49. NODAĻA
Pēc saulrieta gaiss strauji kļuva vēsāks, un jūras vējš no Sanfrancisko līča pūta salts un sāļš. Joprojām stāvēdama sargpostenī virs piestātnes, Perenele pārskatīja salu. Savilkusi mugurā visu, ko var, un ietuntulējusies vēl cietumkamerās salasītās segās, viņa tomēr sala. Roku un kāju pirksti bija sastinguši ragā — galīgi nejūtīgi, un vajadzēja cieši iekosties appelējušajā segā, lai zobi neklabētu tik skaļi.
Viņa neiedrošinājās izmantot auru, lai sasildītos, — sfinksa no ledus kapa jau bija izlauzusies un siroja pa salu.
Pirmīt, kad viņa bija aizgājusi līdz Areopenapa kūniņai, lai paskatītos, vai Zirneklis gadījumā nekust, nāsīs cauri sāļuma dvesmai iesitās nezvēra specifiskais smārds — čūskas, lauvas un piepelējušu spalvu smaka. Nākamajā acumirklī turpat acu priekšā materializējās de Aijala.
— Zinu, — viņa pasteidzās. — Vai viss gatavs?
— jā, — Rēgs strupi atteica. — Bet vienreiz jau mēģinājām…
Pereneles smaids bija plats un spožs. — Sfinksa ir stipra un
briesmīga… taču ne briesmīgi gudra. — Ciešāk ietinusies segā, viņa nodrebinājās. — Kur viņa tagad ir?
— Ložņā pa sarga mājiņas drupām. Tur laikam palikusi jūsu smarža. Tikai neņemiet ļaunā, kundze, — viņš steigšus piebilda.
— Nekas, nekas. Pa daļai tāpēc jau nospriedu šonakt palikt laukā. Ceru, ka vējš visu smaržu aizraus projām.
— Doma laba, — de Aijala atzina.
— Un kā tas neradījums izskatās? — Burve nenocietās. Paplikšķinājusi pa Areopenapa biezo kūniņu, viņa apcirtusies steidzās projām.
Regs līksmi pasmaidīja. — Pēc nelaimes putna.
Pacēlusi milzīgo ķetnu, sfinksa to uzmanīgi lika pie zemes un saviebās, jo kāju cauršalca kaut kas gaužām neparasts — sāpes. Pēdējais savainojums bija pieredzēts pirms trīssimt gadiem. Brūces jau sadzīst, skrambas un zilumi pazūd ātri vien, taču atmiņas par ievainotu lepnumu ir mūžam dzīvas.
Viņu kāds bija apspēlējis. Cilvēks!
Atsviedusi atpakaļ slaiko kaklu, sfinksa ierāva gaisu nāsīs, no pavērtajām sievietes lūpām izšāvās garā, šķeltā, melnā mēle, izgaršodama vēja nestās ziņas. Re, kur bija — mazdrusciņ pēc cilvēka. Bet ēkai trūka jumta, tā bija vaļā visiem vējiem, kas brāzās salai pāri, un smaržu tik tikko varēja nojaust. Sfinksa aizsteberēja līdz logam. Jā, te, bet pirms laba laika. Šķeltā mēle pāršāvās pāri ķieģeļiem. Tur Burve bija piespiedusi plaukstu. Galva pagriezās pret mūrī izgrauto caurumu. Pa to cilvēku sieviete bija izgājusi laukā, naktī.
Sfinksas daiļā, cilvēciskā seja domīgi saviebās. Paplukušos ērgļa spārnus piespiedusi cieši pie muguras, viņa izspraucās no grausta un izlīda laukā, dzestrajā tumsā.
No Burves auras nebija ne smakas. Arī miesa nebija saožama.
Tomēr Burvei vajadzēja.būt tepat, uz salas, viņa nebūtu spējusi tikt projām. Sfinksa tika manījusi nereīdas jūrā un gaisā saodusi Jūras veča šķebīgo smārdu. Bākas galā kā šausmīgs vējrādis tupēja Vārnu dieviete, bet, lai cik valodās sfinksa to uzrunāja, piesaukdama pat Danu Tālis mēli, dieviete nelikās dzirdam. Sfinksa lieki nesatraucās: dažs no Nākamās paaudzes, kā viņa pati, labāk dzīvojās pa tumsu, savukārt citi labprātāk kavējās saules gaismā. Vārnu dieviete droši vien gulēja.
Par spīti apjomīgajām miesām, sfinksa kustējās viegli un ātri un, nagiem skrapstot pret akmeņiem, laidās lejup, uz piestātni. Un tur nāsīs iesitās tik tikko jaušama cilvēka smaka — sāls un gaļa.
Un tad viņa ieraudzīja Burvi.
Tumsā kaut kas sakustējās — it kā gari mati un plīvojoša kleita.
Ar baisu uzvaras kliedzienu sfinksa klupa sievietei virsū. Šoreiz viņa gan nekur nespruks.
Stāvēdama augstu sargtornī, Perenele noskatījās, kā sfinksa aizbrāžas pakaļ sen mirušā sarga sievas spokam.
Gandrīz neredzams kā vizoša ņirboņa tumsā sabiezēja de Aijalas vaigs. — Alkatrazas rēgi ir kaujas gatavībā. Aizvilinās sfinksu uz salas tālo galu un aizkavēs tur līdz rītam. Tagad atpūtieties, kundze, izgulieties, cik saldi vien var. Kas zina, ko nesīs rīts\
50. NODAĻA
— Kur mēs braucam? — klusu ievaicājās Nikolass. — Kāpēc nogriezāmies no maģistrāles?
— Nav labi, — pusčukstus atsaucās Palamēds un pagrieza atpakaļskata spoguli, lai redzētu, kas notiek taksometram aiz muguras, tumsā.
Alķīmiķis vienīgais bija nomodā. Dvīņi snauda, iešļukuši drošības siksnās, bet Gilgamešs, miegā raustīdamies un murminādams šumeru mēlē, gulēja uz grīdas, sarāvies čokurā. Nikolass spogulī notvēra saracēņu bruņinieka tumšbrūno acu skatienu.
— Vienubrīd mašīnu saradās, ka biezs, — bruņinieks turpināja. — Tad iedomājos, ka varbūt kāds negadījums. — Taksometrs brāzās, ik pa laikam it kā nogriezdamies uz labu laimi, — pa šauriem lauku ceļiem, kur švīkstinājās gar lekniem, zaļiem dzīvžogiem. — Visi lielie ceļi nosprostoti, policija pārmeklē katru mašīnu.
— Dī, — Fleimels izdvesa. Atsprādzējis drošības jostu, viņš pārsēdās uz atlokāmā sēdekļa Palamēdam tieši aiz muguras un sagriezās tā, lai cauri stikla starplogam varētu skatīties uz priekšu. — Mums jātiek līdz Stonhendžai, — viņš bilda. — Citādi no Anglijas projām netiksim.
— Ir vēl citas enerģijas joslas. Es varētu jūs aizvest uz Velsas Holihedu, no turienes — ar prāmi uz Īriju. Ņūgreindža joprojām darbojas.
— Neviens nezina, kur Ņūgreindža izved laukā, — Nikolass noskaldīja. — Solsberijas josla mani aiztransportēs gandrīz līdz Sanfrancisko.
Nogriezies uz ceļa, ko rotāja zīme "Privātīpašums", bruņinieks nobremzēja pie koka vārtiem ar pieciem resniem šķērskokiem. Neizslēdzis dzinēju, viņš izkāpa, lai noceltu vārtus no ceļa. Fleimels izkāpa līdzi, un par abiem viņi ceļu dabūja brīvu. Izdangāts ceļš stiepās līdz pussagruvušam koka šķūnim. — Es pazīstu saimnieku, — Palamēds strupi noteica. — Nobēdzināsimies tepat, līdz gaiss kļūst tīrāks.
Fleimels pasniedzies sakampa Palamēda roku. Acumirklī uzvēdīja āboliņš, un alķīmiķis atrāva pirkstus no piepeši metālā sacietējušā dilba. — Mums jātiek līdz Stonhendžai. — Alķīmiķis novēcināja uz to pusi, kur bija palicis lielceļš. — Tikai trīs četri kilometri…
— Jā, esam pavisam tuvu, — Palamēds piekrita. — Kālab tāda steiga, alķīmiķi?
— Man jātiek pie Pereneles. — Viņš paspēra soli, aizšķērsodams bruņiniekam ceļu. — Paskaties uz mani, saracēni! Ko redzi? — Fleimels pacirta gaisā rokas — plaukstas tagad klāja zilu vēnu tīkls un brūni vecuma plankumi. Atgāzis galvu, viņš atklāja skatam savu krunkaino kaklu. — Es mirstu, Palamēd, — alķīmiķis gluži vienkārši pavēstīja. — Daudz man vairs nav atlicis, un mirt es gribu kopā ar savu mīļo Pereneli. Arī tu taču reiz esi mīlējis, Palamēd. Tu sapratīsi.
Bruņinieks nopūties pamāja. — Ejam šķūnī! Modināsim dvīņus un Gilgamešu. Viņš solījās abiem ierādīt Ūdens maģiju. Ja nebūs aizmirsis un tiešām iemācīs, tūliņ steigsimies uz Stonhendžu. Ar GPS noteikti mācēšu aizlavierēt. — Viņš saķēra Fleimelu pie rokas. — Bet iegaumē, Nikolas: kolīdz viņš sāks mācības, dvīņu auras uzsprikstīs, un tad visi — un jebkas — skaidri zinās, kur viņi meklējami.
51. NODAĻA
Pulksten 10.20 priekšpusdienā, ar divdesmit minūšu novēlošanos, no Šarla de Golla lidostas gaisā pacēlās Air France boings 747, lai dotos uz Sanfrancisko.