Plata grīļodamās izgāja no vannasistabas. Domas atkal un atkal atgriezās, un viņa nespēja aizbēgt no atmiņām un realitātes.
Viņa atvēra durvis uz savu istabu. Savu kameru.
Viņa apsēdās uz gultas malas, un asaras bija klāt. Viņa gribēja raudāt, nedomājot par milzīgajiem ūdenskritumiem, kas apšļāca rāpojošās ādas ērces, par lielajām lāsēm, kas uz brīdi atsvaidzināja mirušo ādu, aizraudamas līdzi sēnītes un ziedputekšņus, un baktērijas, un…
“Vienkārši raudi un nedomā, nolādēts!” viņa sev pavēlēja.
Raudāt par šo nožēlojamo istabu.
Raudāt par slazdu, kur viņa bija iekritusi.
Raudāt par to, ka zudusi vienkāršība. Zaudēts ir vienkāršais priekšstats, ka zēna acis ir zilas, jo tajās atspīd debesis. Izrādās, ka tās ir bezkrāsainas un to vidū ir miljoniem kilometru dziļš, tumšs tunelis, ko ieskauj krampjaini raustīgas šķiedras, un…
“Izbeidz!”
Pēkšņi viņa iecirta sev pļauku. Stipri. Sāpes viņu gandrīz izbrīnīja. Milzīgā plauksta ar dārza vagām līdzīgajām iedobēm un spožajām sviedru pērlītēm bija nožvīkstējusi gaisā un triekusies pret viņas seju, un viņa sajuta dzēlienu.
Sajūtas izšāvās caur nervu galiem. Klik-klik-klik, un -sveiki! - smadzenes saka: kāds iešāvis mums pa seju.
Klauvējiens. Durvis.
Viņa zināja, ka tas ir viņš. Viņa negribēja viņu redzēt. Bet nespēja atteikt. Kā iespējams atteikt cilvēkam, kurš augu dienu rāpojis pa tavu smadzeņu krokām?
Viņa atvēra durvis un pat nemēģināja slēpt faktu, ka ir raudājusi.
Viņš nemēģināja slēpt faktu, ka redzējis to, ko nemūžam nespēs aizmirst. Acis bija pārāk plati ieplestas, lūpas pārāk dziļa šoka grimasē. Bija pagājušas vairākas stundas, bet viņš joprojām izskatījās kā par mata tiesu no nāves izglābies šausmu filmas varonis.
īsu brīdi šķita, ka abi aizmirsuši, ka spēj runāt. Viņi dalījās traumatiskajā pārdzīvojumā ar skatienu vien. Pēkšņi Platu pārņēma neapturamas jūtas, viņa sagrāba puiša galvu un pievilka viņu klāt. Vaskpapīra lūpas uz vaskpapīra lūpām. Acis ciet. Mežonīgi. Viņa elpa uz sejas. Kas zināja, kādas šausmas slēpjas uz mēlēm, kuras atrada viena otru mutes krāterī - plašā, tumšā alā, ko sargāja kapakmeņiem līdzīgi zobi.
Un uz dažām sekundēm viņi abi aizmirsās.
Sirds sita straujāk. Asinis šāvās pa artērijām, nokļūstot ķermeņa daļās, kur tās varētu būt nepieciešamas. Diafragmas savilkās. Hormoni pludoja. Pirksti klejoja matos, nedomājot par putekļu ērcēm un šausmu mežiem.
Šīs dažas sekundes viņi aizmirsās.
Pēc tam satriekti atrāvās viens no otra.
Viņi stāvēja vairāku pēdu atstatumā. Elsodami. Cieši skatīdamies viens otrā. Izbrīnīti. Ķermeņi joprojām mudināja spert soli tuvāk, atkal samazināt atstatumu, uzlikt roku, pieskarties, glāstīt, izgaršot, saspringt un atvērties.
Joprojām viņi nebilda ne vārda. Viņi stāvēja pāri vārdiem, jo vārdi tikai sajauktu to, ko abi tobrīd zināja. Viņi bija atraduši līdzekli, kā izslēgt šausmas, vismaz uz kādu brīdi.
Dažas sekundes, kuras varēja izstiept minūtēs.
Plata beidzot pārtrauca klusumu, tiklīdz sirds atkal sitās daudzmaz normālā ritmā. “Kā lai mēs to darām?”
Viņš būtu varējis piedauzīgi pajokot, bet Kītss tāds nebija. Nē, viņš nebija tāds. Viņš neslēps milzīgu un šausminošu patiesību un necentīsies izvairīties.
“Es biju tavās smadzenēs,” viņš teica. “Bet joprojām tevi nepazīstu. Un te nu mēs esam.”
“Pēkšņi tu esi vienīgais, kas man ir,” Plata sacīja. “Mana ģimene. Visa mana dzīve. Un te nu mēs esam.”
“Kas mēs viens otram esam?”
Plata paraustīja plecus. Viņa papurināja galvu, ar šo žestu pārraudama saikni. Meitene atkal apsēdās uz gultas. Kītss palika stāvam kājās. “Droši vien man nevajadzētu to teikt, bet pašlaik man ir sasodīti vienalga. Visa mana ģimene ir mirusi. Māte vienkārši ar vēzi. Bet tēti un vecāko brāli noslepkavoja. Viņi. Otra puse.”
Kītss pamāja ar galvu. “Tik daudz es sapratu. Es sapratu, kas tu esi. Šķiet, es pat zinu tavu īsto vārdu, dzirdēju televīzijā. Bet tik un tā saukšu tevi par Platu. Negribu kļūdīties.” Viņa paskatījās uz viņu. Viņas acis bija sausas. Ādas ērce varēja vairs nepūlēties izpeldēt. Sausā āda uzsūca asaras, un tās iztvaikoja gaisā.
“Tā ir reakcija uz traumatisku notikumu,” viņa teica. “Uz to, kas nupat ar mums notika.”
“Mūs izrāva no realitātes. Izrāva no mājām… vardarbība. .. visur asinis un mēs - pārbijušies līdz nāvei. Un šis. Tie radījumi galvā, es tos joprojām jūtu, pat tad, kad tie it kā guļ. Es zinu, ka viņi tur ir.”
Viņa pamāja ar galvu.
“Un Žins apgalvo, ka turpmāk viņi vienmēr būs mūsu domās,” Kītss teica.
“Mūsu mazie, seškājainie bērneļi.”
Tas viņu pilnīgi negaidīti sasmīdināja. Viņa pasmaidīja pretī.
“Ja viņi nomirs, mēs sajuksim prātā,” Kītss sacīja. “Varbūt… Varbūt es nedrīkstu tev to teikt, bet, kā tu pati teici, man ir sasodīti vienalga. Mans vecākais brālis šobrīd ir trakomājā. Pieķēdēts. Ārdās.”
Plata samiedza acis. “Viņš arī piedalījās?”
“Man stāstīja, ka viņš esot bijis ļoti meistarīgs. Droši vien tā arī bija. Viņš bija tas stiprais. Drosmīgais. Bet es, es biju…” Viņš aprāvās un nopūtās, un apsēdās viņai blakus.
Viņu pleci saskārās. Tas bija viss, bet viņa tik ļoti gribēja viņam piespiesties. Zēnam, kuru nemaz nepazina.
“Es neesmu vārīga,” Plata teica.
“Visi ir vārīgi. Esmu to redzējis.”
“Es reti iemantoju draugus,” Plata teica. “Laikam esmu maita.”
Viņš pasmaidīja un nodūra acis, nesekmīgi cenzdamies noslēpt smaidu. “Domāju, ka šajā kompānijā tas varbūt nemaz nav slikti. Un šajos apstākļos.”
“Paklausies,” viņa teica. Plata skatījās tieši uz viņu, līdz viņš pacēla acis. Viņu lūpas bija dažu centimetru atstatumā.
“Es nemēdzu iemīlēties. Tāpēc negaidi to.”
“Es gan. Man tas piemīt, es domāju - iemīlēšanās. Nekad neesmu bijis iemīlējies, bet jūtu to sevī. Tāpēc droši vien no manis vari to gaidīt.”
Viņa atcerējās viņa lūpas uz savējām, un tas nebija tējas krāsas vaskpapīrs. Tās atmiņas bija kaut kur citur, joprojām prātā, bet šīs bija jaunas izjūtas, un daudz reālākas.
Viņš pieliecās tuvāk, un viņa ļāva. Tad viņš viņu pārsteidza, jo skūpsts nebija dedzīgs un elektrizēts kā iepriekš. Tas bija viegls un bezgalīgi maigs. Viņš atliecās atpakaļ, pirms viņa bija tam gatava.
Kītss piecēlās. “Galvenais - nevajag cerēt. Viņi grib, lai koncentrējamies. Lai esam savaldīgi. Varbūt Žins, Vinsents un pārējie ir labi cilvēki. Varbūt viņi cenšas darīt labu. Bet viņi nav ne es, ne tu. Varbūt viņi mūs piespiedīs piedalīties savā karā, bet nenorādīs mums, ko just un ko ne.”
Viņi skatījās viens otram acīs. It kā noslēdzot slepenu vienošanos, abi pamāja ar galvu, kautrīgi pasmaidīja, un Kītss aizgāja.
ARTEFAKTS
Tikko ielauzos zviedru izlūkdienesta sistēmā. Cerēju uz datiem par blondīnēm saunā, ha! Galvenokārt nešifrēti mēsli. Bet bija kaut kas dīvains. Ieraudzīju SprīdmSP02 pagājušās nedēļas ziņojumu par nanotehnoloģiju un iedomājos, ka tas varētu būt interesanti.
Lūk, fragments. Tas bija saglabāts nešifrēts, bet pēc tam viņi laikam pamanīja, šifrēja un oriģinālu izdzēsa. Šis fragments saglabājās. Izlaidu cauri zviedru-angļu mašīn-tulkošanas programmai. Autors noteikti ir Zviedrijas Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MUST), un tas noteikti ir dienesta apkārtraksts iekšējai lietošanai.