Caur aizmugures logu Anglijas Parlaments vīdēja brīnišķīgi izgaismots. Silts, gandrīz pārpasaulīgs.
— Kā jūties? — Nikolass apvaicājās.
— Nav spēka, — viņa atteica.
— Nav jau brīnums — pēc visa, ko esi sastrādājusi. Vai zini, ka tas, ko paveici šodien, vēl nekad nav pieredzēts? Tu sakāvi arhontu!
Sofija norija vēl malku ūdens. — Vai viņš ir pagalam?
— Nē, — Fleimels teica, un Sofija nojauta, ka alķīmiķis jūtas atvieglots. — Lai gan, ja atļauts teikt, būtu izdevies — ja tu būtu pilnībā izgājusi cauri mācībai… — Fleimels brīdi klusēja, tad ierunājās atkaclass="underline" — Kad būsiet izmācīti, diez vai būs kas, ko tu — vai brālis — nespēsiet veikt.
— Nikolas, — Sofija piepeši saskuma, — es negribu mācīties. Gribu mājās — un viss. Man viss noriebies — tā bēgšana un kaušanās. Man riebjas, ka visu laiku ir nelabi, ka sāp galva, ka sāp acis un ausis, ka spiež kuņģī. — Acīs kāpa asaras, un viņa saberzēja seju. Neies taču tagad raudāt. — Kad mēs tiksim mājās?
Atbildi ilgi bija jāgaida, un, kad Nikolass Fleimels ierunājās, franču akcents jautās izteiktāks nekā jebkad. — Ceru, ka dabūšu jūs atpakaļ uz Ameriku… varbūt pat rīt. Bet mājās netiksiet. Vēl ne.
— Bet kad? Nevaram taču mūžam bēguļot un slēpties. Tētis un mamma jau nesaprašanā. Ko lai viņiem sakām? — Pastiepusi roku, viņa vēroja, kā pāri pārvelkas sudrabaina spoguļkārtiņa. — Kā lai ko tādu ieskaidro?
— Nevajag, — Nikolass lietišķi atteica. — Varbūt arī nevajadzēs. Sofij, viss mainās acu priekšā. — "Sofija", viņa izrunāta, izklausījās pagalam svešādi. — Ātrāk, nekā es iedomājos vai spēju paredzēt. Viss savelkas kopā. Tumšie Vecie vairs nebīstas nekā — grib tikai dabūt rokā jūs un Grāmatas lappuses. Skat, ko sadarījuši: palaiduši savā vaļā Nidhjegu, Mežonīgos dzinējus un pat arhontu Cernunnu! Tie te kāju nav spēruši gadsimtiem ilgi. Kur tas laiks, viņi mūs ar Pereneli kārojuši sagūstīt dzīvus, jo zinām visu par dvīņiem un Grāmatu. Tagad viņi grib redzēt mūs mirušus. Tagad mēs esam lieki, jo gandrīz visa Grāmata viņiem jau ir un ir zināms, ka jūs ar brāli esat dvīņi, kas minēti pareģojumā. — Nikolass bezspēkā nopūtās. — Reiz es domāju, ka mums būs labi ja mēnesis laika, iekams nemirstības burvestība sairs gan man, gan Perenelei un mēs abi pārvērtīsimies vecos sakārņos. Gluži tā es vairs nedomāju. Pēc nepilnām divām nedēļām klāt būs vasaras saulgrieži. Tā ir ļoti nozīmīga diena — tad Ēnu valstības šai pasaulei pietuvojas visciešāk klāt. Manuprāt, tad ies vaļā — tā vai citādi.
— Tas ir kā — ies vaļā? — Sofija vaicāja, drebuļiem pārskrejot pār muguru.
— Viss mainīsies.
— Viss jau tāpat ir mainījies, — meitene izgrūda, no bailēm iesvēlusies dusmās. Džošs miegā noraustījās, bet nepamodas
— Tev jau nekas. Tu visu laiku dzīvo pasaulē, kur briesmoņi, visādi mošķi un pasakas. Bet mums ar Džošu ir citādi. Vismaz — bijis citādi, — viņa apķērās. — Pirms jūs ar sievu mūs izraudzījāties…
— Sofij, nūū, — Nikolass ļoti klusiņām iedūdojās, — ar mani un Pereneli tam nav nekāda sakara. — Viņš pie sevis nosmējās.
— Jūs ar brāli esat izredzēti jau sensenos laikos. — Tumsā viņš pieliecās tuvāk mirdzošām acīm. — Jūs esat sudrabs un zelts, mēness un saule. Jūsos ir dzīvi gēni, kas pirms desmit tūkstošiem gadu bija dvīņos, kas aizstāvēja Danu Tālis. Sofij — jūs ar brāli esat dievu pēcteči.
41. NODAĻA
— Vai ir kāds, ko varētu pasaukt palīgā? — vaicāja Huans Manuels de Aijala.
— Diez vai. — Perenele balstījās pret koka margām, gandrīz virs plakāta, kas sveica salas apmeklētājus.
SAVIENOTO VALSTU LABOŠANAS IESTĀDE ALKATRAZAS SALA, 5 HEKTĀRI 2,5 KM LĪDZ PIESTĀTNEI PIETAUVOTIES ĻAUTS TIKAI VALDĪBAS
TRANSPORTA LĪDZEKĻIEM PĀRĒJIEM IEVĒROT 200 M DISTANCI KRASTĀ BEZ ATĻAUJAS IZKĀPT AIZLIEGTS
Virs plakāta ar sarkanu krāsu bija aizzieķēti vārdi "SVEICAM INDIĀŅUS", savukārt zem tā lieli, pusdzisuši sarkani burti vēstīja: "INDIĀŅU ZEME". Perenele zināja, ka tie te uzradušies 1969. gadā, kad salu ieņēma Amerikas indiāņu kustības desants.
Atlikušo pēcpusdienu Burve bija sistemātiski apsekojusi salu, lūkodama atrast kādu iespēju tikt projām. Laivu nebija, lai gan koku un baļķu netrūka, un uz brīdi prātā iešāvās doma par plostu — baļķus varētu sasiet kopā ar dvieļiem un segām, kas joprojām bija atrodami kamerās. Klīda runas, ka 1962. gadā trim cietumniekiem izdevies aizbēgt ar paštaisītu plostu. Bet Perenele apzinājās, ka Nērejam un viņa mežonīgajām meitām garām neliks. Stāvēdama uz piestātnes klāja, virs grāmatu kioska, viņ.i rodzoj.) nereīdu galvas šūpojamies viļņos turpat acu priekšā, garie mati staipījās visapkārt kā ūdenszāles. Pa gabalu izskatījās pēc roņiem, taču pilnīgi nekustīgiem — un salto, plaši ieplesto redzokļu skatiens stingi urbās taisni šurp. Ik pa laikam nozibēja asi zobi, sakampuši lunkanu zivi. Skaidrs, ka visas zināja, kā Burve izrīkojusies ar viņu tēvu.
Izsirojusi pa salu, Perenele bija atradusi drānas — tagad viņai mugurā bija raupjas cietumnieka bikses un krekls, abi teju divus izmērus par lielu un viscaur sadriskāti. Ģērbs reiz atdusējās ekspozīcijā, ar ko bija aicināti iepazīties daudzie salas apmeklētāji. Taču jau daudzus mēnešus, kopš Alkatraza bija nonākusi Dī kompānijas pārziņā, te neviens apmeklētājs nebija kāju spēris. Perenele atklāja, ka cietuma kamerās mētājas savulaik ieslodzītajiem piederējušas mantas. Starp tām bija smags, melns mētelis, pakārts uz vadža; mēteli viņa pievāca. Tas gan oda pēc pelējuma un šķita pievildzis, tomēr tik un tā sildīja labāk nekā plānā zīda kleita, tālab nebija jāšķiež enerģija tikai tāpēc, lai nenosaltu. Nekā ēdama gan nebija, toties virtuvē viņa uzgāja pieputējušu metāla tasi, to iztīrīja un apsekoja daudzās lietus peļķes, kādu uz salas netrūka. Ūdens gan bija iesāļš, taču ne tik ļoti, lai ap dūšu mestos nelabi.
Tuvojoties novakarei, Perenele apmetās piestātnē, kur Alkatrazas apmeklējumu reiz sāka un noslēdza visi, kas te ieradās, — gan cietumnieki, gan tūristi. Pa kreisi no grāmatu kioska atradās kāpnes, kas veda augšup; viņa uzkāpa augšstāvā. Tagad, atspiedusies pret margām, viņa vērās viļņos. Pilsēta vīdēja mokoši tuvu — nieka divarpus kilometru attālumā. Uzaugusi Bretoņā, Francijas saltajā ziemeļrietumu piekrastē, Perenele bija laba peldētāja un ūdens mīļotāja, bet par peldēšanu pāri viltīgajam un ledainajam līcim nevarēja būt ne runas — pat ja tur priekšā negaidītu Nērejs ar meitām. Nu viņa nožēloja, ka nebija iepratusies lidošanā toreiz, Indijā, Mogulu impērijas laikos.
Viļņi sitās pret piestātni, augstu gaisā uzšķiezdami sudrabbaltas putas… un vizošajās lāsēs materializējās de Aijalas rēgs.
— Sanfrancisko taču jābūt kādam, ko varat pasaukt palīgā, — spoks bilda. — Varbūt kādu nemirstīgo?
Perenele nogrozīja galvu. — Mēs ar Nikolasu allaž esam turējušies savrup. Un neaizmirsti, ka gandrīz visi nemirstīgie ir tumšajiem Vecajiem kalpi vai pat vergi.
— Nevar būt, ka visi nemirstīgie ir kādam Vecajam kalpos, — de Aijala šaubījās.
— Ne jau visi, — viņa piekrita. — Mēs — ne, Senžermēns un Žanna arī ne. Dzirdēts runājam, ka tādi ir vēl.
— Un ja nu kāds no tādiem dzīvo Sanfrancisko? — Spoks nelikās mierā.
— Pilsēta liela. Nemirstīgie labprāt apmetas lielpilsētās, kur cilvēki nāk un iet, jo tur vieglāk palikt anonīmam un nemanāmam. Tāpēc — jā, kāds droši vien atrastos.