Plata vēlējās, kaut Kītss būtu blakus un viņa varētu to pateikt un sasmīdināt viņu. Kādu brīdi viņa gulēja un iztēlojās viņu aiz pavisam plānas sienas, un prātoja, ko gan viņš dara. Ko domā. Viņa prātoja, vai tad, kad skatīja Platu gara acīm, viņš redzēja izspiedušos aneirismu dziļi viņas smadzenēs un juta vienlaikus žēlumu un riebumu.
Vai viņš domāja par viņas lūpām kā par sārtām un maigām makro pasaulē vai kā nanoredzes rādīto tējas krāsas pergamentu?
Viņa prātoja, vai viņš zina, kādā krāsā viņai ir acis. Viņa zināja, kādā krāsā ir viņa acis. Pat redzējusi nano patiesību, viņa uzskatīja, ka viņa acis ir zilas, zilas, zilas…
Nekad mūžā Sedija nebija tik daudz domājusi par kādu puisi. Patiesībā, ja saskaitītu laiku, ko viņa pavadījusi, domājot par visiem zēniem līdz šim, tad tas būtu ievērojami mazāks, nekā viņa pavadīja, domājot par Kītsu tikai vienu nakti.
Analizējot šo faktu, tas nešķita loģiski. Kītss ne tuvu nebija visskaistākais puisis. Sedija bija tikusies ar ļoti pievilcīgiem jaunekļiem. Un tomēr, atceroties viņus, šķirstot viņus kā iTunes dziesmu sarakstu, tagad viņa negribēja līdzās nevienu no viņiem. Viņa negribēja, lai kāds no viņiem klauvē pie durvīm. Ne tā, kā gribēja, lai pieklauvē Kītss, un tūliņ pat.
Tu esi sagājusi galīgā sviestā , viņa sev atgādināja. Tu esi izgājusi cauri ellei. Esi zaudējusi tēvu un brāli, un gandrīz pati gāji bojā. Tu redzēji, kā sadeg cilvēki. Tevi ievainoja. Kāds līda tavās smadzenēs. Tevi sasaistīja ar taviem pretīgajiem, nāvīgajiem, baisajiem, kukaiņveidīga-jiem bērniem.
Tu sašāvi cilvēku un skatījies, kā viņš asiņo.
Un tu devies tur, kur bijuši tikai daži cilvēki. Tu redzēji to, kas nevienam nebūtu jāredz.
Tu esi bijusi dziļi gaļā.
Zēns no blakus istabas pusi dienas pavada tavās smadzenēs, kur no teflona niedrēm auž grozu, lai tu nenomirtu.
Tas nevar novest pie prātīga, izsvērta lēmuma. Tas var novest tikai pie sasteigtiem, muļķīgiem, izmisīgiem un uzmanību paģērošiem lēmumiem. Visas šīs sāpes un nāve, un bailes rada nepieciešamību, lai tevi apskauj un izceļ no tā visa. Tas noved pie fantāzijām par Kītsu un viņa rokām, un lūpām, un ķermeni.
Vai viņš domāja to pašu par viņu? Pašlaik, šajā brīdī.
Viņa spēja iztēloties attēlus un fantāzijas viņa prātā. Galu galā viņš taču bija zēns, tāpēc, jā, viņš domāja par viņu. Savā specifiskā veidā, protams. Un tas nekas, ja vien… lai ko viņš par viņu domātu, lai kā viņa izskatītos, lai ko viņš iztēlotos viņu darām, ja vien tam nebija nekāda sakara ar bīstamajiem mutantkukaiņiem ar cilvēka acīm tur…
Soļi. Skaļi. Neiederīgi naktī.
Skaļš klauvējiens, patiesībā durvju dauzīšana.
“Augšā. Ātri. Celies un ģērbies!”
Viņa pazina šo balsi. Kaligula.
Viņa izvēlās no gultas, aizstreipuļoja līdz drēbēm, drebošām rokām apģērbās un izgāja gaitenī. Kītss jau bija priekšā.
“Kas noticis?”
Viņš apjucis neziņā nogrozīja galvu. Koptelpā viņi atrada Vinsentu un Vilkšu. Aņa Vaioleta sēdēja kaktā. Rāma, sagurusi, sarāvusies.
Kaligula jautāja: “Vai visi ir klāt?”
Vinsents atbildēja: “Ofēlija ciemojas pie ģimenes. Žins izklaidējas.”
Kaligula nosmikņaja. “Ja, viņš ir īsts uzdzīvotājs, vai ne?”
“Kas noticis?” Vinsents nepacietīgi jautāja. Plata ievēroja, ka viņš cenšas neskatīties uz Aņu. Un viņa ievēroja, ka Aņai mazliet izsmērējusies lūpu krāsa un mazliet krāsas palicis uz Vinsenta vaiga.
“Tikko noticis uzbrukums Pekinas šūniņai,” Kaligula sacīja. “Divi izglābušies, visi pārējie miruši. Deli šūniņa tik tikko izglābusies no vienības, kas viņus vajāja, un tur ir trīs bojāgājušie. Ārmstrongs mums taisās uzbrukt. Mēģinās mūs likvidēt pirms lielā notikuma.”
“Vai viņi zina šo adresi?” Vinsents prasīja. Viņš stāvēja kājās. Viņš bija kļuvis ļoti nopietns.
“Negaidīsim, lai to noskaidrotu,” Kaligula teica. “Paķeriet līdzi savus kukaiņus, visu pārējo atstājiet. Dodu jums divas minūtes.”
“Ņemiet visi savus biotus,” Vinsents pavēlēja.
Plata un Kītss kopā ar Vilkšu metās uz augšstāva laboratoriju.
“Ņemiet visas silītes,” Vinsents kliedza nopakaļ.
Pagāja nevis divas, bet drīzāk piecas minūtes, līdz viņi bija gatavi. Platas apdullušie bioti ierāpoja drošībā viņas pašas ausī. Tie soļoja cauri ziedputekšņiem un putekļiem un apkārt niecīgām spalviņām, kas izskatījās pēc bambusiem.
Viņai kabatā bija silīte ar abiem snaudošajiem Ofelijas biotiem.
“Tās bija vairāk nekā divas minūtes,” Kaligula sausi sacīja. “Mēs nezinām, kas mūs gaida ārā. Man ir mašīna. Bet mēs nezinām. Tāpēc ņem.” Viņš iedeva Platai pistoli. “Iepriekšējā reizē tu ar tādu prati apieties.”
“Es negribu…”
“Man pie kājas, ko tu gribi,” Kaligula noteica. Viņš pamanīja ieroci Vinsentam rokā. “Pirmais noteikums: neviens nedrīkst nejauši nošaut mani. Es to ņemšu ļaunā.”
Tomēr izrādījās, ka ārā Ņujorkas naktī viņus negaidīja “Spēcīgās Amerikas” TND. Viņi saspiedās gara, melna limuzīna aizmugurējā sēdeklī un brauca laukā no pilsētas Longailendas virzienā.
Kaligula sēdēja priekšā blakus šoferim. Vinsents pieklauvēja pie stikla, kas atdalīja salonu no kabīnes, un teica viņam: “Es sazinājos ar Ofēliju. Aizbrauksim viņai pakaļ?”
Kaligula to apsvēra. Tā kā cepuri viņš mašīnā bija noņēmis, Sedija redzēja, ka garie mati aug tikai galvas sānos un pliko galvvidu sadala bāla, robaina rēta no pakauša līdz pierei.
“Vai viņai ir mašīna?” Kaligula jautāja.
“Jā.”
“Tad saki, lai izbrauc uz tuvākās šosejas. Nav svarīgi, kurā virzienā. Saki, lai brauc un neapstājas, līdz mēs viņu panāksim.”
“Tev nav neviena, kas varētu aizbraukt viņai pakaļ?” Vinsents jautāja.
Kaligula pagriezās. Skeptisks smaids. “Es neesmu seriāla
Hawaii 5-0 aģents, Vinsent. Nevaru aizsūtīt Deniju ar patruļmašīnu. Vai smukulītis ir devis kādu ziņu?”
Vinsents strupi papurināja galvu. Sadalošais stikls atkal pacēlās.
“Nu, vai tev ir jautri?” Vilksa jautāja Kītsam.
Viņš izspieda vārgu smaidu. Pēc tam pagrieza galvu un skatījās laukā pa logu. Viņi brauca cauri tumšajai Brukli-nai.
Neviens, izņemot Vilkšu, negribēja runāt.
“Vai vēl kāds ir izsalcis? Virtuļu pārdotavas ir vaļā. Varētu nopirkt duci dažādu virtuļu.”
Neviens neatbildēja.
“Rauga virtuļus, nevis no kūku mīklas,” Vilksa precizēja. “Man negaršo virtuļi no kūku mīklas, lai gan ēstu arī tos. Taču virtuļiem no kūku mīklas caurums vienmēr ir galīgi sarāvies. Es uzskatu, ka virtulījābūt kārtīgam caurumam.”
Viņa ļāva šai informācijai nogulsnēties un smaidīdama skatījās uz Kītsu. Tad teica: “Man patīk bāzt caurumā mēli.”
Kītss izskatījās mazliet uztraucies.
“Un tev, zilacīt?” Vilksa nevainīgi jautāja. “Vai tev patīk bāzt caurumā mēli?”
“Es neesmu izsalcis,” Kītss izvairīgi sacīja.
Vilksa teatrāli samirkšķināja acis, tēlodama aizkavētu reakciju. “Vai taisnība, Plata? Domāju, ka nu jau pazīsti viņu pietiekami labi, lai zinātu, vai viņam patīk bāzt…”
“Vilksa,” Vinsents gurdi novilka.