Bēmovska bālā seja ar vaigubārdu izskatījās spokaini. Jā, tieši tajā brīdī, kad zinātnieks bija piebāzis seju pārāk tuvu un no viņa plūda alkohola un sviedru smaka, un viņš urbās Entonijā ar savām kniepadatas galviņas lieluma zīlītēm, jā, tieši tad Kukaiņcilvēks atcerējās, ka Bēmovski sauca Karls.
“Sacēlās pret viņiem, kad saprata, kas notiek un kāds ir viņu īstais nolūks.” No Bēmovska acīm sūcās asaras. “Apmēram tavā vecumā. Kā vairums pārmijnieku. Aizrāvusies ar datorspēlēm. Dvīņi lika viņai transportēt kaut kādas uzlabotas baktērijas. Viņiem bija zobs uz psihiatri vārdā Hei-dija Zalle. Esi dzirdējis baumas par “Leļļu kuģi”?”
“Kaut kāds..Kukaiņcilvēks nevarēja atrast īsto vārdu.
“Peldoša šausmu māja, un Zalle bija atbildīga par medikamentu ievadīšanu un tā saukto terapiju, lai savaldītu upurus. Viņa pārdomāja, kad Dvīņi bija ar viņu… teiksim tā, izdarījuši ko daudz ļaunāku nekā ar tevi, puika. Viņa mēģināja atklāt “Leļļu kuģa” atrašanās vietu izlūkdienesta aģentam. Viņai tas neizdevās, un viņa mēģināja bēgt, tāpēc Heidijas Zalles vairs nav.”
“Dvīņi viņu likvidēja?”
“Pavēlēja Karlai to nokārtot. Bet neizstāstīja, ko viņa patiesībā dara un ko transportē. Es arī tur biju un neko nezināju. Tās bija miesu saēdošas baktērijas, vesels maiss. Karla to neizturēja.”
“Ak kungs!”
“Tu domā, ka esi redzējis gaļā visādas šausmas, Ku-kaiņcilvēk? Neko tādu tu neesi redzējis, pat ne tuvu.” Bēr-novskis nodrebinājās. “Karla bija pārmijniece. Tāpat kā tu. Bet, redzi, Entonij, viņa joprojām bija cilvēks. Atšķirībā no tevis. Tu? Tu nemaz nezini, cik cilvēku gāja bojā stadionā, vai ne? Tas tev nav svarīgi, jo tu esi aukstasinīgs, amorāls sūdabrālis. Tev rūp tikai tas, ka tevi nopēra.”
Kukaiņcilvēks pamazām apjauta patiesību. Patiesību par to, ko Bēmovskis stāstīja. Un kāpēc.
“Viņi gribēja, lai tu man to izstāsti,” Kukaiņcilvēks teica, un viņa balss aizlūza. “Tu man draudi.”
Bēmovskis priecīgi iesmējās. “Es jau teicu - tu esi gudrs puika.”
“Viņi nogalināja tavu meitu. Bet tu joprojām esi viņu pakalpiņš?”
“Visi reiz mirst,” Bēmovskis sacīja. “Daži mirst, agonijā plēšot laukā acis, kamēr baktērijas sagrauž smadzenes un acis no iekšpuses. Citi… citi mirst laimīgi, peldēdamies maigos siltas baudas viļņos. Tieši šāda nāve bija Karlai. Tā bija mana cena. To viņai izlūdzās mīlošais tēvs.”
“Un tu lasi man morāli par mirušajiem? Tev pašam vajadzētu nonāvēties, vecais. Tev vajadzētu nonāvēties .” “Kāpēc tu domā, ka es to jau nedaru?” Bēmovskis neizteiksmīgi vaicāja.
Viņi cieši raudzījās viens uz otru, līdz Kukaiņcilvēks vairs nespēja skatīties viņa acīs.
“Un tagad, man šķiet, mums jāiet uz sapulci, Entonij.”
DEVIŅPADSMIT
Uz ekrana bija shēma.
Shēmas augšpusē atradās pieci četrstūri ar vārdiem MO-RALESA, CAI, HAJAŠI, BOVENS un ČOKSIJS.
Kukaiņcilvēks zināja, ka tie ir attiecīgi ASV, Ķīnas, Japānas, Apvienotās Karalistes un Indijas vadītāji.
Pirmā doma, kas viņam ienāca prātā, bija - Dvīņi ir ierobežojuši vērienu. Nebija ne Vācijas, ne Francijas vai Dienvidkorejas. Tas viņu mazliet uztrauca, jo bija paredzēts likvidēt visu to valstu vadītājus, kurās ir daudzmaz nopietnas nanotehnoloģijas iestrādes. Šī bija atkāpšanās. Atkāpšanās liecināja par uztraukumu, bet, ja uztraucās citi, sāka uztraukties arī Kukaiņcilvēks.
Helēna Folkenhīma Moralesa. Amerikas Savienoto Valstu prezidente.
Zem četrstūra ar viņas vārdu bija uzbrukuma shēma. Ceļš. Kā allaž, bija jātiek no punkta A uz punktu Z. Par laimi, tik daudz burtu shēmā nebija. “A” bija FIB direktora vietnieks, kas jau bija savervēts. “B” bija slepenā dienesta aģents, kas nepiedalījās prezidentes apsardzē, bet bija FIB
darbinieka draugs. Viņi katru nedēļu spēlēja skvošu.
Vienkārša pārvietošana.
“B” savukārt aizveda pie sava darbaudzinātāja slepenajā dienestā “C”, kas noteikti bija prezidentes apsardzē un kopā ar prezidenti ieradīsies Ņujorkā.
Ar “C” varētu pietikt. Iespējams, viņš kādā brīdī pat pieskarsies ASVP. Taču drošāks bija ceļš no “C” pie “D”.
“D” bija prezidentes privātsekretārs vai, šajā gadījumā, privātsekretāre. Viņu sauca Liza Lova. Ar tādu vārdu vajadzēja kļūt par supervaroni. Lova pirmā satika Moralesu no rīta un pēdējā atvadījās no viņas vakarā.
Sasniegt Lizu Lovu nozīmēja sasniegt prezidenti. Un darbiņš padarīts.
A, B, C, D.
E.
Četri lēcieni.
Citiem bija grūtāk. Ceļā pie Ķīnas prezidenta bija pieci soļi. Citiem bija vieglāk. Ceļā pie britu premjera bija trīs soļi. Kāds šajā ceļā bija ātri aizstājis mirušo Līzloti Osbor-nu.
Kukaiņcilvēks samirkšķināja acis, atrāvās no shēmas un pārlaida skatienu telpai. Ziņotājs bija Džindals. Viņš stāvēja kaujas gatavībā, nervozi virpinādams pirkstos rādāmko-ku ar lāzeru.
Pie galda sēdēja vadošie pārmijnieki.
Kims. Aspergera sindroms kā uz delnas. Kaulains korejietis, kas izskatījās gadus divpadsmit vecs, lai gan visdrīzāk viņam bija septiņpadsmit. Parasti izvairījās no acu kontakta. Un jebkāda fiziska kontakta. Reizēm pārtrauca sarunu ar piezīmi, kas absolūti neattiecās uz lietu. Labs, metodisks un uzmanīgs pārmijnieks.
Dītrihs. Viņam varēja būt kādi divdesmit pieci. Vācietis ar tik plāniem un gaišiem matiem, ka tie šķita peldam gaisā, veidojot tādu kā retu, blondu nimbu. Citi aiz muguras viņu sauca par Rifrafu, tāpat kā sulaini filmā “Rokija šausmu izrāde”. īstens dvīņu Ārmstrongu sekotājs. Čalis bija izdzēris Nexus Humānus murgu kausu un vēl izlaizījis pēdējo pilīti. Viņš bija knapi viduvējs pārmijnieks, un Kukaiņcilvēks negribētu, lai Dītrihs viņu kādreiz segtu dziļi gaļā.
Alfredo. Lūk, cilvēks ar potenciālu! Viņš bija no kaut kādas niecīgas saliņas okeāna vidū. Azoru salas, laikam tā tās sauca. Ģimene bija audzējusi vēršus ielu cīņām. Viņš bija kļuvis slavens, spēlēdams intemetā spēles, jo sasniedza augstāko līmeni divreiz ātrāk nekā visi pārējie. Alfredo bija diezgan labs pārmijnieks, bet nepastāvīgs un spēja zaudēt pacietību, ja kāds viņu nokaitināja.
Un vēl bija Papilddzīvība. Viņai bija sešpadsmit gadu. Baltā meitene no Oklahomas priekšpilsētas. Varētu būt skaistule, bet metamfetamīns bija sabojājis zobus, un tagad pēc atmešanas viņai bija ļoti sliktas protēzes. Tās piešķīra meitenei biedējošu, pārāk baltu un pārāk košu haizivs smaidu.
Papilddzīvība bija sīksta, bezbailīga un bīstama. Visu mīlestību un enerģiju, ko reiz bija ielikusi smēķējamā met-
amfetamīna meklēšanā un tirgošanā, viņa tagad veltīja spē lei. Viņa bija dīvaina, maniakāla, tieva kā skolas skelets un droši vien klīniski vājprātīga. Bet Kukaiņcilvēks reiz bija cīnījies kopā ar viņu pret Keruaku un vēl kādu, kuru viņi nepazina. Secinājums? Meitene prata spēlēt. Viņa bija pārņēmusi Bovenu, kad Bērnovskim atņēma ASVP.
Telpā bija vēl viens cilvēks. Viņa gaidīja kaktā, tērpusies aizsargkrāsas biksēs un rozā kokvilnas blūzē. Viņai bija blondi mati, kas izskatījās mazliet kā iestīvināti. Kājas sakrustotas, bet rokas - uzliktas uz krēsla paroceņiem. Baltā sieviete ar vīzdegunīgi uzrautu degunu un izliektām uzacīm. Šugera Lebovska - korporācijas ĀSD nodaļas “Spēcīgā Amerika” izsitēju daļas operāciju vadītāja. Daži viņu sauca par Mazo Lebovsku, lai gan viņa nebija nejauka, ne bezrūpīga.