— Tev varbūt arī ne!
Paķēris tukšu mucu, Gilgamešs to nokrāva Sofijai līdzās. — Nāc, apsēdies māsai blakus!
— Un ko lai es daru? — noprasīja Fleimels, atzvēlies pret šķūņa durvīm un sabāzis rokas džinsu pakaļkabatās.
— Ciet klusu un nedari neko — turies pa gabalu, — Gilgamešs atcirta. Alķīmiķi viņš uzlūkoja zalgojošām acīm. — Un, kad būsim galā, tad abi drusku aprunāsimies… par tiem desmit gadiem, ko es aizvadīju trakonamā. Mums jānokārto šādi tādi rēķini.
Nikolass Fleimels pamāja, sejā nebija lasāms itin nekas. — Par šo te, — viņš ieteicās. — Vai dvīņu auras uzšķilsies?
Ķēniņš jautājumu apsvēra, piešķiebis galvu. — Var gadīties. Kāpēc prasi?
— Viņu auras var izrādīties bākas. Ej nu sazini, ko pievilinās.
Gilgamešs pamāja ar galvu. — Darīšu, ko varēšu. Mācīt var
visādi. — Sakrustojis kājas, ķēniņš noslīga uz klona un steigšus saberzēja rokas. — Nu, sāksim? — viņš uzsauca dvīņiem.
Džošs piepeši atskārta, ka viņiem jāklausa jukušam klaidonim, kas ne vienmēr atminas, kā pašam vārds. Kā gan tāds večuks var atcerēties mūžsenas gudrības? Un ja nu viņš visu iegaumējis tikai pa pusei? — Vai ko tādu jau esi darījis? — zēns ievaicājās, satraukdamies arvien vairāk.
Ķēniņš satvēra Sofijas labo un Džoša kreiso roku, tad abus nopietni uzlūkoja. — Tikai vienreiz. Un labi tas nebeidzās.
— Kas bija? — Džošs pacentās izrauties no nemirstīgā tvēriena, bet Gilgameša pirksti bija kā lamatas, nevis miesa, bet koka miza.
— Viņš pasaulei uzlaida plūdus. Tagad aizveriet acis! — ķēniņš pavēlēja.
Sofija acis aizmiedza acumirklī, bet Džošs neklausīja. Viņš vērās uz ķēniņu. Gilgamešs pagrieza galvu pretim, un viņa spoži zilās, plaši ieplestās acis piepeši izpletās neiespējami milzīgas, tā ka Džošam sareiba galva un sametās šķērmi. Likās, ka viņš šaujas uz priekšu… un krīt… un traucas augšup. Viss reizē. Aizžmiedzis acis, viņš cerēja no nelabuma tikt vaļā, bet ķēniņa neiedomājami lielās, zilās acis joprojām dega tīklenē, plezdamās arvien platākas, baltu, vijīgu pavedienu caurvītas. Atmiņā atausa… kas… kas… mākoņi.
Nodārdēja Gilgameša balss: — Tagad iedomājieties…
55. NODAĻA
— …ūdeni.
Džošs atvēra acis.
Tukšumā peldēja milzīga, zila planēta. Visapkārt virmoja balti mākoņi, polos mirdzēja ledus.
Un tad viņš krita — turp, lejup, kur zilas mirguļoja jūras. Ausīs skaļa, pavēloša, dimdoša un dārdoša sitās Gilgameša balss, kas cēlās un krita kā paisums un bēgums.
— Stāsta, ka Gaisa, Uguns un Zemes maģija esot tās stiprākās. Galīgi aplam. Ūdens maģija sit pušu tās visas, jo ūdens dzīvību gan dod, gan to spēj atņemt.
Nespēdams izvelt ne vārdu pār lūpām, ne pakustēties, Džošs gāzās cauri mākoņu vāliem, vērodams pasauli arvien pietuvināmies, acu priekšā iezīmējās kontinenti, lai gan nepazīstami. Laizdamies pār vilnījošu zaļzāles jūru, viņš traucās uz sarkanu punktiņu, kas vīdēja pie apvāršņa, kam pāri slīga tumšu, blīvu mākoņu seģene.
Vulkāni. Vismaz ducis milzeņu rīstījās gar jūras klinšaino krastu, gaisā spļaudami uguni un izkusušus akmeņus. Samanījusi līdz sarkankvēlei nokaitēto lavu, jūra rēca un putoja.
— Ūdens var nodzēst uguni. Pat lava, kas nākusi no planētas dzīlēm, nevar turēties tam pretim.
Kad lava ielija jūras viļņos, gaisā ar joni uzšāvās tvaiks. No bangām iznira kūpoša, melna atdzisušas magmas sala.
Džošs atkal bija gaisā, ausīs skanēja tikai ķēniņa balss kā sirdspuksti — uzstājīgi, tomēr mierinoši, kā viļņi, kas sitas pret tālīnu krastu. Zēns pacēlās augstu pāri uguns lokam — uz rītiem, pretim ausmai. Lejāk sabiezēja mākoņi, šķieznas sabiezēja pūkainos mutuļos, tie — vālos, kas sablīvējās negantos negaisa padebešos.
— Bez ūdens nav dzīvības…
Džošs krita mākoņiem cauri. Mēms garām plaiksnīja zibens, un, dzirdīdams zaļos, pirmatnējos mežus, kur slējās neiedomājami augsti koki un milzu papardes, sāka gāzt lietus.
Ainava atkal pārvērtās, kadri nomainījās arvien straujāk un straujāk.Viņš brāzās pāri izkaltušam tuksnesim, kur uz visām pusēm stiepās lielas, vēja apglaudītas kāpas. Vienīgā krāsa, kas piesaistīja aci, ceļinieku vedināja lejāk, lejāk, lejāk, tur vizoša dīķīša krastā koši zaļoja koki.
— Neēduši cilvēki var ciest, bet bez ūdens iztikt nevar.
Džošs gāzās lejup, kur varena upe grauzās cauri augstām klintīm. Līkloču krastus izraibināja sīki ciemati, kas tumsā mirdzinājās kā spožas ačteles. Laizdamies virs upes, viņš manīja laiku paātrināmies. Vispirms ik ar sirdspukstu aizritēja desmit gadu, tad — simt. Kalnus pārslaucīja viesuļi, tos deldēdami un miecēdami. Salmu būdu vietā parādījās no māliem ķepētas, no baļķiem celtas, tad mūra ēkas; tad būdu puduri, tad tiem apkārt apjozās mūris; tad uzradās un sabruka pils, lai tai pašā vietā parādītos lielāks ciemats; tad acu priekšā uzbūrās mazpilsēta ar zemiem koka un mūra nameļiem, tā izauga par lielpilsētu, kur gaisma atmirdzēja pulēta marmora plāksnēs un stikla logos, un, visbeidzot, saveidojās par mūsdienīgu metropoli, kas viscaur stiklā un metālā.
— Cilvēki allaž buvējuši pilsētas upju un jūru krastos.
Upe ietecēja okeāna plašumos. Debesīs, nespējot tikt līdzi laika tecējumam, kā žilbīga svītra spīdēja saule.
— Ūdens bijis viņa lielceļš…
Ūdeni savirmoja laivas — vispirms kanoe, tad airu laivas, tad burinieki. Visi brāzās vēja ātrumā, acs nespēja izsekot līdzi. Beidzot parādījās tāljūru laineri un supertankeri.
—…pieliekamais kambaris…
Zvejas kuģu flotile okeānā meta milzu tīklus.
— …un liktenis…
Prātam neaptveramais, putās sakultais zilais okeāns triecās pret vientuļu piekrastes ciematu. Aizrāva laivas, tiltus un laipas, nopakaļ atstājot vien postažu.
— Ūdens spēkam pretim turēties nespēj nekas…
Mūslaiku lielpilsētas ielu pārskaloja ūdens vilnis. Mājas vienā ūdeni, automašīnas aizrautas līdzi.
Piepeši Džošs brāzās augšup, zeme zem kājām sarāvās arvien sīciņāka, un ķēniņa balss apslāpa līdz čukstienam, ar kādu vējš šalc smiltīs.
— Dzīvību uz Zemes radīja ūdens. Tas pats ūdens, kas to gandrīz iznīcināja.
Džošs pavērās lejup — uz zilo planētu. Šādu pasauli viņš pazina. Tie paši kontinenti un valstis, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas loki, Āfrikas izliekums. Tad piepeši nāca atskārta, ka kontūras nav pareizas. Ģeogrāfijas stundās tās bija citādas. Meksikas līcis šķita mazāks, Kalifornijas līča vispār nebija, bet Kārību līcis — nepārprotami sarāvies. Itālijas zābaks Vidusjūras reģionā nebija atpazīstams, arī Īrija un Lielbritānija pārvērtušās sazin kādā klunkucī.
Un acu priekšā jūra sāka uzplūst, sauszemi slīcinādama, pārplūdinādama…
Viņš krita lejup, zilzilā ūdenī.
Un Gilgamešs sablisinājies novērsās.
Un tad abi dvīņi pamodās.
56. NODAĻA
Francis — grāfs de Senžermēns — sēdēja pie stūres un atskatījās uz Skatahu. — Nu, neredzi?
Skataha pabāza galvu uz priekšu, starp Senžermēnu un Žannu, kas sēdēja Francim blakus, un, sasprindzinājusi skatu, vērās uz priekšu, cauri vējstiklam. Tieši priekšā vīdēja diženās Parīzes Dievmātes katedrāles sapostītā fasāde. Pasaulslavenās gargujas un ķēmi, kas reiz rotāja senās ēkas fasādi, tagad gulēja, sabiruši pīšļos. No visas Francijas sabraukuši akadēmiķi, piepalīdzot brīvprātīgo un studentu pulkam, mīcījās uz katedrāles lieveņa, lūkodami akmens šķembas atkal salikt kopā. Lielākās atlūzas jau bija apgādātas ar maziem, ar cipariem apzīmētiem līmpapīriņiem.