— Beigu galā, ja visi būsim dzīvajos, apsoliet, ka atgriezīsities pie manis ar Ābrahama Grāmatu, — ķēniņš teica.
Džošam uz mēles jau bija nākamais jautājums, bet Sofija saspieda viņa pirkstus, cik spēka. — Atgriezīsimies, ja vien būs tāda iespēja.
— Grāmatas pirmajā lappusē ir vieni buramvārdi. — Atgāzis galvu, ķēniņš pievēra acis. Vārdi pār lūpām vēlās skaidros čukstienos. — Stāvēju Ābrahamam aiz muguras, skatījos pār plecu un redzēju, kā viņš tos pieraksta. Tie vārdi dod nemirstību. Tos man vajag — atgādājiet!
— Kāpēc? — Džošs izbrīnījās. — Tu taču jau esi nemirstīgs!
Atvēris acis, ķēniņš pavērās uz Sofiju, un viņa pēkšņi atskārta,
kāpēc Gilgamešs alkst pēc Grāmatas. — Ķēniņš grib, lai mēs vārdus apvēršam otrādi, — viņa klusu noteica. — Viņš grib atkal būt mirstīgs.
Gilgamešs nolieca galvu. — Gribu nodzīvot savu mūžu un mirt. Gribu atkal būt cilvēks. Gribu būt tāds kā visi.
Pretimsēdošā Sofija Ņūmena pamāja, teiktajam piekrizdama bez vārda runas.
47. NODAĻA
Vaigi sila vēlīnās pēcpusdienas saules staros, bet Perenelei piepeši uzbruka drebuļi. — Kā to saprast — Nikolass un bērni ir vieni paši? — viņa satraukta noprasīja, cieši veroties ar duļķainu ūdeni pildītā metāla šķīvī. Šķidruma virsmai pāri audās Burves baltās auras šķieznas.
No ūdens pretim tuvplānā vērās divas milzīgas, ieplestas acis zāles zaļumā. — Pašķīrāmies. — Lai gan tik tikko saklausāma, Skatahas balss skanēja nožēlas pilna. — Man gadījās neatliekamas darīšanas, — viņa nokaunējusies atzina, nu jau ar izteiktāku ķeltu akcentu.
Burve sēdēja, muguru atspiedusi pret Alkatrazas bākas silto sānu, un skatījās šķīvī. Dziļi uzelpojusi, viņa pacēla acis — uz pilsētu, kas vīdēja līča otrā krastā. Sirds sitās kā negudra — Nikolass ar bērniem kaut kur klīda vieni un neaizsargāti. Pirmīt, sarunājoties ar Nikolasu, viņa pašsaprotami iedomājās, ka Skataha ir kaut kur līdzās, kaut kur ir, bet tad uzkūlās Šekspīrs un uzradās vetalas. Viņa vēlreiz ieskatījās šķīvī. Skataha nupat bija atkāpusies nostāk no atspulgojošās virsmas, un nu Perenele redzēja viņas seju. Pierē vīdēja garas, it kā nagu cirstas švīkas, un uz viena vaiga greznojās zilums. — Neatliekamas darīšanas? Esi sveika un vesela? — viņa noprasīja. Nebija viegli noprast, ko Ēna domā, piesaukdama "darīšanas".
Mežonīgā, necilvēciskā smaidā atiezās Ēnas vampīra ilkņi. — Galā tieku.
Perenele apzinājās, ka vajag saglabāt mieru un fokusēt auru. Zīlēšanai un saziņai ar Skatahu spēka vajadzēja tik daudz, ka citas maņas plaka un slāpa, bet visapkārt jau ņirbēja Alkatrazas spoki.
Pa vienam vien dzisa auras krāsainie aizsargslāņi, kas nozīmēja, ka rēgi tūdaļ sablīvēsies riņķī apkārt, mākdamies virsū, un saruna ar Jaunavu Kareivi pārtrūks. — Skataha! — viņa rāmi noskaldīja, veroties ūdens virsmā, — kur ir Nikolass ar dvīņiem?
Ūdenī ievizējās koši rudu matu kodaļa. — Londonā.
— To es zinu. Nesen ar viņiem sazinājos. — Taču Kareives atbilde bija nākusi ar vilcināšanos. — Bet…
— Jā, man šķiet, ka viņi vēl ir Londonā.
— Šķiet! — Ierāvusi gaisu krūtis, Burve apvaldīja dusmu uzplūdus. Šķīvi pāršalca baltas gaismas vērpetes, attēls savirmojās un sašķēlās. Vajadzēja nogaidīt, iekams bilde no jauna noskaidrojās. — Kas ir? Stāsti laukā visu, ko zini!
— Šonakt pilsētā šis tas noticis, ziņu kanāli vēsta…
— Šonakt? — Perenele apjukusi izsaucās. — Cikos? Kad — šodien?
— Parīzē tagad ir otrdiena. Drusku pāri diviem naktī.
Aplēsusi galvā laika starpību, Perenele atskārta, ka Amerikas rietumkrastā joprojām ir pirmdiena, ap pieciem pēcpusdienā. — Kas tāds noticis? — viņa prašņāja.
— SkyNews vēsta par negaisu un spēcīgu lietusgāzi vienā konkrētā Londonas apvidū. Eiroziņas un France24 stāsta, ka tur, kādā autolūžņu novietnē, izcēlies apjomīgs ugunsgrēks — arī Londonas ziemeļos.
— Varētu būt nesakarā, — Perenele noteica, tomēr instinktīvi nojauta, ka tas saistīts ar Nikolasu un dvīņiem.
Atlantijas okeāna otrā krastā Skataha nogrozīja galvu. — Ugunsnelaimes vietā vesels klājiens krama uzgaļu, bronzas šķēpu, arbaletu šautru. Viens reportieris kameras priekšā demonstrēja veselu riekšavu bultu uzgaļu. No skata — nule kalti. Dažs vietējais vēsturnieks saka — akmens laikmets, bet bronzas šķēpi pieskaitāmi romiešiem un arbaletu šautras — viduslaikiem. Visi esot īsti.
— Viņi kāvušies, — Perenele izspēra. — Kas tad tur bija?
— Nemāku teikt, bet vai tad nezini, kas tajā pilsētā mitinās?
Perenele zināja gan. Pateicoties enerģijas joslām un Ēnu valstībām, Britu salās bija saviesušies sazin kādi mošķi. Pa lielākai daļai — tumšo Vecajo kalpi.
— Bojāgājušie uzieti tai lūžņu novietnē? — viņa drūmi vaicāja.
Ja Nikolasam vai dvīņiem būs kaut matiņš nokritis no galvas, viņa bija gatava nograut visu Londonu, lai tiktu klāt Dī. Gan mednieks apjēgs, kā tas ir — būt par medījumu. Un krājumā vēl bija sešsimt gados krātas burvestības.
— Lūžņu novietnē no līķiem ne miņas. Izskatās, ka aizdedzināts ar naftu pildīts aizsarggrāvis, un visapkārt viss klāts ar biezu pelnu kārtu.
— Pelni? — Perenele sarauca pieri. — Kas tie par pelniem, kā tu domā?
— Viens otrs nobeigts pārvēršas pīšļos, — Skatija novilka.
— Toskait — nemirstīgie cilvēki, — Perenele atsaucās.
— Es neticu, ka Nikolass ir beigts, — Skatija izgrūda.
— Es arī ne, — izdvesa Burve. Ja ar Nikolasu kas tāds būtu noticis, viņa zinātu. Justu.
— Vai vari ar viņu sazināties? — Skatija ieprasījās.
— Varu mēģināt, bet… ja viņš ir tekulis un bēgulis…
— Mani taču tu sadabūji rokā. — Kareive nosmaidīja. — Lai gan iztrūcināji ne pa jokam. — Skatija bija stāvējusi pie vannasistabas spoguļa, skrambām virsū ziežot antiseptiķi, tad stikls aizmiglojās, un acu priekšā uznira Perenele Fleimela. Skatija teju izbakstīja sev aci.
Perenele bija ieņēmusi galvā, ka zīlēšanai var izmantot tā pirmīt pieķertā nemirstīgā cilvēka anasazu kausu. Nosēdusies salas siltākajā vietā, kur saules staros sila bākas baltās plātnes, viņa ielēja šķīvī ūdeni, atsēdās un ļāvās pēcpusdienas saulei, kas uzlādēja auru. Tad Burve palūdza, lai de Aijala tur Alkatrazas spokus pa gabalu, kamēr viņa tur sēž savā vaļā. Tāpat teica, lai de Aijala nāk pabrīdināt, kad tuvojas Vārnu dieviete. Tai Perenele ne sevišķi uzticējās.
Ar Ēnu sazināties bija brīnum viegli. Skatahu viņa pazina kopš senseniem laikiem. It viegli bija acu priekšā uzburt visu, kas ar viņu saistījās: koši rudos matus, spoži zaļās acis, apaļeniskās sejas aprises un vasarraibumu sēju ap taisno degunu. Nagi — allaž robaini un apkodīti. No skata — septiņpadsmitgadniece, lai gan īstenībā viņai bija vairāk nekā divtūkstoš piecsimt gadu un prasmīgāku kaujas mākslu meistari pasaulē nevarētu atrast ne ar uguni. Viņa bija skolojusi gandrīz visus dižākos karavīrus un leģendāros herojus, tap.it no nāves briesmām ne vienu reizi vien izpestījusi I leimelus. Tie abi nebija palikuši pateicību parādā. Ar visu to, ka I na bija vairāk nekā astoņsimt gadu vecāka, Perenele viņu uzlūkoja ja ne gluži par meitu, tad — pavisam noteikti — par krustmeitu. — Skatij, stāsti visu laukā! — Perenele pieprasīja.