— Kas viņi tad i?
— Šekspīrs un Palamēds…
— Šekspīrs pazudis bez vēsts — iespējams, gājis bojā Londonas ugunsgrēkā, — Makjavelli saimnieks nekavējoties atsaucās, — un Palamēds redzēts kopā ar alķīmiķi. Stihiju maģijas neviens nav zinātājs. Kas vēl?
— Baibars Mameluks…
— Palamēdam draugs, mums — ne. Stihiju maģiju nepārzina.
— Virdžlnija Dēra…
— Nāvīgi bīstama, paļaujas tikai pati uz sevi. Viņas saimnieks ir miris — manuprāt, tur pie vainas viņa pati. Gaisa Kundze, bet Fleimelu nemīl un reiz cīnījusies Dī pusē. Pie viņas Fleimels vis neies.
Makjavelli uzlūkoja pēdējo vārdu, kas mirgoja ekrānā. — Tad atliek Gilgamešs.
— Ķēniņš, — balss nopūtās, — kurš pārzina visas maģijas, taču ir bez spēka un nespēj tās likt lietā. Protams.
— Kurā pusē ir viņš? — Makjavelli pajautāja. — Viņa vārds nav saistīts ne ar vienu Veco.
— Gilgamešam nemirstību piešķīris mags Ābrahams, Grāmatas autors. Manuprāt, tur kaut kas nogāja greizi. Prāts viņam sašķēlās, un gadsimtu gaitā viņš kļuvis gan traks, gan aizmāršīgs. Dvīņus viņš varētu mācīt, lai gan tikpat iespējams, ka atteiksies. Vai zini, kur viņš dzīvo?
— Pastāvīga dzīvesvieta nav zināma, — Makjavelli atsaucās. — Izskatās, ka mitinās uz ielas. Man te piezīmēts, ka parasti viņš nakšņo parkā netālu no Bakstona memoriāla, blakus Parlamentam. Ja Pleimels ar dvīņiem bijis tajā Ziemeļlondonas autonovietnē, cauri visai pilsētai tik ātri vis nevar tikt.
— Mans spiegs ziņo, ka notikuma vietu lielā ātrumā atstājusi melna automašīna.
Makjavelli uzklikšķināja uz fotouzņēmuma, kurā Palamēds stāvēja līdzās melnam Londonas taksometram. Patinis bildi lejāk, viņš uzgāja mašīnas numuru. — Anglijas galvaspilsētā satiksmes un drošības kameru ir vairāk nekā jebkurā cilā Eiropas lielpilsētā, — viņš aizdomājies bilda. — Pat vairāk nekā Parīzē. Taču novērošanas sistēma tādi pati kā pie mums. — Divi ekrāni apdzisa, tad tajos ieņirbējās paroles — Makjavelli pieslēdzās Londonas satiksmes kamerām. — Arī programmatūra tā pati.
Itālis aktivizēja detalizētu Londonas karti, līdzās Parlamenta ēkai Viktorijas parkā atrada Bakstona memoriālu un uzmeklēja tuvāko luksoforu. Pēc sešdesmit sekundēm acu priekšā bija satiksmes kameras videoieraksts. Pievērsies laika skalai, viņš tina ierakstu atpakaļ: 2.05… 2.04… 2.03… Mašīnu bija maz, un Makjavelli pārslēdzās uz ātrāku pārtīšanas režīmu, lēkdams atpakaļ laikā ik pa piecām minūtēm. Pulkstenis ierakstā rādīja 00.01, kad meklētais beidzot bija rokā. Gandrīz tieši iepretim memoriālam pie luksofora apstājās melns taksometrs, un no parka izšļūca bārdains bezpajumtnieks, lai nomazgātu logus. Taksometrs nekustējās no vietas arī tad, kad luksoforā iedegās zaļā gaisma. Tad tas pats bomzis ierāpās aizmugures sēdeklī, un mašīna aizbrauca.
— Ir! — viņš pavēstīja. — Brauc uz rietumiem, uz A302.
— Uz kurieni? — Makjavelli saimnieks nelikās mierā. — Man jāzina, kurp viņi brauc.
— Vienu minūti… — Vadīdams datorā nelegālus piekļuves kodus, Makjavelli pēc kārtas ieskatījās satiksmes kameru ierakstos un, sekodams taksometra numura zīmei, noskaidroja, ka tas pārbraucis pāri Parlamenta laukumam, Trafalgāras laukumam, tad no Pikadilijas izbraucis uz A4 ceļa. — Brauc laukā no Londonas, — viņš pēdīgi pavēstīja.
— Uz kuru pusi?
— Uz rietumiem — pa M4.
— Kurp viņi brauci — Vecais izgrūda. — Kāpēc brauc laukā no Londonas? Skaidrs, ka grib pierunāt Gilgamešu, lai tas māca dvīņiem stihiju maģiju. Bet to taču var darīt arī kādā drošā pilsētas mājā.
Makjavelli vēlreiz pievilka tuvāk karti, maršrutā meklēdams kaut cik nozīmīgus objektus. — Stonhendža, — viņš piepeši izspēra. — Deru, ka viņi dodas uz Stonhendžu. Solsberijas līdzenumā ir enerģijas joslas, — viņš ar pārliecību noteica.
— Tie vārti nedarbojas jau gadsimtiem ilgi, — Vecais aizrādīja.
— Pat ja izvēlēsies īstos vārtus, bez spēcīgas auras tos neiedarbināsi.
— Un Gilgamešam auras nav, — Makjavelli pusbalsī novilka.
— Alķīmiķim vajadzēs visu darīt pašam. Bet tas būtu neprāts — viņa stāvoklī, kad spēki cauri, tāda piepūle auru aizsvilinātu un viņš sadegtu pāris sekundēs.
— Varbūt ar to pietiks, lai vārtus atvērtu un izgrūstu dvīņus tiem cauri, — minēja Vecais.
Makjavelli pavērās uz ekrānu, kur melnais taksometrs joņoja pa A4 maģistrāli, atstarodams ielas lampu bāldzelteno gaismu.
— Vai Nikolass upurētos dvīņu labā? — viņš balsī aizdomājās.
— Vai viņš tic — tiešām tic —, ka tie ir īstie dvīņi?
— Jā. DI arī tam tic, un es tāpat.
— Tad nav šaubu, ka viņš ziedosies, lai tos abus glābtu.
— Ir vēl viena iespēja, — Makjavelli sacīja. — Vai vārtus kopīgiem spēkiem nevarētu atvērt dvīņi? Mēs zinām, ka auras viņiem ir stipras.
Viņā galā labu brīdi valdīja klusums. Itālis saklausīja spokainu dziedāšanu, it kā kaut kur tālu darbotos radioaparāts. Bet tā bija
spartiešu kaujas balāde. — Solsberijas i'ārti ved uz Amerikas rietam krastu, josla virszemē iziet ziemeļos no Sanfrancisko.
— To es būtu varējis pateikt, — Makjavelli atsaucās.
— Attiecīgi koriģēsim savus plānus, — Vecais pavēstīja.
— Jā, bet tieši ko tas nozīmē…? — Makjavelli iesāka, taču tāl runis apklusa.
46. NODAĻ a
Džoša labā roka pašāvās uz priekšu, pirksti apvijās ap Gilgameša delmu. To saspiedis un reizē pagriezis, viņš panāca, ka nazis izkrīt bomzim no rokas, — tas stāvus iedūrās gumijas paklājiņā. Sofija aši pieliecās un pievāca nazi.
— Ei! — nokliedzās Palamēds, padzirdējis kņadu. — Kas jums tur ir?
— Nekas, — Fleimels mudīgi atsaucās, apsteigdams Džošu un Sofiju. — Viss nokārtots.
Gilgamešs atkrita sēdeklī, auklēdams saspiesto roku un nikni glūnēdams uz alķīmiķi. Zibošām acīm viņš pašķielēja uz nazi Sofijai rokā. — Atdod.
Sofija to laida gar ausīm un pasniedza nazi brālim, tas — Nikolasam. Meiteni kratīja drebuļi — no visa, kas tikko pārdzīvots, un vēl… no bailēm. Tāds Džošs vēl nebija redzēts. Pat ar visām pašas atmodinātajām maņām brīdi, kad Gilgamešam rokā uzradās nazis, viņa tikko piefiksēja, bet Džošs jau rīkojās, ķēniņu viens un divi atbruņodams bez vārda runas, pat nepietrūcies kājās. Pierāvusi ceļgalus pie zoda, viņa cieši apķēra kājas. — Izstāstīsi, kas par lietu? — viņa klusu ievaicājās.
— Uzreiz neatminējos, — drūmi atsaucās Gilgamešs, ar skatu urbdamies Fleimelā. — Bet nopratu, ka ar tevi kaut kas nav lāgā, ka esam tikušies. — Viņš sarauca degunu. — To smaku man vajadzēja atminēties. — Ķēniņš nosprauslājās. — Joprojām piparmētras? Vai esi piemeklējis kaut ko piedienīgāku?
Dvīņi instinktīvi ierāva gaisu nāsīs, bet neko tādu nesaoda.
— Joprojām piparmētras, — alķīmiķis savaldīgi atsaucās.
— Noprotu, ka esat pazīstami, — ieteicās Džošs.
— Šad un tad esam tikušies, — Nikolass apstiprināja un pavērās uz ķēniņu. — Perenele liek sveicināt.
Ielu gaismu apšļākts, Gilgameša vaigs pagriezās pret dvīņiem.