— Un zinu, ka arī ar jums esam tikušies, — viņš izgrūda.
— Tevi mēs nekad mūžā neesam redzējuši, — Džošs bez aplinkiem atteica.
— Goda vārds, neesam! — piebalsoja Sofija.
Nemirstīgā sejā iegūla mulsums, tad viņš papurināja galvu.
— Nekā nebija, melojat. Jūs esat amerikāņi. Esam tikušies. Mēs visi. — Ar pirkstu viņš pa kārtai norādīja uz visiem trim. — Jūs abi bijāt kopā ar Fleimeliem. Kad centāties mani nogalināt.
— Tie bija citi dvīņi, — Nikolass klusu novilka. — Un mēs necentāmies tevi nogalināt. Centāmies tevi glābt.
— Varbūt es nemaz negribēju, lai kāds mani glābj, — Gilgamešsīgni atcirta un nolieca galvu tik zemu, ka matu kodaļa nokrita pār acīm. Tad viņš paglūnēja uz dvīņiem. — Zelts un sudrabs, ko?
Tie abi apstiprinoši pamāja.
— Leģendārie dvīņi?
— Tā mums teikts. — Džošs pasmaidīja. Pašķielējis uz māsu, viņš manīja Sofiju noliecam galvu: viņa zināja, ko brālis tūliņ prasīs. Kolīdz Džošs ierunājās, viņa koncentrējās uz alķīmiķi, lai redzētu, kā tas reaģēs, bet Nikolasam sejas vietā vīdēja neizdibināma maska, ko ielu gaismas vērta ļaunigu un atbaidošu. Brālis paliecās tuvāk Gilgamešam. — Vai atceries, tieši kad tikies ar tiem amerikāņu dvīņiem?
— Protams. — Ķēniņš sarauca pieri. — Pag, vēl pagājšmēnes… — Balss aiztrūka. Kad viņš atkal ierunājās, vārdi skanēja žēlīgi un bezcerīgi: — Nē. Ne pagājšmēnes. Arī ne pērn. Arī ne pēdējos desmit gados. Tas bija… — Skatiens apmiglojās, un viņš vērsās pie alķīmiķa. — Kad tad tas bija?
Dvīņi pacirtās pret Fleimelu.
— 1945. gadā, — tas izgrūda.
— Un Amerikā? — Gilgamešs nerimās. — Amerikā taču, vai ne?
— Ņūmeksikā.
Ķēniņš sasita plaukstas. — Nu re, vismaz tiktāl pareizi. Kas notika ar tiem dvīņiem? — viņš piepeši noprasīja Fleimelam.
Alķīmiķis cieta klusu.
— Es teiktu, ka mēs arī gribētu dzirdēt kādu atbildi, — dzedri ierunājās Sofija, acīm iezaigojoties sudrabā. — Mēs zinām, ka ir bijuši citi dvīņi.
— Daudzi, — piebalsoja Džošs.
— Kas ar viņiem noticis? — Sofija nerimās. Zemapziņā atbilde jau bija it kā gatava, bet vajadzēja, lai Fleimels to izsaka balsī.
— Jā, ir bijuši citi dvīņi, — Fleimels beidzot atzinās. — Bet tie nebija īstie.
— Un visi gājuši bojā?! — Džošs izsaucās apvaldītās dusmās. Salonu piestrāvoja apelsīnu smarža, taču tāda skābi rūgtena.
— Nē, ne jau visi, — Fleimels atcirta. — Tikai daži, bet citi nodzīvojuši līdz sirmam vecumam. Toskait — tie pēdējie.
— Un kā gadījās, ka tie pārējie neizdzīvoja? — Sofija steigšus ieprasījās.
— Viens otrs nepārcieta atmodināšanu.
— Nepārcieta? — Sofija nelokāmi nosprieda prašņāt tālāk, lai tiktu līdz kādai jēgai.
Alķīmiķis nopūtās. — Atmodināt var visus. Bet katrs reaģē citādi. Dažiem pietrūka spēka, lai savaldītu emociju gūzmu. Cits ieslīga komā, vēl dažs aizklīda sapņojumos, tā ka vairs nespēja tos atšķirt no īstenības, vienam otram personība sašķēlās tiktāl, ka dienas vajadzēja vadīt garīgi slimo patversmēs.
Sofijai uzmācās drebuļi. Fleimela vārdi burtiski uzdzina nelabumu. Bailes uzbrāzās pat no tā, kā viņš to visu stāstīja: salti, bez kādām emocijām. Tagad bija skaidrs, ka apstiprinājušās Džoša aizdomas: uz alķīmiķi nedrīkstēja paļauties. Kad Nikolass Fleimels abus bija aizvedis pie Endoras Raganas, lai atmodinātu, viņš skaidri apzinājās, ka viss var noiet greizi. Tomēr, par spīti visam, rīkojās tieši tā.
Pašļūcis tuvāk māsai, Džošs viņu cieši apskāva. Trūka vārdu. Viņš apzinājās, ka ir gatavs kuru katru brīdi alķīmiķim brukt virsū.
— Cik daudz citu dvīņu bijis, Fleimel? — ievaicājās Gilgamešs. — Tu zemes virsū esi dzīvojis ilgāk nekā sešsimt septiņdesmit gadu. Tad kā — pa dvīņu pārim ik simt gados? Divi? Trīs? Cik daudz mūžu esi sapostījis, meklēdams leģendāros dvīņus?
— Daudz par daudz, — alķīmiķis nočukstēja. Viņš ierāvās salona tumšākajā stūrī, un ielas gaismas asaru pilnās acis iekrāsoja sēra dzeltenas. — Vairs neatceros, kāds izskatījās mans tēvs un kā runāja māte, bet esmu iegaumējis ik dvīņa vārdu un seju, un ik mīļu dienu viņus pieminu un nokaujos ar nožēlu, ka viņi pazudināti. Un tad no tumsas Sofijai un Džošam pretim pašāvās cieši rokā sažņaugts nazis. — Taču ik misēklis, ik kļūdaina atmodināšana mani pamazām un neizbēgami vedinājusi tuvāk šiem te — īstajiem leģendas dvīņiem. Un šoreiz nav nekādas alošanās. — Viņš ierunājās skaļāk, skarbi un stingri. — Un, kolīdz viņi apgūs stihiju maģiju, varēs stāties pretim tumšajiem Vecajiem. Viņi ļaus šai pasaulei noturēties cīņā, kas izcīnāma. Un tad tie, kas miruši un pazudināti, nebūs cietuši velti. — Paliecies uz priekšu, viņš ar skatu ieurbās Gilgamešā. — Samācīsi viņus? Palīdzēsi viņiem sakaut tumšos Vecajos? Apmācīsi abus Ūdens maģijā?
— Kam man tas? — Gilgamešs taisnprātīgi noprasīja.
— Vari palīdzēt glābt pasauli.
— Esmu glābis ne reizi vien. Kaut viens būtu paldies pateicis. Un tagad pasaule ir tik satrunējusi kā vēl nekad.
Alķīmiķa smaids vērtās mežonīgs. — Māci! Dari viņus stiprus! Mēs atņemsim Grāmatu Dī un tumšajiem Vecajiem un ielīmēsim tur divas pēdējās lappuses. Es Grāmatu atdošu dvīņiem: pats zini, ka Ābrahama Grāmatā ir vārdi, kas šo pasauli var atkal padarīt par paradīzi.
Ķēniņš pieliecās tuvāk dvīņiem. — Un Grāmatā ir arī vārdi, kas šo pasauli var pārvērst pelnos, — viņš attrauca. Paslējās pirksts, pārmijus norādot uz abiem, un pār Gilgameša lūpām vēlās aizlaiku vārdi: — Nemirstīgajam būs mācīt mirstīgos, un diviem, kas ir viens, būs vienam būt, kas viss. — Viņš atkrita sēdeklī. — Viens pasauli glābs, otrs iznīcinās. Bet kurš?
Sofijai galvā ieņudzējās Raganas atmiņas, apziņā uzplaiksnīja saraustīti tēli.
Pār leknām pļavām gāžas paisuma viļņi, triecas pret mežu, noslaukot visu savā ceļā…
Pa kārtai izvirdumos uzsprāgst virkne vulkānu, zeme sašķeļas un brūk, jūra uzmutuļo baltos tvaikos, sastopoties ar sarkani gailošu lavu…
Debesīs skrien negaisa mākoņi, lietus lāses krīt smagas, pilnas putekļiem, sniegpārslas piekvēpušas melnas…
— Neesmu nekāds pareģis, — noskaldīja Fleimels, — bet vienu zinu droši: ja dvīņi netiks apmācīti un nespēs par sevi pastāvēt, tumšie Vecajie viņus sagūstīs, paverdzinās un viņu neparasti spēcīgās auras izmantos kā atslēgas, ar ko atslēdzami Ēnu valstību vārti. Šobrīd tumšajiem Vecajiem trūkst Grāmatas Pēdējās zavestības, bet, lappuses dabūjuši rokā, viņi atkal pieteiks savas tiesības uz šo zemi.
— Pat bez Grāmatas, bet, dabūjuši dvīņus, tumšie Vecajie var ķerties pie darba, — rāmi un bezkaislīgi noteica Gilgamešs. — Pēdējā zavestība visu Ēnu valstību vārtus atver reizē.
— Un kas būs pēc tam? — Džošs ieprasījās pēc ilga klusuma brīža. Piespiedis plaukstas pie krūtīm, viņš zem T krekla sačamdīja abas no Ābrahama Grāmatas izrautās lappuses.
— Nebūs nekāda "pēc tam". Ne tev, ne kādam no cilvēkiem.
Teju desmit minūtes Palamēds nostūrēja kapa klusumā, tad
Gilgamešs nokremšķinājies ierunājās: — Apmācīšu jūs Ūdens maģijā. Tikai ar vienu nosacījumu.
— Kādu nosac… — izspēra Džošs.
— Lai būtu, — Sofija pasteidzās. Pametusi skatu uz brāli, viņa piebilda: — Kādi te vēl nosacījumi…