu, kas Raganai zināms par arhontu Cernunnu.
Baumas, driskas, tenkas.
Reiz viņš bija skaistulis. Milzis — liels, lepns un iedomīgs. Godājams zinātnieks. Vispirms eksperimentēja ar citiem un tad, kad nāca aizliegums, pats ar sevi. Visbeidzot, kļuva atbaidošs, jo visu acīm atsedzās galvaskauss un pēdas pārvērtās āža nagos. Palika tikai seja, kāda bijusi — ka baismīga pagājībā nogrimušās dailes atblāzma. Neapjaušamais laika ritums sagrāva dižo prātu, un nu viņš bija labi ja zvērs. Mūžsens, varens, tomēr spējīgs cilvēkus vērst vilkos, viņš mita nomaļu Ēnu valstību miklos trūdu mežos…
Sofija lēsa, ka uguns netīk nevienam, un, ja reiz arhonts mitinājās mitrājos, no uguns droši vien bijās. Uzbrāzās acumirklīgas bailes: ja nu uguns atkal pieviļ? Bet šo domu viņa atgainīja, cik spēka. Šoreiz maģija nepievils. Pirms mirkļa, piespiedusi pirkstu tetovējumam, viņa, izlietojot pavisam mazu drusciņu auras, bija iedarbinājusi Gaisa maģiju.
Arhonts ietinās viesulī. Mežonīgo dzinēju atliekas, pīšļi un putekļi savērpās ap Cernunnu blīvā, virmojošā seģenē. Tas, sargādams muti un nāsis, aizklāja seju. Tad Sofija piespieda īkšķi ietetovētajam aplim un aizdedzināja pīšļu mākoni. Pirms pati sabruka nesamaņā, viņa dzirdēja Ragaino dievu iekliedzamies. Nekas tāds vēl mūžā nebija dzirdēts.
— Džoš, — izdvesa Dī, izmisīgi raudzīdams atvairīt cirtienus, kas tirpināja rokas, — tu tik daudz vēl nezini. Es tik daudz tev varētu izstāstīt. Jautā — atbildēšu!
— Es par tevi jau tāpat daudz zinu, mag. — Zobeniem — dvi ņubrāļiem — satriecoties, gaisā pašķīda zilibaltas un melnsarkanas sprikstis, pār cīnītājiem nobira svelošas dzirksteles. Džoša vaigs bija melni raibs, Dī uzvalkā vidēja neskaitāmi izsviluši caurumi. — Tev. Prātā. Bija. Nogalēt. Arhontu. — Džošs ik vārdu izgrūda reizē ar zobena triecienu.
— Tev ir Klarents, — izdvesa DI. — Tu zini, ko tas spēj. Zini, ko var. Padomā: ja piebeigsi arhontu, tiksi pie zināšanām, kas krājušās tūkstošiem — simtiem tūkstošu gadu. Dabūsi zināt visu par pasaules pirmsākumiem. Un ne tikai šās pasaules vēsturi. Visu — par pasauļu miriādēm.
Pēkšņi pāri brāzās vaniļas svelme, abi saļima. DI, ar skatu uz arhontu, garšļaukus atgāzās atsprākleniski, aizklājis seju rokām, lai no žilblgās gaismas pasargātu acis. Džošs, pavēlies nostāk, ieraudzīja zaļzeltainās liesmās tinušos Ragaino dievu un māsu, kas bez samaņas gulēja zemē. Cīnoties ar šķebīgām bailēm, viņš uzkūņojās četrrāpus, un turpat līdzās, pie labās rokas, dubļos gulēja Ekskaliburs. Pirksti instinktīvi sakļāvās ap rokturi, un pa kreiso roku, kur Klarents, augšup aizšāvās neciešama sāpe. Viņš mēģināja nosviest Gļēvuļa zobenu, bet nevarēja — tas delnā bija gluži ielīmēts, pirksti neklausīja. Pirkststarpās iestrāvojās asins tērcītes. Kolīdz viņš atrāvās nostāk no Ekskalibura, sāpe kreisajā rokā mitējās. Uztrausies kājās, Džošs, Klarenta asmeni piegrūdis Ekskalibura rokturim, pasvieda to nostāk, tad joza pie māsas.
Dī slējās kājās, blisinādams apžilbušās acis. Viņš manīja, kā Džošs aizlidina Ekskaliburu pa roku galam, zobens aizvirpuļojis iekrita aizsarggrāvja kūpošajā melnajā, eļļainajā zaņķībā. Vienu brīdi tas peldēja pa virsu, tad nafta neganti uzkūsāja un zobens nogrima.
Džošs šausmās saļima uz ceļiem. Pacēlis Sofiju uz rokām, viņš iestīvēja māsu taksometra pakaļsēdeklī, un tieši tobrīd dzinējs ierūcās. Salonā iespruka arī Nikolass Fleimels, gluži zaļš no vaiga, no pirkstiem joprojām stiepās enerģijas šķieznas, kas bija līdzējušas iedarbināt dzinēju.
Džons Dī bija spiests mukt nost no ceļa — taksometrs, kam visas durvis joprojām kārstījās vaļā, kaukdams laidās projām pa šauro ielu, zem riteņiem putrā malās bultas un šķēpi. Mags izmisīgi centās sakopot domas un enerģiju, lai taksometru apturētu, bet it visi spēki — gan fiziskie, gan garīgie — bija izsīkuši. Pietrausies kājās, viņš noskatījās, kā arhonts nozvejas gar zemi un vāļājas dubļos, lai apdzēstu uguni, kas ēda nost vilnu. Dzīvajos bija labi ja saujiņa Mežonīgo dzinēju, un divi pārvērtās pīšļos tikai tāpēc, ka pats Cernunns nejauši uzvēlās virsū.
Metālam šņirkstot, spārniem un durvīm vaļā, metot dzirksteles, melnais taksometrs cauri sapostītajiem vārtiem izrāvās laukā pielijušajā ieliņā un brāzās tālāk nakts tumsā. Bremžu ugunis gailēja sarkanas, tad taksometrs apcirtās ap stūri un pagaisa.
Ieslēpusies paēnā, Basteta no kabatas izvilka plāniņu mobilo tālruni un tastatūrā iebakstīja ātro savienojumu. Atbilde nāca pēc paša pirmā signāla. — Dī izgāzies, — viņa lakoniski pavēstīja un atslēdzās.
40. NODAĻA
No miega Sofiju uztrūcināja rāviens, ar kādu taksometrs šāvās pāri guļošajam policistam. Galvā bija pilnīgs juceklis, un vajadzēja labu brīdi, lai izgaisinātu to, kas pirmajā brīdī šķita sapņu lauskas, tad — īstas atmiņas. Ausīs joprojām skanēja Cernunna auri, un uz brīdi uzmācās žēlums. Lēnām un stīvi uzraususies sēdus, viņa aplaida skatu visriņķī. Džošs sabrucis zvilnēja blakus, smagi vilkdams elpu, seja apkvēpusi un apsvilusi vietās, kur trāpījušas dzirksteles. Tālāk, pie loga, tumsā sēdēja alķīmiķis, kas vērās laukā, naktī. Padzirdējis Sofiju sakustamies, viņš pagrieza galvu šurp — gurdajās acīs atspulgojās pilsētas ugunis.
— Cerēju, ka vēl pagulēsi, — viņš klusu teica.
— Kur mēs esam? — Sofija izvēla pār lūpām; mute un lūpas bija galīgi izkaltušas, uz mēles jautās Mežonīgo dzinēju graudainie pīšļi.
Fleimels pasniedza ūdens pudeli. — Esam Milbenkā. — Viņš viegli piesita ar pirkstu pie rūts, un Sofija pavērās laukā. — Tikko pabraucām garām Parlamentam.