— Tieši tā, — Bilijs piekrita un lūkoja saost itāļa auru, bet nāsīs iesitās tikai neskaitāmās lidostas smakas, plus — dīvaini gan — mazlietiņ no tā, ko ik kovbojs nemaldīgi saista ar klaburčūskām.
— Un skaidrs, ka ievācu par tevi ziņas tīmeklī. — Makjavelli greizi pasmīnēja. — Tu joprojām izskaties tāds pats kā tai slavenajā fotogrāfijā. Lai gan interesanti: kolīdz ienācu pa durvīm, tu mani pazini acumirklī. Jutu tavu skatienu.
— Zināju, ko gaidu.
Makjavelli uzacis mēmā jautājumā sarāvās uz augšu. Atbīdījis saulesbrilles uz augstās pieres, viņš nozibināja pelēkās acis, uz Biliju skatīdamies no augšas. Par amerikāni viņš bija vismaz galvas tiesu garāks. — Esmu darījis visu, lai manas bildes nebūtu atrodamas ne internetā, ne drukātā formātā.
— Mūsu darba devēji man atsūtīja, re, šo. — Izmakšķerējis no pakaļkabatas fotouzņēmumu, viņš pastiepa to magam. Makjavelli to nopētīja, tikko jaušami pasmīnēdams. Abi saprata, ko tas nozīmē. Tumšie Vecajie izspiegoja Makjavelli… kas droši vien nozīmēja, ka novērots tiek arī Bilijs. Makjavelli grasījās bildīti dot atpakaļ, bet Bilijs papurināja galvu. Ieskatījies itālim acīs, viņš teica: — Nu jau savu darbu padarījusi. Varbūt pašam noderēs.
Makjavelli pielieca galvu, saulesbrillēm nokrītot atpakaļ uz garā deguna. — Visādā ziņā. — Abi zināja, ka itālis, kolīdz atgriezīsies Parīzē, darīs visu, kas viņa spēkos, lai noskaidrotu, kurš bijis fotogrāfs.
Amerikānis noskatīja somu Makjavelli rokā. — Vai tā ir visa tava mantība?
— Jā. Biju sakravājis lielāku koferi, bet tad sapratu, ka neuzkavēšos te tik ilgi, lai novalkātu kaut desmito daļu visa, kas līdzi. Tā nu atstāju visu mājās, paņēmu tikai lieku pāri zeķu un apakšveļas kārtu. Un datoru, skaidra lieta.
Abi devās uz izeju — visai nesaskanīgs pāris: Makjavelli skrodera šūdinātā melnā uzvalkā, Bilijs rupjā kokvilnas kreklā, nodilušos džinsos un zābakos ar nošķiebtiem papēžiem. Ļaužu lidostā netrūka, tomēr neviens viņiem nestūmās un negrūdās virsū, pūlis it kā neapzināti pašķīra abiem ceļu.
— Tātad ātri ceri tikt galā? — Bilijs apvaicājās.
— Domāju atpakaļ braukt ar nākamo reisu. — Makjavelli pasmaidīja.
— Apbrīnoju tavu pašpaļāvību, — amerikānis tīši vienaldzīgi sacīja, — jo turos pie viedokļa, ka Fleimela kundze vis nav ar pliku roku ņemama. — Viņi izgāja spožajā agras pēcpusdienas saulē, un Bilijs no krekla kabatas izvilka mūžvecas saulesbrilles.
— Vai viss sagatavots? — Makjavelli noprasīja jau autonovietnes puskrēslā.
Bilijs izķeksēja no kabatas automašīnas atslēgas. — Esmu noīrējis laivu. Tā mūs gaidīs pie trīsdesmit devītās piestātnes. — Viņš aprāvās, pēkšņi konstatējis, ka itāļa līdzās vairs nav. Ar spilgti sarkanā Thunderbird atslēgām rokā viņš atskatījies ieraudzīja Makjavelli ar apbrīnas pilnām acīm veramies uz kabrioletu, kas visu citu mašīnu pulkā greznojās neparasti košs un stilīgs.
— Tūkstoš deviņsimt piecdesmit devītā — nē, sešdesmitā gada Thunderbird kabriolets, — itālis lēsa un pārlaida roku pār spožo motora pārsegu un starmešiem. — Brīnišķīgs.
Bilijs nosmaidīja. Viņš bija priekšlaikus gatavs tam, ka itālis nebūs no patīkamajiem tipiem, bet nupat Makjavelli izrādījās viņa acīs cēlies. — Mans prieks un lepnums.
Nemirstīgais apstaigāja mašīnai apkārt, pieliecās, lai noskatītu riepas un izpūtēju. — Un kā gan citādi! Visas oriģinālās detaļas!
— Ir, ir, — Bilijs lepni atsaucās. — Divreiz nomainīju izpūtēju, bet pieskatīju, lai detaļas nāk no identiska modeļa. — Iesēdies pie stūres, viņš pagaidīja, lai Makjavelli piesprādzējas. — Es teiktu, ka tev prāts nesas uz Lamborghini vai — varbūt — Alfa Romeo.
— Nu, Ferrari, jā, bet alfu — nemūžam.
— Tev pašam daudz mašīnu? — Bilijs painteresējās.
— Nevienas. Man ir firmas mašīna un šoferis. Pats nebraucu, — itālis atzinās.
— Nebrauc vai nemāki?
— Man nepatīk stūrēt. Esmu tiešām slikts braucējs, — viņš atteica, greizi nosmaidījis. — Toties braukt iemācījos ar trīsriteņu automobili.
— Kad tad tas bija?
— 1885. gadā.
— Es nomiru tūkstoš astoņsimt astoņdesmit pirmajā. — Bilijs nogrozīja galvu. — Nespēju iedomāties, kā var nemācēt braukt, — viņš noburkšķēja, stūrēdams laukā no novietnes. — Tāpat — kā var nemācēt jāt. — Amerikānis iemina gāzes pedāli grīdā, kabriolets ar joni rāvās uz priekšu un iejuka blīvajā lidostas satiksmes plūsmā. — Vai gribēsi kaut ko ieēst? — viņš apvaicājās. — Te ir viens otrs labs franču, arī itāļu restorāns…
Makjavelli papurināja galvu. — Neesmu izsalcis. Ja vien pats negribi.
— Es pēdējā laikā necik daudz neēdu, — Bilijs atsaucās.
Nopīkstēja Makjavelli tālrunis. — Atvaino. — Izvilcis plāniņo
aparātu, viņš ieskatījās ekrānā. — Ā, — itālis iepriecināts novilka.
— Labas ziņas? — Bilijs pajautāja.
Atzvēlies sēdeklī, Makjavelli nosmīnēja. — Vakar izliku slazdus, pirms pāris stundām aizcirtušies.
Viņu iesāņus uzlūkojis, Bilijs cieta klusu.
— Kolīdz uzzināju, ka alķīmiķa sieva notverta Sanfrancisko, uzreiz sapratu, ka vai nu viņš pats, vai kāds no sabiedrotajiem pacentīsies atkļūt šurp. Ceļi tikai divi: vai nu ar lidmašīnu, ar ko tikko braucu es, vai caur Parīzes Dievmātes katedrāles enerģijas vārtiem.
— Minēšu, ka esi kaut ko nodarījis tiem vārtiem. — Bilijs pasmaidīja. — Vismaz es būtu rīkojies tieši tā.
— Vārti atveras Parīzes Nulles punktā. Vienkārši noziedu akmeņus ar alķīmisku mikstūru, sabrūvētu no saberztiem pleistocēna laikmeta mamutu kauliem, un visam piejaucu parastu pievilkšanas burvestību.
Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Bilijs nobremzēja. Novilcis rokas bremzi, viņš pagriezās pret itāli ar neslēptu apbrīnu acīs. — Tātad tas, kas iegājis pa vārtiem…
— … nonācis dziļā pagātnē, pleistocēna laikmetā.
— Kad tad tāds bijis? — Bilijs prasīja. — Skolā necik neesmu gājis.
— Laikposmā pirms 1,8 miljoniem līdz 11 tūkstošiem piecsimt gadu. — Makjavelli smaidīja.
— Nu vienreizēji. — Bilijs nogrozīja galvu. — Un tev ir kāda nojausma par to, tieši kurš vārtus iedarbinājis?
— Pēdējās divdesmit četras stundas tur stāv novērošanas kamera. — Makjavelli pacēla augšup tālruni. Ekrānā vīdēja divas sievietes, ar mugurām sastājušās kopā akmeņiem piekaisītā laukumā.
— Nevaru iedomāties, kas ir tā mazākā, — itālis turpināja, — bet tā pa kreisi ir Skataha.
— Ēna? — Bilijs nočukstēja, pieliekdamies tālruņa ekrānam tuvāk. — Tā ir Jaunava Kareive? — Viņš nelikās sevišķi pārsteigts.
— Domāju, būs augumā lielāka.
— Visi tā domā, — Makjavelli atteica. — Tā ir pati izplatītākā kļūda.
Aizmugurē iekaucās signāltaures, kāds nokliedzās, luksofors jau dega zaļš.
Makjavelli ar interesi pavērās uz nemirstīgo amerikāni, lai redzētu, kā viņš reaģēs. Bet izslavēto temperamentu Mazulītis Bilijs bija iepraties savaldīt jau kur tie gadi. Pacēlis roku, viņš to atvainodamies novēcināja un brauca tālāk.
— Tātad ja Skataha nu vairs nebūs pa kājām, mums, cik noprotu, ies daudz vieglāk.
— Neizmērojami, — Makjavelli piekrita. — Man bija neskaidras aizdomas, ka viņa varētu sazin kā uzrasties Alkatrazā un sapostīt mums visus svētkus.