Pietrausies kājās, viņš aplaida skatu visapkārt. Bet nedz no Ragainā dieva, nedz Mežonīgajiem dzinējiem nebija ne miņas. Pamazām kā plīstoši burbuļi gaisa Šekspīra zvērudārza paliekas — čūskas, eži un tritoni pārvērtās paši savās, it kā kvēpiem iekrāsotās aprisēs. Lūžņu novietne bija izpostīta, ik uz soļa kaut kas liesmoja vai svila, no metāla barakas apakšas vēlās melni dūmi. Ugunsgrēks plosījās arī pašā būdā. Kaut kur pa labi draudīgi nobrīkšķēja vraku krāvums, tad lūžņu grēda sašūpojusies gāzās gar zemi. Uz visām pusēm aizsvilpa metāla un stikla šķembas.
Dī apcirties šāvās uz ielas pusi. Kā jau sagaidāms, tur vairs nebija ne Bastetas, ne limuzīna, ar ko abi tika atbraukuši.
Viņš bija pamests. Vēl vairāk — atstāts pilnīgi viens.
Viņš līdz mielēm skaidri apzinājās, ka pievīlis savus tumšos Vecos saimniekus. Un tie bija tikpat skaidri likuši saprast, kāds liktenis viņam tādā gadījumā lemts. Basteta pavisam noteikti par izgāšanos jau ziņojusi. Maga lūpas sašķobījās nelāgā smīnā. Gan, necik ilgi, tā kaķagalva viņu pieminēs. Bet vēl ne, acumirklī bija citas lietas darāmas. Pasākums izgāzies, bet ne viss bija pagalam, kamēr saimnieks nav atņēmis viņam nemirstību. Un, ja saimnieks gribēs viņu atkal padarīt par cilvēku, būs vajadzīgs pieskāriens — jāuzliek abas rokas. Tātad vai nu saimniekam pašam jānāk laukā no Ēnu valstības, vai jāsūta kāds — vai kaut kas —, lai Dī sagūstītu un aizgādātu tiesas priekšā.
Bet ne jau tūliņ. Vecajiem laika izpratne bija citāda nekā cilvēkiem; lai sarīkotu soda ekspedīciju, paies diena, varbūt divas. Un tikmēr varēja notikt sazin kas.
Pat dzīves tumšākajās nestundās doktors Džons Dī neparko neatzina savu sakāvi un beigu beigās allaž bija svinējis uzvaru. Ja izdotos savaņģot dvīņus un atrast trūkstošās lappuses, vaina pavisam noteikti būtu izpirkta.
Londona joprojām bija viņa varā. Firmas Enoch Enterprises birojs atradās Kenerivorfā. Te viņš bija mājās — īstenībā mājas bija vairākas — un te bija viss, kas nepieciešams: kalpi, vergi, sabiedrotie un algotņi.
No sākta gala Dī necieta muļķību — jo sevišķi pats savējo. Pārņemts ar to, ka uzradusies Basteta, ka parādījās arhonts un Mežonīgie dzinēji, viņš netika spēris vajadzīgos piesardzības soļus. Iepriekš Fleimeliem izkulties bija līdzējusi veiksme, sagadīšanās vai pašu izmaņa un spēks. Dī ne reizi nevainoja pats sevi. Šoreiz bija citādi. Šoreiz pie vainas bija viņš pats. Bija novērtējis dvīņus par zemu.
Namu dēļiem aizsistos logus pārslaucīja zili baltas gaismas strēles, un mags aizspruka aiz stūra — garām aizjoņoja trīs policijas mašīnas.
Viņš zināja, ka meitene iepratusies vismaz divās — Gaisa un Uguns — maģijās, un, stājoties pretim arhontam, viņa pierādīja, ka ir neparasti, spējīga un drosmīga. Bet, ja meitene bija bīstama, tas puika… nu, puika — vismaz divtik. Neizdibināms. Nule atmodināts, nevienas stihijas maģijā neapmācīts, viņš ar Klarentu rīkojās tā, it kā būtu piedzimis ar zobenu rokā, un kāvās neiedomājami prasmīgi. Un tas nebija iespējams.
Mags nogrozīja galvu. Viņš zināja četru Varas zobenu dziļāko noslēpumu; zināja, ko tie nodara parastam cilvēkam. Zobeni pēc dabas bija viltīgi un bīstami, gandrīz kā vampīri. Tie čukstēja par spožām uzvarām, deva mājienus par prātam neaptveramiem noslēpumiem un solīja varu pār pasauli. Cilvēkam atlika tikai ieroci likt lietā… un tikmēr zobens laka cilvēka atmiņas, mielojās ar jūtām un pārdzīvojumiem, līdz beidzot aprija visu auru. Šādā stāvoklī novests, cilvēks vairs nedz ēda, nedz dzēra. Spēcīgākie izdzīvoja vēl mēnesi, lielākā daļa nenovilka pat desmit dienas. Magi, līdzīgi pašam Dī, desmitiem gadu gatavojās, iekams saltajiem akmens ieročiem kaut pirkstu dūra klāt; vajadzēja mēnešiem gavēt un vingrināties, lai ieprastos auras pārkausēt aizsargcimdos. Un pat tad zobeni joprojām bija tik vareni, ka pakļāva ne vienu vien magu un zintnieku.
Tad kā tas puika tiek galā ar Klarentu?
Un kā zināja, ka Dī sadomājis nogalināt arhontu?
Izbridis cauri šaurai, piedrazotai sānieliņai, mags izgāja izmirušā ielā. Piespiedis roku pie sāniem, viņš cauri dubļos piemirkušajam mētelim juta silstam Ekskaliburu. Visi četri zobeni bija gaužām līdzīgi, lai gan katrs — caurcaurēm unikāls. Kādā ziņā — par to magam īsti nebija pat nojausmas. Ekskaliburs no visiem četriem bija izpētīts vislabāk un, kaut arī ne pats stiprākais, prata ko tādu, ko pārējie zobeni nespēja. Iemucis nākamajā tukšajā sānieliņā, Džons Dī izvilka zobenu no azotes un noguldīja zemē, sev pie kājām. Mazais pirkstiņš iegailējās dzeltens, sēra smaka tūdaļ iejuka atkritumu smārdā, viņš piedūra zobenam pirkstu un nočukstēja: — Klarents.
Akmens zobens noraustījās, ietrīsējās un tad lēnām pagriezās, norādot uz dienvidiem. Ekskaliburs allaž rādīja, kur atrodams viņa dvīnis. Paķēris zobenu, Dī steidzās tālāk.
Varas zobenus mags vāca kopā jau gadsimtiem ilgi. Nupat pie viņa bija jau trīs, un arī Klarents — turpat rokas stiepiena attālumā. Zobenu vilinājums nebija svešs nedz Vecajiem, nedz Nākamajai paaudzei. Klīda runas, ka savulaik Marss Atriebējs, divās saderīgās makstīs iebāztus, uz muguras nēsājis gan Ekskaliburu, gan Klarentu. Pirms tam Marss bija cilvēku varonis, pēc tam — pārvērtās briesmonī. Un, ja reiz divi zobeni spēja samaitāt Vecajo, kādas izredzes bija nemācītam cilvēku puikam? Ikreiz, kad puika ņēma Klarentu rokās, ikreiz, kad pieskārās rokturim, zobens viņu savažoja arvien ciešāk. Un, kamēr puika no zobena nešķirsies, Dī viņu vienmēr zinās atrast.
45. NODAĻA
Atgāzies krēslā, Nikolo Makjavelli cieši skatījās lielākajā un smalkākajā LCD sienas monitorā. Tur ņirbēja angļu SkyNeivs satelītziņas. Divos naktī kādā rūpnieciskā rajonā bija reģistrēts apjomīgs ugunsgrēks. Skats — no augšas, un slīdošā lente ekrāna apakšā vēstīja, ka uguns plosoties kādā autonovietnē Londonas ziemeļos. Savulaik cietokšņus redzējis cik uziet, Makjavelli tūdaļ atpazina nocietinājumus — ar visu to, ka šie bija drīzāk būvēti no automašīnām, nevis akmens bluķiem. Kadrā skaidri melnēja aizsarggrāvis, no kura gaisā cēlās pelēkas dūmu grīstes.
Nosmīnējis Makjavelli pasniedzās pēc tālvadības pults un uzbakstīja skaļāku skaņu. Vietas vārds šķita jau dzirdēts. Citā monitorā aktivizēja šifrēto Vecajo, Nākamās paaudzes un nemirstīgo personāliju datubāzi un ievadīja meklētājā vārdu "Ziemeļlondona". Acumirklī izlēca divi vārdi: Palamēds, saracēņu bruņinieks, un Viljams Šekspīrs, bards.
Viņš izbrauca cauri abām datnēm: Šekspīrs gadiem bijis Dī māceklis, līdz piepeši sadumpojies. Nemirstīgs, lai gan nav skaidrs, kā pie nemirstības ticis, jo nav bijis sakaros ne ar vienu zināmu Vecajo. Par Palamēdu vispār nebija zināms gandrīz nekas. Augstdzimis Babilonas karavīrs, cīnījies kopā ar Arturu un bijis klāt līdz pēdējam brīdim, kad karalis nokauts. Atkal nebija skaidrs, kurš Palamēdam dāvājis nemirstību, bet Vecajo un tumšo Vecajo karos saracēņu bruņinieks līdz šim bija turējies nomaļus.
Ne ar vienu, ne otru nemirstīgo nebija gadījies tikties, bet par abiem bija dzirdēts jau kur tas laiks, un bardu jau sen bija gribējies sastapt vaigā. Makjavelli tika nokāvies ar minējumiem, kad un kur Šekspīrs un Palamēds sapazinušies. Datubāze vēstīja, ka pirmoreiz abi tikušies Londonā deviņpadsmitajā gadsimtā, bet Makjavelli gan domāja, ka viņi pazinušies jau ilgi pirms tam; dažas liecības ļāva spriest, ka bards septiņpadsmitā gadsimta sākumā Otello lomu rakstījis tieši Palamēdam. Šekspīrs Londonā deviņpadsmitā gadsimta vidū uzradās kā lupatlasis, lietotu apģērbu sagādnieks. Viņa labā strādāja savi sešdesmit baskājaini zeņķi, kas nakšņoja doku noliktavas bēniņos un pa dienu siroja pilsētā, vākdami atkritumos izmestu apģērbu un lupatas. Datubāzē bija policijas ziņojums — bijušas aizdomas, ka noliktavā glabājas zagtas mantas, reizes divas tur bijusi kratīšana. Ap to pašu laiku Londonā bijis arī saracēņu bruņinieks, kas iztiku pelnījis kā aktieris Vestendas teātros. Viņš specializējies Šekspīra lugu monologu lasīšanā.