Tikai nostājies zem svilinoši karstās dušas, kas aizskaloja notekā dubļus un kvēpus, viņš sāka apsvērt savas izredzes. Vajadzēja atzīt, ka tās bija gaužām niecīgas.
Varēja dabūt rokā alķīmiķi, viņu nomaitāt, atgūt trūkstošās lappuses un sagūstīt dvīņus.
Vai — bēgt.
No Lielbritānijas varēja aizbraukt ar viltotu pasi, noslēpties kādā klusā, nomaļā vietiņā un līdz mūža galam dzīvot vienās bailēs, kaut neuzšķiltos aura, kas tūdaļ atklātu, kur viņš atrodams, nemitīgi bažīties, vai kāds nestāv aiz muguras, vienā laidā gaidīt, ka tūliņ klāt būs kāds no saimniekiem, lai uzliktu rokas… Kolīdz tās pieskarsies kailai miesai, nemirstības burvestība būs lauzta, viņš acumirklī novecos un mirs. Bet varbūt notiks, kā solīts: viņš atkal tiks padarīts mirstīgs, novecos par piecsimt gadiem, un pašā pēdējā mirklī atkal iemantos nemirstību… Dī notrīsēja. Tas nozīmēja — būt dzīvam mironim.
Iznācis no dušas, viņš ar plaukstu pārbrauca aizsvīdušajam spogulim un ieskatījās atspulgā. Tiešām jaunas rievas pierē un ap acīm? Vai tikai iedomas? Gadsimtiem ilgi bija skriets riņķī apkārt — bēgts no briesmām, joņots pakaļ alķīmiķim un citiem tādiem pašiem. Dī bija slapstījies un slēpies, trīcējis bailēs no saviem Vecajiem kungiem, bez ierunām darījis visu, kas likts. Svīduma lāses noritēja lejup pa spoguli — kā asaras. Bet mags jau sen vairs nelēja asaras; pēdējoreiz bija raudājis 1597. gadā, kad nomira dēliņš — Nikolass.
Vairs nekādas apkārtskraidīšanas.
Maģijas un zintniecības studijas magam bija mācījušas, ka pasaule ir neizsmeļamu iespēju pilna, savukārt gadi, kas aizvadīti, kopā ar Fleimelu apgūstot alķīmiju, nesa atskārtu, ka viss — pat matērija — ir mainīgs un pārveidojams. Visu iespējams pakļaut savai gribai. Garo mūžu viņš bija nodzīvojis, lai pasauli mainītu uz labu — lai atdotu to atpakaļ tumšajiem Vecajiem. Pirmajā mirklī tāds uzdevums šķita nepaveicams, it kā ne mazāko izredžu, bet, gadsimtiem ritot, uzvara jau bija teju rokā, Vecie jau bija gandrīz gatavi atgriezties zemes virsū.
Paša stāvoklis gan acumirklī bija bezcerīgs un bīstams, tomēr labojams. Viņa dzīvības garantija bija pavisam vienkārša — jāatrod Fleimels.
Dī steigšus apģērbās, izbaudīdams tīru drānu pieskārienu miesai, un sabrūvēja krūzi tējas, tad aizgāja līdz logam — pavērties uz savu pilsētu. Tur nostājies un noskatījies ielu labirintā, viņš atskārta, cik uzdevums ir smags: nebija ne jausmas, kurp alķīmiķis aizvedis bērnus.
Aģentu Londonā gan netrūka — ne cilvēku, ne necilvēku. Ielās siroja Nākamā paaudze un nemirstīgie algotņi. Visi bija saņēmuši svaigākos alķīmiķa un bērnu aprakstus, klāt likt var arī Palamēdu un bardu. Izsludināto atlīdzību der dubultot — nē, trīskāršot. Ātrāk vai vēlāk kāds viņus pamanīs.
Bet laika nebija nemaz.
Krūšu kabatā iezumējās mobilais tālrunis, tūliņ nospēlēdams X failu melodijas ievadtaktis. Mags saviebās — pēkšņi tas nemaz vairs nešķita asprātīgi. Nolicis tējas krūzi, viņš izmakarēja no kabatas tālruni un cieši sažņaudza saujā, pirms ieskatījās ekrānā. Jā, neiedomājami garais un mūžam mainīgais numurs. Tīri brīnums, kāpēc zvans nāk ar tādu novēlošanos; varbūt gribējuši, lai viņš pagūst sarūpēt gatavu ziņojumu. Pirksts apstājās virs taustiņa ar zaļo klausulīti, bet, kolīdz tas tiktu nospiests, Vecajie zinātu, kur Dī meklējams. Un tad diez vai pietiktu laika izmalkot tēju līdz galam.
Doktors Džons Dī neatbildējis iebāza tālruni atpakaļ kabatā un pielika pie lūpām tējas krūzi.
Tad, pēc brīža, viņš atkal izrāva tālruni no kabatas un uzbakstīja numuru, ko zināja no galvas. Atbilde nāca tūliņ, pēc pirmā signāla. — Gribu tev ko lūgt.
Nikolo Makjavelli izsprāga no krēsla kā korķis. — Favore? — viņš atsaucās, neapzināti pārgājis uz itāļu mēli.
— Kādu pakalpojumu, — Dī turpināja tajā pašā valodā. — Noteikti būsi dzirdējis, ka esmu iekūlies nelielās nepatikšanās.
— Skatos ziņas — tas ugunsgrēks Londonā, — Makjavelli piesardzīgi bilda, skaidri apzinādamies, ka ik vārds var būt ierakstīts.
— Spriedu, ka tev ar to kāds sakars.
— Fleimels un pārējie aizmuka ar automašīnu, — Dī turpināja.
— Man viņi jāaiztur.
— Tad tu tomēr dzīsies viņiem pakaļ? — Makjavelli noprasīja.
— Līdz kapa malai, — mags apstiprināja. — Tā gan var izrādīties daudz tuvāk, nekā man gribētos, — viņš piebilda. — Bet esmu zvērējis saimniekiem pildīt savu pienākumu. Tu taču saproti, kas ir pienākums, Makjavelli, vai ne?
Itālis pamāja. — Saprotu. — Viņš atsēdās krēslā. — Ko tev no manis vajag? — Viņš pašķielēja uz pulksteni. Parīzē 5.45 no rīta. — Lai tu zini — pēc pāris stundām lidoju uz Sanfrancisko.
— Man vajag, lai piezvani. Tas arī viss.
Makjavelli apklusa, neko īsti negribēdams solīt. Saruna tiešām varēja izrādīties ļoti bīstama. Viņa paša un Dī saimnieki nebija gluži uz vienu roku, tomēr abi tiecās panākt vienu un to pašu — lai zemes virsū atgriežas tumšie Vecajie. Un Makjavelli apzinājās, ka visvisādi jācenšas pierādīt sevi kā palīgu1 un atbalstītāju. Kolīdz tumšie Vecajie būs atpakaļ, sāksies īstā cīņa par varu šajā pasaulē. Dabiski, viņš cerēja, ka uzvaru svinēs paša saimnieks ar saviem piekritējiem; bet ja nu sekmējas Dī saimniekiem? Tad Dī varētu noderēt kā sabiedrotais. Nosmīnējis Makjavelli saberzēja rokas — tādus plānus pēdējoreiz bija iznācis vērpt vecajos, labajos Bordžu laikos.
— Kā franču slepenpolicijas priekšniekam tev noteikti ir sakari ar britu kolēģiem, — Dī turpināja.
— Skaidra lieta. — Makjavelli jau sāka māt ar galvu, piepeši atskārzdams, ko mags grib. — Sazināšos. — Viņš lieki nevilka garumā. — Ziņošu, ka teroristi, kas plosījušies pa Parīzi, ir jau Londonā. Nešaubos, ka britu varas iestādes aši vien noslēgs lidostas un dzelzceļa stacijas.
— Vajadzēs arī posteņus un kontrolpunktus uz ceļiem.
— Visas iespējas! — Makjavelli nosmējās. — Tūliņ zvanīšu.
Dī klusu nokremšķinājās. — Būšu tavs parādnieks.
— Zinu. — Makjavelli pasmīnēja.
— Tad vēl viens — pats pēdējais lūgums, — Dī sacīja. — Vai tu varētu novilcināt brīdi, kad ziņosi Vecajiem, kur atrodos? Dod man vēl tikai šo dienu, lai varu sadabūt rokā alķīmiķi.
Makjavelli saminstinājās, tad ierunājās: — Tavam Vecajam neko neteikšu. Un tu zini, ka uz manu vārdu var paļauties.
— Zinu.
— Tev ir viena vienīga diena, — itālis turpināja, bet Dī jau bija pārtraucis savienojumu. Atspiedies pret atzveltni, Makjavelli plikšķināja tālruni pret lūpām. Tad uzbakstīja numuru. Magam bija solīts, ka nekas netiks bilsts viņa saimniekam, bet paša Makjavelli Vecais saimnieks ko tādu noteikti gribēs zināt.
Londonā pie apvāršņa ieplaiksnījās oranžsārtas un violeti melnas svēdras. Mags cieši vērās debesīs, ar pelēkajām acīm iezīdies krāsās, — skatījās ar krūzi rokā tik ilgi, līdz tēja pavisam atdzisa. Dī zināja, ka šis ir varbūt pēdējais saullēkts viņa mūžā. Ja neizdosies atrast alķīmiķi un dvīņus, tā arī būs.