— Kā ir ap dūšu? — Žanna franciski noprasīja.
— Jūras slimība.
— Nekas, pāries. — Žanna iesmējās. — Es savam karaspēkam mēdzu teikt — ja kas sāp, gan izķeipsit.
— Deru, ka biji mīlēta, — Skatija noburkšķēja.
— Vispār jā, — Žanna atteica.
— Tātad saulē gluži iekritušas neesam. — Izslējusies Skataha paskatījās visapkārt. — Izdevās, — viņa nopūtās. — Ai, cik labi atkal mājās.
— Mājās? — Žanna nesaprata.
— Rietumkrastā esmu nodzīvojusi ilgi, Sanfrancisko man tikpat kā mājas. Reiz man teikts, ka es nomiršot tuksnesī, tad nu cenšos apmesties tuvāk pie ūdens.
Abas stāvēja lēzenā kalna nogāzē. Pēc miklā, piedūmotā Parīzes gaisa dzestrais vējiņš šķita spirgts, pilns svaigas zāles smaržas, un, lai gan Parīzē pirms mirkļa bija agra pēcpusdiena, Amerikas rietumkrastā saule vēl nebija uzlēkusi. — Cik pulkstenis? — Skatija ieprasījās.
Ieskatījusies savā pulkstenī, Žanna pieregulēja rādītājus. — Bez piecām pieci rītā. — Viņa pamāja uz rītiem, kur debesis sāka gaismoties violetas, lai gan virs galvas debesjums joprojām pletās melns, tālīnām, miglainām zvaigznēm izraibināts. Dziļāk ielejā gūlās pelēkbalta migla. — Saullēkts būs pēc kādas stundas. — Francūziete atskatījās uz tumsā tikko saredzamā kalna nogāzēm. — Tad, lūk, kāds ir Tamalpaiss. Biju iedomājusies, ka tas ir… lielāks.
— Laipni lūdzam Tamkalnā, — Skatija nozibināja baltus zobus, — tā man Amerikā viena no mīļākajām vietām. — Viņa norādīja uz biezo miglas seģeni. — Esam kilometrus divdesmit piecus uz ziemeļiem no Sanfrancisko un Alkatrazas. Ēna piekārtoja plecos mantu somu. — Varam skriet…
— Skriet! — Žanna sasmējās. — Francis mani jau paguva brīdināt, ka tu droši vien uz pilsētu gribēšot skriet skriešus. Mēs noīrēsim mašīnu, — viņa stingri teica.
— Bet nav nemaz tik tālu… — Skatija ņēmās protestēt, bet tad aprāvās.
Tieši zem kājām miglai cauri brida milzīgs stāvs, pelēkbaltos vālus jaukdams un savirmodams. — Žanna… — viņa iesāka.
Sakustējās vēl citi tādi paši, miglas aizkars pēkšņi pašķīrās, it kā pārrauts uz pusēm, un acu priekšā atklājās daudzgalvains bars ar vilnu noaugušu mastodontu, kas ganījās kalna pakājē. Tūliņ Kareive pamanīja arī divus zobenzobu tīģerus — tie, ieslēpušies augstajā zālē un pieplakuši pie zemes, cieši vēroja zālēdājus, viegli kustinādami melnos astes galiņus.
Žanna joprojām vērās augšup, uz kalna virsotni. Izvilkusi no kabatas mobilo tālruni, viņa nospieda ātrā savienojuma taustiņu. — Tikai pateikšu Francim, ka esam galā… — Vispirms piegrūdusi tālruni pie auss, viņa tūliņ ieskatījās ekrānā. — Tā, nav signāla. Skatij, pēc cik ilga laika mēs varētu tikt… — Un tad, pamanījusi pārbīli Skatijas sejā, viņa apcirtās, lai redzētu, kas tur ir.
Brīdis pagāja, iekams Žanna spēja aptvert, cik milzīgs ir mastodontu bars, kas cauri pirmsausmas miglas šķieznām gausi brida tālāk. Ar acs kaktiņu samanījusi kustību, viņa atgāza galvu: neredzamu siltumstrāvu vizināti, augstu debesīs riņķoja trīs milzu kondori.
— Skataha? — Žanna šausmās nočukstēja. — Kur mēs esam?
— Nevis — kur, bet — kad. — Ēnas vaibsti savilkās skarbi un neglīti, acis iezibsnījās zaļas un nežēlīgas. — Enerģijas vārti. Riebjas! — Viens no lielajiem tīģeriem paslēja galvu uz balss pusi un nožāvājās, nomirdzinādams baisos, gandrīz divdesmit centimetru garos ilkņus. Kareive noskatīja apkaimi. — Varbūt arī esam Tamalpaisā, taču ne jau divdesmit pirmajā gadsimtā. — Ar plašu vēzienu norādījusi uz mastodontiem, tīģeriem un kondoriem, viņa piebilda: — Zinu, kas tas ir: megafauna. Un tāda piederas pleistocēna ērai.
— Kā… kā lai tiekam atpakaļ… uz mūslaikiem? — Žanna izdvesa, nepārprotami satraukusies.
— Nevaram, — Skataha drūmi atteica. — Esam slazdā.
Žanna tūliņ iedomājās par Burvi. — Un kas būs ar Pereneli? —
Acīs saskrēja asaras. — Viņa mūs gaida. Uz mums cer.
Skatija cieši apskāva Zariņu. — Gaidīt viņai var iznākt ilgi, — viņa skarbi atsaucās. — Žanna, esam nonākušas vismaz miljonu gadu senā pagātnē. Burvei atliek paļauties tikai uz sevi.
— Un mums tāpat, — Žanna ieelsojās.
— Nav tik traki. — Skatija pasmīnēja. — Mēs esam divatā.
— Ko iesāksim? — nemirstīgā francūziete ieprātojās, pikti notrausdama asaras.
— To pašu ko vienmēr — cīnīsimies, lai izdzīvotu.
— Un kas būs ar Pereneli? — Žanna vēlreiz jautāja.
Bet uz to Skatahai atbildes nebija.
60. NODAĻA
Mazulītis Bilijs lieku reizi ieskatījās saujā ieslēptajā melnbaltajā fotouzņēmumā, iegaumēdams Makjavelli bargos vaibstus. Sirmus, īsi apcirptus matus pamanīt nebūs grūti, viņš nosprieda, fegrūdis bildīti atpakaļ džinsu pakaļkabatā, viņš sakrustoja rokas uz kalsnās krūtežas un sāka pētīt pirmos pasažierus, kas nupat parādījās Sanfrancisko Starptautiskās lidostas zālē pie sagaidītājiem.
Tūristus varēja pazīt uzreiz, tie bija ģērbušies vienkārši — džinsos vai šortos un T kreklos, vairākums stūma ar čemodāniem pārkrautus bagāžas ratus: koferos bija satūcītas drēbes, kas tā arī paliks ne reizi neuzvilktas. Tad bija ļaudis, kas atbraukuši darba darīšanās, tie — gaišos uzvalkos vai platās biksēs un sporta jakās, padusē mape, pie rokas neliels koferītis ar mantām pāris dienām, solis izlēmīgs, rokā jau mobilais tālrunis, ausī mirkšķinās Bluetooth uzparikte. Sevišķi vērīgi Bilijs pētīja ģimenes: padzīvojuši vecāki vai vecvecāki, kas sagaida mazbērnus, jauni vīrieši un sievietes — varbūt studenti, kas atgriežas mājās pie vecākiem, atkalsatikušies pāri. Lija asaras, skanēja smiekli, netrūka smaidu un rokasspiedienu. Bilijs aizdomājās, kā ir, kad tevi tā sagaida; iznākt te, zālē, un noskatīt sejas, skaidri zinot, ka priekšā būs kāds, kas tevi no sirds priecāsies redzēt, — māte, tēvs, brālis vai māsa, kāds draugs, ar ko kopā kaut kas piedzīvots.
Viņam nebija neviena. Jau ļoti sen. Pat īstās dzīves laikā draugus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši pa lielākai daļai bija centušies Biliju nogalināt. Nevienam nebija sekmējies.
Beidzot zālē stalts un elegants ienāca sirmais kungs no fotogrāfijas — mugurā smalks, melns uzvalks, plecā melna ādas datorsoma. Bilijs ar pūlēm novaldīja smaidu: var jau būt, ka kaut kur kādā Eiropas lidostā Makjavelli varēja cerēt iejukt pūlī nemanīts, bet šeit, uz krāsaino, tik ikdienišķi tērpto pasažieru fona viņš acumirklī izcēlās. Pat ja Bilijam nebūtu nekādas fotogrāfijas, tūliņ būtu skaidrs, ka šis ir tas pats nemirstīgais eiropietis. Makjavelli uzlika uz deguna vienkāršas, melnas saulesbrilles un noskatīja pūli, tad, ne ar zīmi nelicis manīt, ka Biliju pazinis, nāca taisni šurp. Amerikānis ieprātojās, vai vajadzēs sarokoties. Daudzi nemirstīgie necieš citu cilvēku, sevišķi — nemirstīgo pieskārienus savai miesai. Ar angļu magu Bilijs bija ticies pāris reižu, un Dī ne uz mirkli nešķīrās no pelēkajiem cimdiem.
Makjavelli pastiepa roku.
Bilijs pasmaidījis steigšus noberza delnu gar džinsu staru un pastiepa roku pretim. — Kā tu mani pazini? — viņš apvaicājās itin pieņemamā franču valodā. Itāļa rokasspiediens bija ciešs, plauksta vēsa un sausa.
— Parasti paļaujos uz degunu, — Makjavelli atteica franciski un tad, ievilcis gaisu nāsīs, pārgāja uz nevainojamu angļu valodu. — Mazliet pēc sarkanajiem pipariem, es teiktu.