Tas bija Kaligulas… pienesums… šajā lietā.
Vinsents domāja par piezīmi, ko bija pievienojis ziņojumam. “Es neesmu Scīpions.”
Scīpions bija Romas ģenerālis, kas beidzot nopostīja
Kartāgu.
Vai Līr^pieņems šo atkāpšanās soli? Vai viņš vai viņa ļaus Vinsentam turpmāk nepakļauties Kartāgas pavēlēm? Vai arī Līrs zināja, ka galu galā Vinsents darīs to, ko Līrs liks?
Šovakar būs trešā reize, kad Vinsents nejauši saskriesies ar Aņu šajā bārā. Aņa dzīvoja turpat netālu. Vinsents ne, bet viņam blakus kvartālā bija dzīvoklis, kas izskatījās tā, it kā viņš tur dzīvotu. Katram gadījumam.
Viesnīca nebija smalka. Tā bija tumša un smirdēja pēc sojas mērces un zemesriekstu eļļas. Bārs bija vēl tumšāks un smirdēja pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Tajā bija tikai četri mazi galdiņi un tikpat ķebļu pie bāra, kur sēdēja tikai Aņa.
Vinsents viņu ieraudzīja, pirms viņa pamanīja Vinsen-tu. Viņš apmierināts konstatēja, ka sieviete ir saposusies. Šī bija viņu pirmā plānotā tikšanās. Pirmā, kuru Aņa uzskatīja par plānotu. Randiņš. Iepriekš viņa bija ģērbusies ērtās darba drēbēs, ko valkāja laboratorijā. Iepriekš viņa bija nākusi šurp iedzert pēc darba, jo nepastāvēja ne mazākā iespēja, ka viņai te varētu uzmākties, un viņa varēja ļauties vienam vai diviem augļu kokteiļiem, atpūsties, atslābināties, atmaigt un atbrīvoties no prātu nogurdinošā darba.
Viss mainījās, kad viņa iepazinās ar Vinsentu. Pirmkārt, Vinsents bija pievilcīgs jauns vīrietis. Aņa bija desmit gadus vecāka par viņu un ļoti izskatīga. Viņa bija gara, ar gandrīz ideālām kājām un tikai nedaudz apaļīgu vidukli.
Viņas āda joprojām izskatījās ļoti labi, tāpat kā sarkanbrūnie - vai tos mēdz saukt par kastaņbrūniem? - mati.
Skaista seja. Seja ar raksturu, kas šajā gadījumā nozīmēja no stepēm nākušo austrumu iebrucēju atblāzmu.
Un Vinsents. Ak, tiklīdz viņš izstāstīja par savu anhedo-niju, nebija nevienas sievietes, kas nesāktu par viņu interesēties, lai arī cik pievilcīga viņa izskatītos savos šaurajos svārkos, ar pamatīgo dekoltē vai dārgajām smaržām, kas garoja no kakla iedobītes.
Nespēj izjust baudu.
To mēs vēl redzēsim.
Tā viņas domāja. Un viņš atrada izdevību, lai paskaidrotu, ka joprojām spēj sagādāt baudu. Un spēle bija galā, ja runājam sporta terminos.
Aņa domāja, ka Vinsents iepriekš saticies tikai ar padumjām sava vecuma vai jaunākām meičām. Nav šaubu, ka visas bijušas ļoti skaistas, bet ko gan meitenes tajā vecumā zināja?
“Vinsent!” Aņa iesaucās, atplaukdama smaidā un pagriezdamās uz ķebļa, lai parādītu viņam mazliet vairāk augšstilba iekšpuses, nekā bija nepieciešams. Buča, buča, vaidziņš, vaidziņš Ņujorkas stilā. Bet Vinsents atrāvās mazliet lēnāk, nekā vajadzētu, un ļāva vaigiem saskarties mazliet ilgāk, un, jā, viņa reaģēja.
Beidzot viņš atliecās atpakaļ un tagad redzēja ne tikai viņas pietvīkušo seju, bet skatījās arī caur diviem pāriem biotu sensoru.
VI devāauz aci, skrienot pa dziļu ieleju, kur bija sabērti kristāliski grima laukakmeņi. Dārgs grims smalkos graudiņos mēdza ķept pie biotu kājām kā dubļi.
V3 priekšā bija ainava, kuru Vinsents sākumā nepazina. Viņš atradās izstieptā, maigi izliektā bedrainas, porainas miesas līdzenumā. Bet tālumā, varbūt puscentimetra attālumā makro pasaulē, slējās milzīgs stabs, tik resns kā sarkankoka stumbrs. Tas stāvēja vertikāli attiecībā pret miesas līdzenumu. V3 stāvēja sāniski, kas nozīmēja, ka resnais stabs patiesībā ir gandrīz horizontāls.
Vinsenta paša lielās, brūnās īstās acis pievērsās Aņas ausij. Protams, auskars. Varbūt balta zelta vai platīna. Bio-ta acīm tas izskatījās aplupis un rievains kā vecs lielgabals. Kad biots piegāja tuvāk, Vinsents ieraudzīja caurumu, kurā metāls bija ievērts.
Makro pasaulē Vinsents redzēja briljantu, kas karājās zem auss ļipiņas. Viņš nekad nebija redzējis briljantu biota acīm. Tas varētu būt interesanti. Bet šī nebija ekskursija.
Viens acī, viens ausī.
“Es pa ceļam kaut ko nopirku,” Vinsents pacēla augstāk maisiņu kā pierādījumu. “Ierados agrāk. Bet negribēju likties rupjš un nākt pirms laika.”
Varbūt vajadzēja viņai uzticēties. Varbūt viņš varēja vienkārši izstāstīt, kas vajadzīgs. Varbūt varēja iesaistīt viņu BZRK. Tāds bija sākotnējais nodoms - savervēt viņu un iekļūt Maklēra laboratorijā pa sētas durvīm.
Bet viņš vairs nevarēja atļauties “varbūt”. Vajadzēja
“jā”. Vajadzēja to, ko viņa varēja sagādāt, turklāt nekavējoties.
Tik-tak. Tas bija vajadzības jautājums, un vai tad vajadzība neattaisnoja jebkurus līdzekļus?
“Tas nekas. Es arī atnācu agrāk.”
Viņi apmainījās sazvērnieciskiem “mēs viens otram patīkam” Smaidiem. Vinsents pieņēma, ka Aņa gatavojas pārgulēt ar viņu. Viņš vismaz tā cerēja, jo vajadzēja laiku, lai paveiktu darāmo.
Vajadzēja laiku divatā ar Aņu. Un viņa bija pievilcīga. Vinsentam bija laupīta baudas izjūta, nevis seksualitāte. Vajadzība bija viens, bet bauda, ko cilvēks izjuta, apmierinot vajadzību - pavisam kas cits.
Nolādēts! Viņa peldējusies. Vai vienkārši bijusi dušā. Jebkurā gadījumā V3 viņas ausī nupat bija atdūries pret ūdens sienu. Tā droši vien nebija biezāka par pāris milimetriem, bet to cieši turēja virsmas spriegums, tāpēc neveidojās ezers, kuram viņš pārskrietu pāri, bet gan milzīgs ūdens balons, kam būs jāpeld cauri.
Ja vien viņš nesagraus virsmas spriegumu. Tādā gadījumā V3 pa tādu kā ūdens slīdkalniņu dosies uz ārējo ausi. Bet, iespējams, iejauksies steidzīgi pacelta salvete un viņš nokļūs klēpī vai uz bāra letes.
“Es dzeršu to pašu, ko viņa,” Vinsents teica bārmenim.
Aņa uzlika plaukstu viņam uz rokas un iesmējās: “Nē, nē, tas garšo briesmīgi, tik tiešām. Neviens vīrietis ar pašcieņu neko tādu nedzer. Pārāk salds.” Viņš novērtēja viņas pašpārliecību. Kā nekā viņa bija vecāka, izglītota, ar zinātniskajiem grādiem un atbildīgu amatu.
“Mēs ņemsim divas glāzītes ļoti auksta, tīra degvīna,” Aņa teica. Viņa piemiedza ar aci: “Saproti, krievu asinis.”
“Centies mani piedzirdīt?” Vinsents flirtēja.
“Ja vajadzēs,” Aņa atbildēja piesmakušā balsī, kamēr Vinsents piesardzīgi sūtīja VI pāri skropstu tušas līnijai. Viņš pārkāpa pāri, šķiet, nesen mirušai ādas ērcītei (interesanti!), iekāpa acī un devās tālāk zem apakšējā plakstiņa.
Viņš izņēma V3 no auss. Reiz Vinsents jau bija nokļuvis salocītā salvetē. Velnišķīgi grūti atrast izeju. Iespējams, Vinsents ātrāk tiktu ārā no balsenes nekā no salocītas salvetes.
Viņi izrāva savus mēriņus.
Un pēc stundas un desmit minūtēm jau bija Aņas dzīvoklī.
Vēl pēc kāda laika sieviete gulēja viņa rokās.
Tobrīd jau Vinsents bija diezgan pārliecināts, ka Aņa ir tīra no nanobotiem.
Un viņš jau bija sācis izmantot VI un V3, piesaistot palīgā V2, kas joprojām atguvās no kāju lūzumiem pēc iepriekšējā uzdevuma, lai ar neironu šķiedrām savienotu Aņas baudas centrus ar viņa tēlu. Iespējams, Aņai viņš patīk tikai tagad. Varbūt pat ne tik daudz. Bet nākamo stundu laikā, kamēr viņa gulēja, bet viņš bija nomodā, sievietes pieķeršanās viņam pieaugs. Drīz tikai viena doma par viņu jau palielinās endorffnu līmeni viņas asinīs. Un dabiskā piesardzība un atturība būs sagrauta. Viņai viņš patiks, un viņa viņam uzticēsies.
Vinsents nosolījās, ka likvidēs tīklu, tiklīdz būs saņēmis visu vajadzīgo. Tāda, viņš sev teica, bija atšķirība starp BZRK un dvīņiem Ārmstrongiem. Vinsents darīja tikai to, kas jādara. Viņš mazinās nodevības sāpes. Cik vien spēs.