— Nu, tagad tā vairs nenotiks. — Bilijs nosmaidīja, taču tūliņ kļuva nopietns. — Zem tava sēdekļa ir aploksne. Tur ir izdrukāta e-pasta vēstule, ko vakar pēcpusdienā saņēmu no Enoch Enterprises: atļauja izkāpt Alkatrazā. Sala patlaban pieder Dī firmai. Turpat atradīsi fotogrāfiju, atsūtītu kā pielikumu anonīmam e-pastam. Tas pienāca šorīt. Domāju — tev. Man tā neko neizsaka.
Makjavelli izkratīja no aploksnes abas lapas. Uz Enoch Enterprises veidlapas bija garš, juridiski korekti noformēts dokuments, kas uzrādītājam deva tiesības izkāpt uz salas zemes un veikt "vēsturisku izpēti". Paraksts — "Džons Dī, filozofijas doktors". Uz otras lapas — krāsains, skaidrs foto: zīmējumi uz kādas Ēģiptes piramīdas sienas.
— Vai zini, ko tas nozīmē? — Bilijs apvaicājās.
Makjavelli piešķieba lapu. — Tā ir Unasa piramīda, viņš valdīja Ēģiptē pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu, — viņš gausi novilka. Perfekti manikirētais nags pārslīdēja pār hieroglifu rindu. — Savulaik tos dēvēja par Piramīdas tekstiem, šodien to saucam par Mirušo grāmatu. — Piesitis pirkstu pie fotoattēla, itālis klusu iesmējās. — Man nudien šķiet, ka ar šiem vārdiem uzrausim kājās visus, kas uz salas guļ miegā. — Ieslidinājis lapas atpakaļ aploksnē, viņš paskatījās uz gados jaunāko kolēģi. — Braucam uz Alkatrazu. Laiks piebeigt Pereneli Fleimelu.
61. NODAĻA
Doktoram Džonam Dī rokā bija vizītkarte. Viņš to pētīja. Vizītkarte bija izcili skaista — sudraba tinte, biezs, ar rokām darināts, otrreiz pārstrādāts papīrs. Vārda gan nebija arī otrā pusē — tikai dubultaplī ieslēgts, stilizēts briedis lepniem ragiem. Pieliecies viņš nospieda komunikatora pogu. — Ielaidiet džentlmeni, pieņemšu tūliņ.
Kabineta durvis atvērās gandrīz tajā pašā acumirklī, un uztraucies sekretārs ielaida staltu vīrieti asiem vaibstiem. — Misters Hanters, ser.
— Uz zvaniem neatbildēšu, — Dī noskaldīja. — Netraucējiet mani nekādā gadījumā.
— Klausos, ser. Vai vēl kas, ser?
— Viss. Sakiet personālam, ka tagad var iet mājās. — Dī saviem darbiniekiem lika strādāt vēl ilgi pēc darbalaika beigām.
— Jā, ser. Paldies, ser. Vai rīt būsit?
Dī nozibināja acis, un sekretārs laidās projām, ko kājas nes. Mags zināja, ka visi te sēž kā uz karstām oglēm, jo viņš bija uzradies gluži negaidot. Klīda baumas, ka Enoch Enterprises Londonas filiālei draud slēgšana. Lai gan pulkstenis rādīja jau desmit vakarā, neviens negaudās, ka darbā jāsēž tik ilgi.
— Iekārtojieties, mister Hanter. — Dī norādīja uz pazemu ādas un metāla krēslu turpat priekšā, bet pats palika sēžam aiz melnā pulēta marmora rakstāmgalda, no ienācēja nenolaizdams ne acu. Kaut kas ar viņu nav lāgā, mags sprieda. Vaibsti — nepareizi un greizi, acis mazliet par augstu, katra savā krāsā, mute par zemu un izteikti plata. Izskatījās, ka viņu taisījis kāds, kurš nevienu cilvēku jau sen nav ne acīs redzējis. Viesim mugurā bija gaišzils, svītrots u/valks, bet bikses — drusciņ parisu, tā ka virs melno zeķu augšmalas rēgojās baltas miesas svītra, savukārt žaketes piedurknes slīga gandrīz līdz pirkstu galiem. Kurpes — nespodrinātas, biezā kārtā nošķiestas dubļiem.
Hanters ielocījās krēslā stīvs un neveikls, it kā nezinātu, kur likt rokas un kājas.
Dī atļāvās piešaut pirkstus Ekskaliburam, kas stāvēja piesliets zem rakstāmgalda. Tāpat viņš zināja vismaz sešas auras burvestības, no kurām viena palīdzēja auru uzlādēt līdz pilnam spožumam. Tad atliktu vien parūpēties, lai no paklāja iztīrītu putekļus. Krēsls droši vien izkustu.
— Kā tu zināji, ka esmu šeit? — Dī spēji ieprasījās. — Šajā birojā ierodos reti. Un stunda jau pārāk vēla, lai pieteiktos vizītē.
Garais, bālais vīrs lūkoja pasmaidīt, taču tā vietā tikai ērmīgi saverkšķīja lūpas. — Mans boss zina, ka esi pilsētā, un sprieda, ka dosies tieši šurp, jo te tiec klāt saviem sakariem. — Angliski viņš runāja neparasti skaidri, tomēr diezgan smalkā balsī, tā ka runa izklausījās mazliet smieklīga.
— Vai nevari runāt atklātu valodu? — Dī izspēra. Nogurums mācās virsū, un arī laika vairs nebija daudz. Par spīti stundām ilgajai ceļu blokādei un neskaitāmiem policijas kontrolpunktiem, no Fleimela un bērniem joprojām nebija ne miņas. Britu valdība jau cīnījās ar pieprasījumiem kontrolpunktus aizvākt. Visi ceļi, kas veda pilsētā iekšā un no tās ārā, bija piestrēguši pilni, pati Londona tāpat.
— Vakar vēlā naktī tu tikies ar manu bosu, — bālģīmis vēstīja. — Apstākļi, pār kuriem tev nav varas, noteica to, ka tikšanās beigsies, pirms sasniegts vēlamais rezultāts.
Mags piecēlies apgāja apkārt rakstāmgaldam. Labajā rokā Satvēris Ekskaliburu, viņš ar akmens asmeni plikšķināja pa kreiso plaukstu. Sēdētājs nelikās zinis. — Kas tu esi? — Dī painteresējās. Nupat bija skaidrs, ka viesis nav īsti dabisks un, iespējams, pat ne cilvēks. Noslīdzis uz viena ceļgala, viņš ieskatījās sēdētājam sejā, tieši nesaderīgajos redzokļos. Zaļš un pelēks. — Vai tu esi tulpa, golems, simulakrs vai homunkuls?
— Es esmu domforma, — viesis atteica un pasmaidīja. Mute bija pilna brieža zobu. — Cernunna saveidota.
Dī atsprāga atpakaļ, un viesis sāka pārvērsties. Rumpis joprojām palika tāds pats — garš vīrs, kas ieģērbies ērmotās drēbēs, toties galva pārgrozījās skaista un svešāda, izdīga diži ragi. Ragainā dieva lūpas savilkās tikko jaušamā smīnā, iepletās acis ar līmenisko zīlīti, tā sarāvās šauriņa. — Aizslēdz durvis, doktor; būs labāk, ja tagad neviens nenāks.
Mezdams Cernunnam platu līkumu un pieraudzīdams, lai Ekskaliburs viņus šķir, Dī aizvirzījās līdz durvīm, lai aizcirstu slēdzeni. Ragainā dieva veikums bija apbrīnojams: tikai ar iztēli un gribasspēku arhonts bija radījis būtni no savas auras vien. Iznākums gan bija tālu no pilnības, tomēr gana labs. Dī zināja, ka mūsdienās cilvēki reti cits citu kārtīgi uzlūko, un, pat ja kāds bija manījis, ka vīrs izskatās savādi, droši vien pieklājīgi novērsās.
— Visu cieņu, — Dī atzina. — Cik noprotu, tu domformu vadi pa gabalu?
— Esmu tālāk, nekā tu vari iedomāties, — Cernunns atbildēja.
— Man likās, ka burties nemaz neproti, — Dī atzinās, atgriezdamies savā vietā aiz rakstāmgalda. Smalkā sudraba vizītkarte palēnām izkūpēja dzeltenbaltos dūmos, kas aizvijās līdz cilvēkam ar brieža galvu viņpus galdam un iesūcās viņa miesās.
— Nav nekāda buršanās, parasta arhontu metode, — Cernunns attrauca. — Abas gan kā divas ūdens piles.
— Pieļauju, ka esi nācis darīšanās, — Dī sacīja, — ne jau tikai tāpēc, lai parādītu šo… metodi.
Briedis pamāja ar spožu smaidu uz lūpām. — Es zinu, kur ir Fleimels, Palamēds, Gilgamešs un dvīņi.
— Šobrīd?
— Šobrīd, — domforma apstiprināja. — Stundas braucienā no šejienes.
— Saki! — Dī izsaucās, tad piebilda: — Lūdzu.
Arhonts paslēja augšup labo roku. Tai bija seši pirksti. — Mani nosacījumi paliek iepriekšējie, mag. Es gribu Fleimelu, Gilgamešu un Palamēdu — dzīvus. Un gribu Klarentu.
— Sarunāts, — Dī uz karstām pēdām atsaucās. — Laipni lūdzu. Tikai pasaki, kur viņi ir.
— Un gribu Ekskaliburu.
Tobrīd mags būtu apsolījis arhontam vienalga ko. — Jā. Kolīdz
I leimcls bus pagalam, pats ielikšu to tev rokās. Cik tur vēl pārējo? viņš dedzīgi noprasīja.
— Neviena.
Neviena? Un Gabriēla suņi?