— Neuzradīsies. — Palamēds nosmīnēja. — Saimnieks te ir Šekspīrs — viņam te pieder šis te un vēl vairāk visapkārt. Sapircies visu ko visā Anglijā. — Bruņinieks ar pirkstu piesita pie satelīta navigatorierīces, kas greznojās pie ieplaisājušā priekšloga. — Te mums uzrādās visi tie īpašumi, tieši tāpēc jau varēju atgādāt jūs šurp, drošībā.
Nikolass nogrozīja galvu. — Nemūžam nebūtu iedomājies Viļu kā nekustamā īpašuma magnātu, taču, jāatzīst, arī kā automehāniķi viņu neesmu pazinis.
Bruņinieks piekrītoši pamāja. — Viņš bijis — un ir — aktieris. Iejūtas visādās lomās. Zinu, ka viņš jau sešpadsmitajā gadsimtā, kad rakstīja, sāka iepirkt īpašumus. Un skandināja, ka tā nopelnot daudz vairāk nekā ar lugām. Bet nevar jau ticēt ne pusei no visa, ko viņš stāsta, — šausmīgs melis. — Palamēds atlaida gāzes pedāli un sagrieza stūri, lielais melnais taksometrs aizšāvās pa pusapli, Fleimels gan neatkāpās no loga, kātoja līdzi. — Šķūni no ceļa nevar redzēt, un vārtus es aiztaisīju. — Bruņinieks pašķielēja uz Fleimelu, tad pacirta zodu uz grausta pusi. — Tu tiešām gribēji nomaitāt ķēniņu, kad pēdējoreiz tikāties?
Nikolass papurināja galvu. — Lai ko jūs par mani domātu, bruņinieka kungs, nekad neesmu bijis slepkavnieks. 1945. gadā mēs ar Pereneli strādājām Ņūmeksikā, Alamogordo. Darbiņš, es teikšu, alķīmiķim kā radīts. Bet, lai gan tas skaitījās augstākajā mērā slepens, Gilgamešs sazin kā izdibināja, kas mums padomā.
— Un kas tad jums bija padomā? — Palamēds nesaprata.
— Uzspridzināt pasaulē pirmo atombumbu. Gilgamešs par katru cenu gribēja stāvēt tur, apakšā, kad bumba iet gaisā. Teica — tikai tā viņš varētu godam mirt.
Saracēņu bruņinieka vaigs savilkās līdzjūtīgs. — Un kas ar viņu notika? — Palamēds klusu jautāja.
— Perenele ieslodzīja viņu garīgi slimo iestādē. Lai neiet bojā. Tur viņš pavadīja desmit gadu, tad nospriedām, ka ir gana droši laist viņu laukā.
Palamēds nostenējās. — Ko tur brīnīties, ka viņš tevi nīst, — viņš noteica. Un, pirms alķīmiķis paguva ko teikt, viņš, gāzes pedāli iespiedis grīdā, aizrūcināja projām, tīdamies putekļu mākonī.
— Tiešām nav nekāds brīnums, — Nikolass nomurmināja. Nogaidījis, līdz nosēžas putekļi, viņš devās uz šķūni. Atlika cerība, ka Gilgamešs apmācīs dvīņus trešās stihijas maģijā, pirms neatminēsies gluži visu — sevišķi to, ka ticis iespundēts. Uz šķūņa sliekšņa prātā uzšķīlās doma: ja reiz ķēniņa prāts ir tik sadrumstalots; vai viņš maz atceras aizlaiku Ūdens maģiju?
54. NODAĻA
Džošs piesardzīgi un klusiņām apsekoja šķūni, Klarents rokās dusēja kluss un mierīgs, sīciņie kvarca kristāli asmenī vīdēja blāvi un nedzīvi. Viņš lavījās uz pirkstgaliem, piepeši apjauzdams, cik smalki tver visu, kas apkārt. Skaidrs, ka iepriekš te nav būts un pagaidām šķūnis izpētīts tikai pavirši, tomēr neatstājās pārliecība, ka viņš te visu varētu uziet pat acīm ciet.
Šķūnī bija silts, smaržoja pēc pērnā siena un nule kaltušas zāles. Kaktos kaut kas rosījās, spārēs dūdoja baloži, un, iekārtojies zem jumta kores, uzkrītoši zumēja prāvs lapseņu pūznis. Lapsenes laidās te iekšā, te ārā no pūžņa. Tepat stāvēja sen pamesta lauksaimniecības tehnika. Džošs it kā atpazina vecmodīgu arklu un atliekas no traktora, kam riepas nodriskātas līdz skrandām. Ik metāla detaļu klāja bieza, sarkanbrūna rūsas kārta. Izklaidus mētājās skalu kastes un tukšas cisternas, vienā sienmalē rēgojās rupji darināts beņķis — divi betona klučiem pārlikti dēļi. Tie bija izliekušies un abos galos savērpušies. Apakšā iestutēts vecs divriteņa rāmis, teju pilnīgi ieaudzis zālē un nātrēs.
— Te neviens gadiem nav kāju spēris, — Džošs konstatēja. To teikdams, viņš stāvēja pašā šķūņa vidū un griezās uz riņķi. Iedūris Klarentu dubļos turpat starp kājām, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. — Viss labi.
Gilgamešs vēl klīda pa šķūni, lēnām vilkdams nost liekos džemperus un kreklus un atstādams tos guļam dubļos. Izrādījās, ka visam apakšā ir kaut kas tāds, kas savulaik varētu būt uzskatāms par smalku uzvalku. Smalksvītrotā žakete, protams, bija līdz pēdējam novalkāta, biksēm izdiluši ceļgali un spīdīgs dibens. Ap kaklu — reiz elegantas adītas šalles paliekas. — Man šādas vietas iet pie sirds, — ķēniņš paziņoja.
— Man arī patīk vēsturiskas vietas, — piebalsoja Džošs, — bet kas tad te ir tāds, par ko priecāties?
Ķēniņš paplēta rokas. — Ko redzi?
Džošs nobolījās. — Lūžņus. Izrūsējušu traktoru, salūzušu arklu, vecu divriteni.
— Ā… bet es redzu traktoru, ar ko reiz apstrādāti šie lauki. Redzu arklu, kas reiz aris. Redzu divriteni, kas ar gādību nogrūsts apakš galda, lai to nepiemeklē kas nelabs.
Džošs lēnām pagriezās, lai vēlreiz uzlūkotu tās pašas mantas.
— Un skatos uz šīm mantām, un domāju — kā dzīvojuši cilvēki, kas savā šķūnī no nelaika tik rūpīgi sargājuši gan dārgo traktoru, gan arklu, un paštaisīto divriteni pabāzuši zem galda, ko darinājuši savām rokām?
— Kas tur ko brīnīties? — Džošs iesaucās. — Un kāpēc tas būtu tik svarīgi?
— Jo kādam to visu vajag paturēt atmiņā. — Gilgamešs piepeši aizsvilās. — Jābūt kādam, kas atminas cilvēku, kurš minis divriteņa pedāļus un stūrējis traktoru, kurš aparis laukus, dzimis, dzīvojis un miris, kurš mīlējis, smējies un raudājis, kurš trīcējis salā un svīdis saules tveicē. — Viņš atkal aizsoļoja pa šķūņa klonu, pieskaroties ik lietai, līdz plaukstas, rūsas klātas, iekrāsojās sarkanas. — Pagalam tu esi tikai tad, kad neviens tevi vairs neatceras. Lūk — īstā nāve.
— Tad iznāk, ka tevi kāds atcerēsies vienmēr, Gilgameš, — Sofija klusu bilda. Apsēdusies uz vēkšpēdus apgāztas mucas, viņa ne acu nenolaida no ķēniņa. — "Eposs par Gilgamešu" joprojām tiek drukāts.
Ķēniņš sastinga un aizdomājies piešķieba galvu. — Laikam gan. — Nosmīnējis viņš noslaucīja rokas gar bikšu starām, tā ka tur palika sarkanas strīpas. — Vienreiz izlasīju. Nepatika. Tikai druska patiesības, un viss labākais izlaists.
Fleimels aizgrūda šķūņa durvis ciet, lai saule netiek iekšā. — Tu taču varētu par sevi uzrakstīt pats, — viņš ieteica. — Iztāstīt visu — savu stāstu.
Ķēniņš iesmējās tik dimdoši, ka dūjas no spārēm sabijušās izspurdza gaisā. — Un kurš tad man, alķīmiķi, ticētu, ko? Ja es uzrakstītu pusi visa, kas man zināms, tūdaļ tiktu palātā… — Balss aiztrūka, un acis aizmiglojās.
Nikolass steigšus paspēra soli uz priekšu un zemu, godbijīgi paklanījās — kā vecos laikos. Viņš apzinājās, ka vajag pārņemt vadību, iekams Gilgamešs atceras visu, ko atcerēties nevajadzētu.
— Majestāte, vai turēsiet vārdu un apmādsiet dvīņus Ūdens maģijā?
Joprojām nenovērsdams skatu no Fleimela, ķēniņš gausi pamāja. — Tā darīšu.
Fleimels izslējās, bet dvīņi skaidri manīja uzvaras smaidu viņa kalsnajā sejā. — Sofija apguvusi Gaisu un Uguni. Džošs — pagaidām neko, tā ka nezina, kas tas ir, — alķīmiķis brīdināja.
Džošs panācās tuvāk. — Tikai saki, kas darāms, — viņš kaismīgi izgrūda satraukumā svelošām acīm un uzsmaidīja māsai.
— Necik ilgi, atkal būsim īsti dvīņi, — viņš paziņoja.
Sofija atsmaidīja pretim. — Nav jau nekāda sacensība.