— Kas tā par valodu? — Džošs ieprasījās. — Izklausās pazīstama.
— Senebreju, — Sofija instinktīvi atsaucās.
Džošs piekrītoši pamāja. Viņš iekārtojās ērtāk. — Zini, es te iedomājos… — viņš ierunājās, par spīti spēku izsīkumam meklēdams īstos vārdus. — Man likās, ka viss būs… — Viņš paraustīja plecus. — Nezinu. Iespaidīgāk.
— Tu taču redzēji to pašu, ko es. — Sofija gurdi pasmaidīja.
— Vai tad nebija iespaidīgi?
Viņš vēlreiz paraustīja plecus. — Interesanti. Bet nekas no jauna. Man šķita… Nezinu. Man šķita, kad būšu apguvis kaut kādu maģiju, jutīšos tāds kā… stiprāks, Un vispār — kā to Ūdens maģiju lai lieto? — viņš parasīja, pastiepis rokas acu priekšā.
— Kaut kā jāaktivē auras un jādomā par ūdeni? Jātrenējas?
— Instinkts. īstajā brīdī acumirklī zināsi, ko darīt. — Sofija nogrūda brāļa rokas lejup. — Auru aktivēt nedrīkst, — viņa piekodināja, — citādi uzreiz būs skaidrs, kur esam meklējami. Šī ir jau trešā stihiju maģija, ko esmu apguvusi, — viņa piebilda, — un jā, tev taisnība, nav no tām iespaidīgākajām, bet tās citas jau tādas pašas. Kad tiku pie Gaisa un Uguns, nejutos ne stiprāka, ne veiklāka, nekā. Taču… — viņa apklusa, meklēdama īstos vārdus, — …citāda gan.
— Citāda? — Džošs uzlūkoja dvīņumāsu. — Citāda tu izskaties tikai tad, kad acis pārvēršas sudrabā. Tad tīri bail metas.
Sofija pamāja. Viņa zināja, ko brālis grib teikt; pati bija redzējusi Džoša acis pārvēršamies zelta diskos — šermuļi skrēja pār kauliem. Atspiedusi galvu pret gludajiem dēļiem, viņa aizvēra acis. — Vai atceries, kā pagājušajā gadā tev noņēma ģipsi no rokas?
Džošs nokunkstējās. — Nemūžam neaizmirsīšu. — Pērnvasar sportojot gadījās salauzt roku, un ģipsī bija jāstaigā trīs mēnešus.
— Ko tu teici, kad ģipsis bija nost?
Neviļus paslējis kreiso roku, viņš to novēcināja un savilka pirkstus diīrē. Ģipsis viņu šausmīgi tracināja, pēkšņi neļāva paveikt tik daudz kā ierasta un pavisam vienkārša, piemēram, aizsaitēt kurpes. — Teicu, ka atkal jūtos savā ādā.
— Tieši tā tagad jūtos es. — Atvērusi acis, Sofija paskatījās uz brāli. — Ik maģija, ko apgūstu, man liek justies arvien pilnestīgākai. It kā līdz šim man tik daudz kā trūcis, un nu es atkal saliekos kopā — pa gabaliņam vien.
Džošs lūkoja iesmieties, bet pār lūpām izlauzās tikai tāds trīceklītis. — Tad jau laikam, kad samācīsies visu līdz pēdējam, es tev izrādīšos lieks.
Pasniegusies Sofija saspieda brāļa roku. — Neāksties. Tu esi mans dvīņubrālis. Mēs esam divi, kas ir viens.
— Viens, kas ir viss, — viņš piebalsoja.
— Diez ko tas nozīmē, — Sofija nočukstēja.
— Man ir sajūta, ka to mēs dabūsim zināt — gribam vai negribam, — Džošs atteica.
58. NODAĻA
Senžermēns kā rokzvaigzne bija pazīstams visā Eiropā, un gados jaunais policists viņu acumirklī pazina. Panācies tuvāk, viņš piešāva roku pie cepures un, kad grāfs pastiepa pretim roku, tūliņ norāva no savējās ādas cimdu. Mašīnas salonā aiz aptumšotajiem logu stikliem divas sievietes — viena no Nākamās paaudzes, otra no nemirstīgajiem — noskatījās, kā Francis, paspiedis policistam roku, viņu izmanīgi pagriež uz otru pusi, ar muguru pret ceļu.
— Aiziet! — Klusām pavērusi durvis, Žanna izslīdēja laukā, siltajā pēcpusdienas saulē. Nepagāja ne mirklis, un Skataha viņai sekoja, tad aizspieda durvis ciet. Plecu pie pleca abas no skata jaunās sievietes soļoja uz katedrāles pusi. Francim un žandarmam viņas pagāja garām tik tuvu, ka sadzirdēja pāris vārdu, ko abi pārmija.
— …kauna lieta, valsts mēroga traģēdija. Man bija prātā sarīkot koncertu, lai savāktu līdzekļus katedrāles remontam.
— Es ietu, — žandarms tūdaļ solījās.
— Visādā ziņā mūsu brašajiem policistiem, ātrās palīdzības mediķiem un ugunsdzēsējiem ieeja būs brīva.
Izlīdušas pa apakšu policistu nostieptajai lentei, kas plivinādamās norobežoja posta vietu, Žanna ar Skatahu aizlaipoja pa gruvešiem. Pa lielākai daļai akmeņi bija sabirzuši putekļos, taču pa vidu gadījās lielākas lauskas, kurās joprojām varēja atpazīt ķēmus, kādi tie bija, pirms dvīņi ļāva vaļu stihiju maģijai. Skatija manīja nagu, knābju, līku ragu un izvītu astu paliekas. Līdzās sabirzušai rokai mētājās akmens lode. Viņa pašķielēja uz Zannu, un abas pagriezās pret katedrāles fasādi. Postaža bija briesmīga — celtnē izgrauti rēgojās milzu robi, dziļas skrambas, vietām izskatījās, ka te kāds strādājis ar mūru graujamo mašīnu.
— Mūžā neko tādu neesmu redzējusi, — Skataha nomurmināja, — un to taču viņi par abiem vien.
— Un spēks nāca tikai no viena, — Zanna atgādināja.
— Vai vari iedomāties, kas būs, kad viņi apgūs visu stihiju maģijas?
— Ar tādu spēku varēs nopostīt pasauli. Vai uzcelt to no jauna, — Žanna atteica.
— Un tas stāv rakstīts pareģojumā, — Skataha lietišķi piebilda.
— Ei, ei! Jūs abas! Stāviet uz vietas!
Balss atskanēja turpat virs galvas.
— Stāt! Ne soli! — Otra balss — aiz muguras.
— Ejam, ejam, — Skatija nomurmināja.
Aši atskatījusies, Zanna redzēja jauniņo žandarmu pūlamies izrauties no Franča dzelžainajām skavām. Grāfs viņu piepeši palaida vaļā, un žandarms nokrita. Cenšoties palīdzēt viņam piecelties, Francis piemina sava garā, melnā mēteļa stērbeli, paklupa un uzgāzās puisim virsū, piespiezdams viņu pie zemes.
— Jūs abas! Kas jums te meklējams? — Turpat priekšā kājās pielēca kāds pusmūža zinātnieks skūtu galvu un pinkainu bārdu, tikko gulējis garšļaukus, vākdams vienkopus sīkas ērgļa spārna atlūzas, un nu nāca virsū, abām degungalā vicinādams piezīmju papīru paliktni. — Jūs bradājat pa nenovērtējamām vēstures liecībām.
— Diez vai pat gribēdamas spēsim te ko sapostīt vēl vairāk. — Nepagausinot soli, Skatija izķēra kungam no rokām plastmasas papliktni, pārplēsa to uz pusēm kā nieka papīrīti un nosvieda viņam pie kājām. Zinātnieks, pavēries uz paliktņa paliekām, apcirtās un aizjoza, kliegdams nelabā balsī.
— Tik taktiski, tik nemanāmi, — Zanna noteica.
— Toties iedarbīgi, — Skatija izmeta un iekāpa Nulles punktā.
Nulles punkts atradās pašā laukuma viducī. Bruģī iestrādāta,
tur vīdēja apaļa pelēka akmens plātne, sadalīta četros sektoros. Pašā centrā — gaišāks akmens ar iegravētu saules attēlu. Saulei bija astoņi stari, divi no tiem neskaitāmu soļu un pirkstu nodeldēti un vairs nesaskatāmi. Aplim gar malu vijās uzraksts Point Zero Des Routes Dc France. Skatahai un Zannai vietas pietika pārpārēm — abas, saspiedušas muguras kopā, nostājās apļa centrā, katra kāja savā sektorā.
— Kas tagad…? — Skataha iesāka.
59. NODAĻA
— …būs? — Skataha izteica līdz galam.
Tad viņa aizmiedza acis, ar vienu roku saķēra vēderu, ar otru aizspieda muti un saļima uz ceļgaliem. Pasaule sašķobījās, gribējās laist pār lūpu, un tad viņa piepeši atskārta, ka zem ceļgaliem ir mīksta zeme. Acis joprojām cieši aizmiegusi, viņa pačamdījās ar roku — zeme un gara zāle. Stipras rokas uzrāva viņu kājās, vaigiem piekļāvās vēsas plaukstas. Pavērusi acis, viņa degungalā ieraudzīja Zannas seju. Francūzietes elegantās lūpas bija savilkušās smaidā.