Sofija nospieda pogu, un loga rūts noslīdēja lejup. Salonu piestrāvoja zāles smarža. Viņa nošķaudījās un, kolīdz deguns bija brīvs, atskārta, ka var saost ikkatras pļavas puķes smaržu. Izkārusi galvu pa logu, viņa pavērsa seju pret sauli un skaidrajām, zilzilajām debesīm. Kad atvēra acis, gar pašu degungalu aizplivinājās sarkanraibs tauriņš. — Kur mēs esam? — Sofija apjautājās Nikolasam.
— Nav ne jausmas, — tas klusu atbildēja. — Palamēds pazīst šīs vietas. Stonhendža ir tepat netālu.
Mašīna atkal salēcās, un palēnām, ņurdot un kāsējot, pie samaņas nāca arī Gilgamešs. Turpat uz grīdas gulēdams, viņš ņēmās plati staipīties un žāvāties, tad pietrūkās kājās un pieklupa pie loga, miegdams spilgtajā gaismā apžilbušās acis. — Sen nav būts laukos, — viņš priecīgi bilda. Tad uzlūkoja dvīņus un sarauca pieri. — Sveiki.
— Sveiks, sveiks, — Džošs un Sofija atsaucās vienā balsī.
— Vai kāds jums teicis, ka esat tik līdzīgi, ka izskatāties pēc dvīņiem? — viņš turpināja un nosēdās uz grīdas, sakrustojis kājas. Sablisinājās un saviebās. — Dvīņi, — viņš novilka. — Tie, par ko runa leģendā. Kāpēc jūs nesauc par leģendārajiem dvīņiem? — viņš pēkšņi noprasīja.
Tie abi saskatījās un mulsā neziņā nogrozīja galvu.
Piešķiebis galvu, Gilgamešs paskatījās uz alķīmiķi un sapīka. — Tevi es pazīstu. Tevi es nemūžam neaizmirsīšu. — Viņš pameta skatu uz dvīņiem. — Vai zināt, ka viņš gribēja mani nomaitāt? — Ķēniņš sarauca pieri. — Skaidrs, ka zināt. Turpat vien bijāt.
Dvīņi purināja galvu. — Ne nu bijām, nekā, — Sofija rimti atteica.
— Nebijāt? — Skrandās tērptais ķēniņš saslējās un cieši saspieda galvu rokās. — A, bet večukam tas piedodams. Esmu nodzīvojis… ilgi — daudz par ilgu, daudz par ilgu — un tik daudz ko atceros, un vēl vairāk piemirsies. Atminos un sapņoju, un viss sajaucas un sapinas kopā. Galvā domas griežas kā spiets. — Itin kā sāpēs saviebies, Gilgamešs apklusa, un, kad ierunājās, balsī jautās vienīgi dziļdziļas skumjas. — Dažkārt to, kas tiešām bijis, grūti nošķirt no tā, ko esmu vien iedomājies. — Iegrūdis roku dziļi zem drānu kārtām, viņš dienas gaismā izvilka biezu ķīpu ar striķi cauršūtu papīru. — Es pierakstu, — viņš izspēra. — Tā arī atceros. — Ķēniņš ņēmās šķirstīt lapas. Tur bija piezīmju grāmatiņu lapiņas, mīkstsējumu grāmatu vāki, avīžlapas, restorānu ēdienkartes un salvetes, biezas pergamenta loksnes, pat ādas gabali, tāsis un plāniņas vara plāksnes. Visas lapas bija pataisītas vairāk vai mazāk vienlīdz lielas un klātas sīkā, drebelīgā rokrakstā rakstītām rindiņām. Gilgamešs pa kārtai uzlūkoja abus dvīņus. — Kādudien es uzrakstīšu arī par jums — tā es jūs atcerēšos. — Viņš paglūnēja uz Fleimelu. — Un arī par tevi, alķīmiķi! Lai tevi nekad neaizmirstu.
Sofija piepeši samirkšķinājās, acīs saskrēja asaras, un acu priekšā viss aizmiglojās. Pār vaigiem lejup noslīdēja divas tīra sudraba asaras.
Ķēniņš viņas priekšā lēnām noslīga uz ceļiem un tad maigi, u/m<;nīgi ar rādītājpirkstu pieskārās asarām. Tās aizskrēja pa pirkstu k.i dzīvsudraba piles. Saņēmis vienkop visus spēkus, Gilgamešs asaras saberzēja starp rādītājpirkstu un īkšķi. Kad viņš pacēla acis, tajās vairs nebija ne miņas no apjukuma vai šaubām. — Vai zini, kad pēdējoreiz kāds lējis asaras par ķēniņu Gilgamešu? — Balss ieskanējās stipra un pavēloša, un savu vārdu un titulu viņš izrunāja ar tikko jaušamu akcentu. — Jā, neatminamos laikos — kad laika un vēstures vēl nemaz nebija. — Sudraba dīķītis saskrēja viņam plaukstā, un ķēniņš sažņaudza pirkstus dūrē. — Reiz bija meitene, kas raudāja sudraba asaras, apraudāja tās zemes valdnieku, apraudāja mani un pasauli, ko grasījās iznīcināt. — Viņš pavērās uz Sofiju, acis iepletis platas un stingas. — Kāpēc tu, meitene, raudi manis dēļ?
Nespēdama izteikt ne vārda, Sofija nogrozīja galvu. Džošs aplika māsai roku ap pleciem.
— Saki! — Gilgamešs nerimās.
Iešņukstējusies viņa vēlreiz nogrozīja galvu.
— Lūdzu! Es gribētu zināt.
Ievilkusi dziļu, trīsošu elpu, Sofija izdvesa tikko saklausāmu čukstu: — Endoras Ragana manī ielikusi savas atmiņas. Visu laiku cenšos tās atvairīt, nelikties zinis… bet tu tagad… centies atcerēties, ko esi piedzīvojis, visu pieraksti, lai neaizmirstu. Pēkšņi sapratu — kā ir, kad neko nezini, neko neatceries.
— Tā ir, — Gilgamešs atsaucās. — Cilvēks jau nav nekas vairāk kā paša atmiņu summa. — Atkal atslējis muguru pret durvīm, ķēniņš izstiepa kājas. Pavēries uz klēpī nolikto pierakstu ķīpu, viņš no azotes izvilka zīmuļa galu un ņēmās skrīpāt.
Alķīmiķis pieliecās, un vienu mirkli šķita — tūdaļ uzliks roku ķēniņam uz pleca, taču tad viņš roku pavilka atpakaļ un klusu ievaicājās: — Ko tu tagad iegaumē, Gilgameš?
Ķēniņš piespieda pie lapas rādītājpirkstu un ierīvēja tur sudraba lāses. — Dienu, kad kādam ienāca prātā manis dēļ nobirdināt kādu asaru.
53. NODAĻA
— Ceļam gals. — Palamēds uzblieza pa bremzēm, tās nokaucās, un taksometrs apstājās pie kaut kāda šķūņa. Gaisā sacēlās izkaltušas zemes putekļi, mutuļos aizvērpdamies gar logiem. Gilgamešs tūdaļ atgrūda vaļā durvis un izkāpa laukā, rēnajā rītā, pavērsa seju pret sauli un gardi izstaipījās, rokas plati izpletis. Dvīņi darīja tāpat, no kabatas izvilkuši lētās, alķīmiķa pirktās saulesbrilles.
Fleimels izrāpās pēdējais un vērīgi paraudzījās uz bruņinieku, kas negrasījās nedz izslēgt dzinēju, nedz kāpt laukā no taksometra.
— Tu nenāksi?
— Aizbraukšu līdz tuvākajam ciematam, — Palamēds atteica.
— Sadabūšu kaut ko ēdamu un dzeramu, paskatīšos un paklausīšos — kas te notiek. — Saracēņu bruņinieks atļāvās pievērst savu skatu ķēniņam un pieklusināja balsi. — Uzmanies gan. Tu zini, cik viņš mudīgs.
Alķīmiķis mazliet piešķieba sānskata spogulīti, lai redzētu Gilgamešu un dvīņus dodamies iekšā šķūnī. Visapkārt tam vilnīja pļava. Šķūņa sienas, sensenas un ķērpjiem noaugušas, bija būvētas no resniem, samelnējušiem baļķiem, šķirbas — māliem aizziestas. Divviru durvis šķita nesenāk darinātas, Fleimels lēsa — deviņpadsmitajā gadsimtā. Nu tās stāvēja vaļā līdz kājai, un labā durvju puse karājās vienā vienīgā ādas siksnas virā. Apakšpusē durvis bija sapuvušas — šķēpeles vien, lai paldies salam, vējam, lietum un zvēru zobiem.
— Puika iekšā ies pirmais, — noteica Palamēds, vērdamies pāri alķīmiķa plecam.
Fleimels mēmi un piekrītoši pamāja.
— Viņu tu ari uzmani, — Palamēds atgādināja. — Lai nav visu laiku kopā ar zobenu.
Nikolass vēl mazliet pagrieza spogulīti. Džošs, izrāvis Klarentu no kartona futrāļa, ielavījās šķūnī, viņam uz pēdām sekoja māsa un ķēniņš. — Ierocis viņam bija vajadzīgs, — alķīmiķis sacīja. — Aizsardzībai.
— Žēl, ka tieši šis. Vai tad zobenu trūkst? Ir taču citi, kas nav tik bīstami, nav tik… izbaduši kā šis te.
— Kolīdz viņš apgūs stihiju maģiju, paņemšu nost, — Fleimels teica.
Palamēds novaidējās. — Nu, pamēģini. Diez vai izdosies. — Viņš pārslēdza ātrumus. — Labāk braukšu. Būšu atpakaļ, cik drīz vien iespējams.
— Vai mums te nekas nedraud? — Fleimels noprasīja, aplaizdams skatu visriņķī. Pļavu plašā lokā ieskāva mūžseni ozolkoki savērptiem stumbriem, tuvumā nebija ne māju, ne elektrības stabu. — Ja nu uzrodas saimnieks?