Kītss gandrīz paklupa, pazinis viņu. Tā bija meitene no taksometra.
“Sieviete!” Kaligula uzkliedza jaunpienācējai. Tikmēr Vinsents juta šausmīgas sāpes, un Kītss bļāva: “Labā acs, labā acs!” Un gotu meitene Vilksa ielika pirkstu Aņas Vaioletas labajā acī, Aņa sāpēs iekliedzās un mēģināja atgaiņāties no meitenes.
V2 pārdroši un neuzmanīgi pārlēca pāri VI saplosītajam ķermenim, vairs nelikdamies par to ne zinis, jo tās bija beigas, tāpēc bija jāspēlē uz visu banku. Vinsents saprata -uz visu banku.
Biots nogalināja divus nanobotus, pirms zaudēja kājas. Tagad abi Vinsenta bioti bija gandrīz nekustīgi. Tikai divas no kopskaitā divpadsmit kājām vēl bija vietā.
Bija atlikuši vienīgi dzeloņi astē un niecīgie staru ieroči, bet bez kājām ne no viena, ne otra lielas jēgas nebija.
Astoņi nanoboti ielenca divus mirstošos biotus.
“Vai varu tikt ārā? Vai varu tikt ārā?” Kukaiņcilvēks kliedza. “Kas notiek makro?”
“Vesela kaudze līķu, lūk, kas notiek,” Bēmovskis ziņoja.
“Stāsti!” Ja viņš drīkstētu evakuēt savus spēkus - ja kāds, vienalga kas, sagādātu Kukaiņcilvēkam iespēju tikt prom no sievietes, tad viņš varētu paķert līdzi vienu Vinsenta biotu. Varbūt pat abus.
Tā būtu nepārspēta spēle.
Nepārspēta!
“Ko tu, velns parāvis, dari?” Istabā bija ienesies Džin-dals. “Dvīņi visu redz! Beidz čakarēties. Piebeidz viņu! Piebeidz!”
Kukaiņcilvēks jutās kā saņēmis spērienu pa krūtīm. Visu šo laiku viņam nebija pat ienācis prātā, ka viņa video straumējumu dzīvajā skatās dvīņi Ārmstrongi.
Viņš izmisušām acīm vērās Bēmovskī.
Bēmovskis smējās. “Jā, tas gan.”
Kukaiņcilvēks sakoda zobus un trenca nanobotus uz priekšu.
“Kaligula,” Vinsents teica. Viņš sēdēja sakņupis aizmugurējā sēdeklī un izskatījās, ka grasās vemt. Viņam blakus sēdēja Plata un meitene, ko Plata redzēja pirmo reizi. Aņa bija iespiesta priekšējā sēdeklī kopā ar Kītsu. Seši cilvēki pieciem pasažieriem ražotā automašīnā. Mašīnā bez viena loga un asinīm notraipītu paneli.
Kaligula brauca ar tādu pašu kompaktu precizitāti, ar kādu darīja visu citu. Garām kaukdamas aiznesās policijas mašīnas, kas brauca uz slaktiņu Maklēra ēkā.
“Kaligula,” Vinsents vēlreiz ierunājās, un profesionālais slepkava priekšējā sēdeklī nopūtās un atsaucās.
“Vājprāts vai nāve,” Vinsents teica. “Dari tā, lai būtu nāve.”
“Tu nevari dot tādu pavēli, Vinsent,” Kaligula rāmi sacīja. “To var dot vienīgi Līrs.”
“Aizveries, nolādēts, neviens nedos tādu pavēli!” iesaucās Vilksa. “Es esmu glābējkavalērija. Jī-hāā!”
Smaida atblāzma Vinsenta sejā.
SEŠPADSMIT
“Viņš izturēs. Vinsents, es domāju. Viņš izturēs.” Ņi-žinskis izskatījās pagalam nevīžīgs. Mati bija izspūruši, bet krekla apkaklīte - nošļukusi. Viņš atkrita krēslā.
Plata bija nomazgājusies dušā. Ūdens tecēja sarkans, un viņa tur stāvēja krietnu laiku raudādama, lai citi neredzētu.
Tagad meitene apsēdās blakus drūmajam, satriektajam Kītsam. Viņa seja joprojām bija notraipīta ar asinīm, un viņš joprojām oda pēc šaujampulvera.
Aņa bija… kaut kur… kopā ar Ofēliju. Kaligula bija pazudis. Vilksa sēdēja atstatus, skaļi kraukšķinādama pikantos Doritos čipsus.
Renfilda galva plastmasas maisā bija nogādāta prom sadedzināšanai, lai iznīcinātu jebkādus pierādījumus par nanotehnoloģiju.
“Divi no četriem Vinsenta biotiem ir ievainoti un pagaidām sakropļoti,” Ņižinskis teica. “Viņi ir savā silītē un, visticamāk, atlabs. Arī Vilksas bioti cieta. Viņas divi bioti cīnījās ar astoņiem Kukaiņcilvēka uzbrucējiem. Viņa izglāba Vinsentu un tika prom dzīva.”
Ņižinskis atturīgi salutēja. Vilksa to redzēja, bet sveicienu neatņēma. Viņa ēda mehāniski, neko neredzošām acīm stūķējot mutē čipsus.
“Jūs abus šonakt iesvieda dziļajā galā,” Ņižinskis teica, ne gluži atvainodamies. “Droši vien bija smagi.”
“Tas bija sasodīts murgs,” Kītss atcirta, samirkšķināja acis un atkal ierāvās atpakaļ savā biklumā, jau klusāk piebilzdams: “Un tas turpinās.”
“Jā, un turpināsies vēl,” Ņižinskis sacīja.
“Tikai ne šovakar,” Plata nikni teica un izjuta apmierinājumu, kad Kītss piekrītoši pamāja ar galvu.
“Tieši tā,” viņš apstiprināja.
Ņižinskis gaidīja, ļaudams, lai klusums abus nomierina. Platai šķita, ka viss viņas ķermenis ir noberzts ar smilšpapīru. It kā viņa būtu pielādēta ar munīciju. It kā mēles galā izlaušanos gaidītu histērijas lēkme.
Ienāca Ofēlija. “Es viņu savaldīju,” viņa teica, sīkāk neko nepaskaidrojot. Viņa ienesa pudeli un paplāti ar dažādām ne visai tīrām glāzēm un nolika Ņižinskim priekšā. Viņš ielēja viskiju sev un Ofelijai. Jautājoši paskatījās uz Vilkšu, Kītsu un Platu.
Plata paņēma glāzi. Kītss sekoja viņas piemēram. Vilksa pievienojās pēdējā, nikni paķerdama glāzi.
“Par Renfīldu,” Ņižinskis sacīja.
Nodžinkstēja piecas glāzes, un lejā nogāja piecas dzēriena devas, dažāda skaļuma elsošanas un klepus pavadītas. Šķidrā uguns ielija Sedijas kuņģī un izplūda pa visu ķermeni.
“Es ceru, ka viņš ir sastapis savu Dievu,” Ofēlija teica. Vilksa pašūpoja galvu: “Viņš nemaz nebija tik slikts. Tikai mazliet kretīns.”
Taču viņas cinisms nelikās īsts. Samākslota intonācija. Un Plata redzēja, ka viņa ātri novēršas, lai slēptu emocijas.
“Taču,” Ņižinskis mundri ierunājās, “lai cik slikti mums gāja, ir jākoncentrējas lielākiem uzdevumiem. Tā kā ar Vinsentu varam rēķināties tikai daļēji, jums abiem jābūt gataviem sākt mācības. Jūsu bioti glabājas tumsā un aukstumā. Zināmā temperatūrā tie ieslīgst miera stāvoklī. Atsevišķi uzplaiksnījumi vēl parādīsies, taču jūs varēsiet atpūsties. Tāpēc ejiet un paguliet dažas stundas. Pēc tam sāksies treniņi.”
“Un ja nu mēs negribam mācīties?” Plata uzstājīgi prasīja. “Ja nu mēs gribam pazust no šīs trakomājas?”
Vilksa sardoniski nošņaukājās. “Dārgumiņ, tu jau esi iekšā līdz ausīm. Atpakaļceļa nav.”
Ņižinskis neiebilda. Viņš teica: “Ejiet. Izgulieties.”
Plata gribēja gulēt. Istabā bija tumšs. Logs bija pārāk netīrs, lai pa to kaut ko redzētu, un, lai gan viņa domāja, ka kaut kur tur, laukā, jau varētu būt rīts, istabā iespraucās tikai pelēka blāzma, kas izgaismoja nolobījušos griestu krāsu.
Viņa joprojām juta savus biotus - kairinošu svešķermeņu klātbūtni smadzenēs. Kā bērns, kas raud citā istabā. Bet vismaz viņa vairs neskatījās viņu acīm.
Iekšēji viņa jutās sastingusi, gandrīz mirusi, bet ārēji -salauzīta un nikna. Viņa gribēja triekt dūri pret sienu. Viņa gribēja gulēt. Viņa gribēja atraut vaļā durvis un bēgt, bēgt, ko kājas nes, prom no šīs briesmīgās vietas. Un viņa gribēja viskiju.
Viņa gribēja mammu. Un tēti. Un brāli.
Un viņa gribēja puisi no blakus istabas, jo, pat ja mamma, tētis un brālis vēl būtu dzīvi, viņi nemūžam nespētu saprast, kas ar viņu noticis.
Bet viņš saprastu. Varbūt. Kītss.
Protams, Vinsents un Žins visu tā bija iekārtojuši. Varbūt tā nebija nekāda grandiozā sazvērestība, bet viņi vienkārši zināja, ka divi pārbiedēti pusaudži ar dzejnieku vārdiem tieksies viens pie otra.
Viņa prātoja, vai viņa durvis ir aizslēgtas.
Viņa prātoja - ja pieklauvētu pavisam klusi pie sienas, vai viņš dzirdētu? Tik klusi, ka tas nemaz nebūtu klauvējiens. Tik klusi, ka viņa varētu to noliegt.