Nikolass ar bērniem ticis līdz Londonai. Lai aizgādātu dvīņus pie Gilgameša.
Perenele pamāja. — To es zinu. Nikolass teica. Arī to, ka abi dvīņi esot atmodināti.
— Jā, abi divi, — Skatija apstiprināja. — Meitene apguvusi divu stihiju maģijas, puika — nevienu. Bet viņam ir Klarents!
— Klarents, — Perenele nomurmināja. Bija redzēts, kā vīrs mūzšeno asmeni iegrūž Montmorensijas ielas mājas loga aplodā. Nez cik reižu bija kārojies to iznīcināt — vīrs iebilda. Teica — zobens esot senāks par aizmūžiem, viņiem neesot tiesību to pazudināt, tāpat nekas tāds droši vien nemaz neesot iespējams.
— Un kur tad esi tu pati? — Perenele apvaicājās.
— Parīzē. — Skatijas seja attēlā izplūda. — Garš stāsts. Pa daļai — visai garlaicīgs. Jo sevišķi tai vietā, kad mani Sēnā ievilka Dagans…
— Sēnā? — Nikolass par to netika bildis ne vārda.
Skatija apstiprinoši pamāja. — Tā bija — kolīdz tiku vaļā no Nidhjega, kas ārdījās pa Parīzes ielām.
Perenele blenza vaļā muti. Pēc laba laika viņa ierunājās: — Un kur tad tikmēr bija Nikolass ar dvīņiem?
— Tieši viņi jau Nidhjegam sadzina pēdas un mani izglāba.
Burve pārsteigumā iepleta acis. — Pēc mana Nikolasa galīgi
neizklausās.
— Manuprāt, tur lielāki nopelni dvīņiem, — Skataha atteica. — Sevišķi tas puika, Džošs… Izglāba man dzīvību. Man šķiet, viņš pūķi nokāva.
— Un tad tu iekriti upē, — Perenele zināja sacīt.
— Mani ievilka, — Skataha tūliņ pārlaboja. — Dagans iznira kā krokodils un sakampa mani ciet.
— Vai tad reiz jau Kapri salā nesakāvi viņu līdz ar upesdievu baru?
Atkal nozibēja Skatijas asie vampīra zobi. — Jā, tā tik bija dieniņa! — Tad smaids apdzisa. — Bet lai kā, beigu beigās izrādījās, ka viņš strādā pie Makjavelli — Parīzē.
— Dzirdēts, ka itālis ir Parīzē. — Perenele pamāja.
— Slepenpolicijas priekšnieks vai kaut kas uz to pusi. Biju jau pa pusei bez samaņas, kad Dagans parāva mani zem ūdens. Bet Sēna bija tik salta, ka tūliņ atģidos. Cīnījāmies stundām ilgi, tikmēr straume nesa mūs arvien lejāk. Ir jau gadījies kauties arī niknāk, bet Dagans jutās kā zivs ūdenī, un ūdens sitienam atņem spēku.
— Redzu, ka viņš tomēr tevi saskrāpējis.
— Netīšām. — Skatija atmeta ar roku. — Lejtecē, pie Ledānas, viņš pazuda, atpakaļ līdz pilsētai kūlos divas dienas.
— Tagad esi drošībā?
— Pie Zannas. — Ēna pasmaidīja. — Un Senžermēna. — Smaids pletās vēl platāks. — Tie abi apprecējušies!
Parāvusi galvu sāņus, viņa ļāva ūdens spogulī ielīgot otrai sejai — sīkai, zēnišķai, ar milzīgām, pelēkām acīm. — Fleimela madāma!
— Zanna! — Perenele atplauka smaidā. Ja Skatiju viņa uzskatīja par krustmeitu, Zanna noteikti bija meitas vietā. — Beidzot jūs ar Franci apprecējušies?
— Jā, gadsimtiem ilgi tiekamies. Nu jau bija laiks.
— Bija gan. Prieks tevi redzēt, Zanna, — Perenele turpināja. — Kaut nebūtu tāda nereize…
— Tā ir, — Zanna d' Arka piebalsoja. — Laiki tiešām traki. Sevišķi Nikolasam un bērniem.
— Vai viņi ir īstie, leģendas dvīņi? — Perenele apvaicājās, ziņkāri gaidīdama draudzenes atbildi.
— Par to man nav nekādu šaubu, — Zanna d'Arka nekavējoties atsaucās. — Meitenei aura ir stiprāka un tīrāka par manējo.
— Vai vari tikt līdz Londonai? — Burve jautāja.
Sīkā sejiņa acu priekšā izplūda — Žanna zemeslodes otrā pusē noliedzoši papurināja galvu. — Nav iespējams. Makjavelli kontrolē visu Parīzi, noslēdzis pilsētu — it kā valsts drošības apsvērumu dēļ. Robežas ciet. Drošībnieki izlikti lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās, un varu derēt, ka viņiem izdalīti mūsu apraksti — Skatijas bilde noteikti. Policisti ir visur, aptur cilvēkus uz ielām, prasa personu apliecinošus dokumentus, un deviņos vakarā faktiski sākas komandanta stunda. Visur izkarināta miglas bilde — policijas drošības kamera mūs ar Nikolasu, dvīņiem un Skatiju nofilmējusi pie Parīzes 1 )ievmātes.
Perenele nogrozīja galvu. — Labāk neprasīšu, kas jums bija darāms pie katedrāles.
— Kāvāmies ar gargujām, — Zanna bezrūpīgi attrauca.
— Tiešām nevajadzēja prasīt. Es raizējos par Nikolasu un bērniem. Zinu, cik slikti viņš orientējas, — ka tik nav jau apmaldījušies. Un Dī arī visur izlicis spiegus, — Perenele nosūkstījās. — Pilnīgi skaidrs — tūliņ zināja, ka viņi klāt.
— Ai, nekreņķējies, Francis jau sarunāja Palamēdu, lai viņus pieskata. Viņš pasargās. Viņš ir lādzīgs, — Zanna mierināja.
Perenele piekrītoši pamāja. — Bet Ēna tomēr labāka.
— Pati labākā, — Zanna izsaucās. — Kur tu pati esi?
— Slazdā — Alkatrazā. Un man iet slikti, — Perenele pavēstīja.
Žannas sejai līdzās iespraucās Skatijas vaigs. — Kas ir?
— Cietuma kamerās čum un mudž briesmoņi, jūrā plunčājas nereīdas. Nērejs sargā ūdeņus, pa gaiteņiem klimst sfinksa. Nu tā.
Žannas d'Arkas smaids uzšķīlās žilbinoši spožs. — Paklau, ja tev neiet labi, mums jāiet tev palīgā!
— Bīstos, ka tas nav iespējams, — Perenele teica.
— Bet, kundzīt, vai tad jūs pati man sensenos laikos neiemācījāt, ka tāda vārda — neiespējami — nemaz nav?
Perenele nosmaidīja. — Tā es teicu gan. Skatij, vai Sanfrancisko nepazīsti kādu, kas varētu man palīdzēt? Man jātiek projām no salas. Man jātiek pie Nikolasa.
— Tāda, uz ko var paļauties, tur nav. Varbūt kāds no maniem mācekļiem…
— Nē, — Perenele noskaldīja. — Cilvēkus es briesmām nepakļaušu. Man prātā bija kāds no Vecajiem, kas mūsējie, vai no Nākamās paaudzes.
Skatija labu brīdi domāja, tad lēnām nogrozīja galvu. — Nav tāda, kam var uzticēties, — viņa atkārtoja. Atskatījusies Ēna ieklausījās sarunā aiz muguras, tad atkal pavērās pretim Perenelei, atplaukusi mežonīgā, līksmā smaidā. — Mums ir plāns. Vispār — Francim tāds ir. Vai vari vēl kādu brīdi paciesties? Mēs jau nākam.
— Mēs? Kas — mēs? — Perenele nesaprata.
— Mēs ar Žannu. Laižamies uz Alkatrazu.
— Kā tad jūs tiksit šurp, ja netiekat pat līdz Londonai? — Perenele izsaucās, bet ūdens savirmojās un saviļņojās, un pēkšņi visapkārt sabiezēja Alkatrazas rēgu miriādes, visi klaigāja un brēkāja, mācās virsū. Sakari bija pušu.
48. NODAĻA
Doktors Džons DI stāvēja pie milzīga loga — Enoch Enterprises Londonas biroja augstceltnes augšstāvā. No lielas krūzes strēbdams kūpošu zāļu tēju, viņš vēroja rītausmu iegaismojamies apvāršņa austrumpusē.
Svaigi nomazgājies, atpakaļ atsukātiem matiem, ieģērbies pēc pasūtinājuma šūtā uzvalkā, viņš vairs nemaz nelīdzinājās dubļainajam vazaņķim, kas pirms nepilnas stundas bija pieklumzājis pie auto stāvlaukuma apsarga būdas. Mags ļoti uzmanījās, lai nenonāktu apsardzes kameru darbības rādiusā, un apsargu atlika hipnotizēt, lai piepeši neatvairāmas izliktos krustvārdu mīklas melnbaltās rūtiņas. No tām vīrs nebūtu spējis novērsties pat gribēdams. Kātodams tukšajam stāvlaukumam gar malu, Dī aizkļuva līdz privātajam liftam un, uzbakstījis personisko drošības kodu — 13071527 —, brauca augšā uz jumta stāvu.
Dī Enoch Enterprises birojs aizņēma veselu stāvu Lielbritānijas augstākajā celtnē — Kenerivorfas tornī, kas slējās pašā Londonas finanšu centra sirdī. Līdzīgi biroji viņam bija arī citviet pasaulē, un visos, lai cik reti apmeklētos, bija iekārtoti arī grezni privātie apartamenti. Ik birojā bija liels seifs, atverams tikai ar paša Dī plaukstas nospiedumu un tīklenes attēlu. Tur stāvēja drēbes, skaidra nauda dažādu valstu valūtā, kredītkartes un vesela kaudze pasu ar vairāk nekā desmit vārdiem. Senāk ne reizi vien bija gadījies palikt bez drēbēm un naudas, un Dī bija nozvērējies, ka tas vairs neatkārtosies.