— Nē, viņi lieliski zina, kas tas tāds, — Palamēds bezrūpīgi atteica. Luksoforā iedegās zaļā gaisma, viņš ieskatījās atpakaļskata spogulītī, bet aiz muguras neviena nebija, tāpēc taksometrs ar ieslēgtu dzinēju vēl brīdi palika stāvam krustojumā. — Viss, kas palicis pāri no Mežonīgajiem dzinējiem. Vismaz no tiem, kas nepratās laikus pabēgt nost no ceļa.
— Ak tad Mežonīgie dzinēji, ko? — Klaidonis ar īkšķi paberzēja sānskata spogulīti un putekļaino pirkstu piegrūda pie lūpām. No bārdas pinkām izšāvās sārts mēlesgals. — Heti ar romiešu piešprici un drusciņa maģāru. — Viņš nospļāvās. — Vai tas ragainais izdzimums joprojām iedomājas, ka ir dzinēju pavēlnieks?
— Tā ir.
— No sākta gala man riebies, — bomzis izgrūda. — Kā šim iet?
— Kad pēdējoreiz redzēju, dega zilās liesmās.
Večuks pārvilka roku pār takša apskrambātajām kreisajām sāndurvīm. — Ko tādu neaizdrīvēsi. — Pasmīnējis viņš piemiedza aci. — Zinu vienu labu lūžņu novietni — tur varētu atrast pārīti labu durvju.
— Tās lūžņu novietnes vairs nav, — Palamēds klusu atteica.
— Tur pirms pāris stundām viesos ieradās Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem. Kad braucām projām, Cernunns liesmodams palika pašā vidū. Baidos, nopratīs, ka meklējam tevi, — Palamēds rāmi turpināja, sarkanajai luksofora gaismai viņa seju un acu baltumus iekrāsojot asinssārtus.
— Plātīzeris — neko nepasāks, — večuks iegrudzinājās, tad pēkšņi kļuva nopietns. — Viņam, zin, no manis bail.
— Ar viņu kopā ir tas angļu mags — Dī, — Palamēds piebilda.
Klaidoņa neparasti lieliskie zobi atiezās žilbinošā smaidā.
— Un tam no manis ir briesmīgi bail. — Tad smaids apdzisa. — Lai gan viņš ir gana stulbs, lai to neapjēgtu. — Iegrūdis logu tīrāmo spainī, viņš aizkātoja līdz žogam un mantas iegrūda krūmā.
— Labs tīrāmais mūsdienās apkārt vis nemētājas, — večuks pavēstīja, atgriezies pie taksometra. — Nez cik ilgi jāņemas, līdz ielokās, kā nākas. — Atrāvis aizmugures durvis, viņš ieblenza iekšā.
— Tā, kas tad te mums ir?
Durvīm atveroties, salonā iedegās gaismiņa, tā ka Džošs pamodās, piemiedza apžilbušās acis un piegrūda pie pieres plaukstu. Iztrūcināts saslējies, viņš ieraudzīja salonā rāpjamies noskrandušu un sasmirdušu bezpajumtnieku. — Kas notiek? Kas… kas tu tāds? — zēns penterēja.
Bomzis nozibināja pretim pārsteidzoši zilas acis, tad sarauca pieri. — Es… es esmu… — Viņš uzlūkoja Sofiju. — Vai tu zini, kas es esmu? — Kad meitene papurināja galvu, viņš pievērsās alķīmiķim, kas slēpās pustumsā. — Tu izskaties pēc mācīta vīra. Nu, kas es tāds esmu? — Večuks nelikās mierā.
— Tu esi ķēniņš Gilgamešs, — Nikolass Fleimels rimti atteica. — Pasaulē vecākais nemirstīgais.
Bomzis ar jūsmīgu smaidu uz lūpām iespiedās starp Sofiju un Džošu. — Esmu gan. — Viņš nopūtās. — Es esmu tas ķēniņš.
Luksofors iemirdzējās zaļš, un taksometrs uzņēma gaitu. Aiz muguras Lielais Bens iezvanīja pusnakts stundu.
OTRDIENA, 5 .jūnijs
..
43. NODAĻA
Sofija kā mācēdama centās no klaidoņa pastumties tālāk — bija bail, visas maliņas smeldza, spēka nebija nemaz. Večuks bija cieši iespriedies dvīņiem pa vidu, salts slapjums no viņa vamžu kārtu kārtām sūcās viņas džinsu starā un kreisajā piedurknē. Arī brālis otrā pusē patlaban stūmās nostāk un tālāk, un ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Nikolass atkal ierāvies atpakaļ tumsā un, it kā nejauši pacēlis labo roku, piegrūž pie mutes, aizklājot seju, tā ka radās iespaids — alķīmiķis cenšas paslēpties no večuka.
— Ā, bet tā neies cauri. — Pieslējies kājās, Gilgamešs atkrita uz maza atvāžama soliņa sēdētājiem pretim. — Tagad varu jūs kārtīgi apskatīt. — Viņš saplikšķināja plaukstas. — Tātad — kas mums te ir?
Salonu ik pa brīdim piešļāca ielas lampu un citu automašīnu starmešu gaismas. Piešķiebusi galvu, Sofija cieši noskatīja bezpajumtnieku, saasinātajām maņām kāri tverot ik sīkumu. Šis te taču nekādi nevarēja būt cilvēks, kura dēļ viņi ieradušies Londonā, nemirstīgais vārdā Gilgamešs, vecākais cilvēks uz planētas. Nikolass viņu bija nosaucis par ķēniņu, Palamēds teica — jucis, bet večuks neizskatījās ne pēc viena, ne otra. Parasts, nekaitīgs bomzis, kas mugurā savilcis par daudz drēbju un steidzami būtu vedams pie friziera. Bet, ja pāris pēdējās dienās vispār bija ko mācījušas, tad to, ka neviens nav tas, pēc kā izskatās.
— Nu, jauki gan, — Gilgamešs sacīja, salicis rokas klēpī. Viņš līksmi smaidīja. Angļu mēle no viņa mutes skanēja ar vieglu, nenosakāmu, varbūt Tuvo Austrumu akcentu. — Allaž esmu teicis: kad no rīta mosties, nevari zināt, kā diena beigsies. Man tā patīk — jūties jauns.
— Un cik tad tev gadu? — Džošs tūliņ ieprasījās.
— Daudz, — Gilgamešs attrauca un pasmīnēja. — Esmu vecāks, nekā izskatos, bet jaunāks, nekā jūtos.
Sofijai prātā ieplaiksnījās ainu druskas. Raganas atmiņas. Žanna d'Arka bija iemācījusi par tām nelikties zinis un atvairīt nemitīgo balsu murdoņu un trokšņus, kas skanēja ausīs, taču šoreiz Sofija tīši ļāva modrībai atslābt…
Gilgamešs — mūžīgs un nemainīgs.
Gilgamešs — stalts un lepns valdnieks nez cik laikmetu un civilizāciju ģērbos: šumers, akādietis, babilonietis, ēģiptietis, grieķis un romietis, tad — zvērādās — galls un bretonis.
Gilgamešs — karotājs, cīņā pret cilvēkiem un briesmoņiem ved ķeltus un vikingus, rusičus un huņņus.
Gilgamešs — skolotājs baltā, vienkāršā priestera tērpā, rokā ozolzars un āmulis.
Sofijas acis iespīgojās sudrabā, un pār lūpām nāca piesmacis čuksts: — Tu esi Dienu Sirmgalvis.
Gilgamešam aizrāvās elpa. — Tā mani neviens nav dēvējis jau ļoti sen, — viņš gausi novilka. — Kurš tev to teicis? — Gandrīz izklausījās, ka viņš sabijies.
Meitene nogrozīja galvu. — Vienkārši zinu.
Džošs nosmaidīja. — Vai tu esi tik vecs kā piramīdas?
— Vecāks, daudz vecāks, — Gilgamešs mundri izsaucās.
— Ķēniņa mūžs lēšams gadu tūkstošos, nevis simtos, — pār plecu attrauca Palamēds.
Sofija sprieda, ka Gilgamešs augumā nav lielāks par Džošu, druknāku viņu darīja tikai drēbju kārtas — vamzis uz vamža, sazin cik džemperu, T kreklu un kapučjaku — un pēc veča viņš izskatījās mežonīgās matu kodaļas un sapinkātās bārdas dēļ. Ieskatoties ciešāk, atklājās, ka Gilgamešs līdzinās viņas un Džoša tēvam: tāda pati augsta piere, garš, taisns deguns un koši zilas acis tumši iedegušā sejā. Turklāt šķila, ka abi varētu būt vienos gados — četrdesmit trīs, varbūt četrdesmit pieci.
Taksometrs brauca garām veikalam, kas laistījās vienās ugunīs, salonu piestrāvoja spoža, dzeltenbalta gaisma, un Sofija atskārta vēl to, ka šķietamie traipi un pleķi uz ķēniņa drānām īstenībā ir svešādi simboli un raksti, uzvilkti ar tādu kā resnu marķieri.