“Kas ir? Ja nepatīk, es labprāt viņam to iemācīšu,” viņa noteica un iesmēja savu dīvaino he-he-he smieklu, uzjautrinādama pati sevi. Pēc tam viņa skatījās laukā pa logu un ar aso īkšķa nagu urbās sev rokā. Tad izvēlējās citu vietu un atkārtoja darbību. Un vēlreiz.
Plata ieskatījās Kītsam acīs un saprata, ka viņš arī to ir pamanījis.
Katrs sadzīvoja ar bailēm citādi. Aņa Vaioleta bija burtiski ierāvusies atsevišķā telpā, vispār nelikdamās ne zinis par pārējiem. Vinsents ar neizteiksmīgu seju un spīdošām acīm bungāja pa telefonu, un viņa lūpu kaktiņi bija noslīdējuši vēl zemāk nekā parasti.
“Vai vēl ilgi brauksim?” Kītss jautāja Vinsentam.
“Vismaz stundu,” Vinsents atbildēja. “Ja vari pagulēt, guli.”
Kītss pamāja ar galvu un aizvēra acis.
Plata neticēja, ka viņš tiešām vēlas gulēt. Viņa domāja, ka Kītss īstenībā neguļ, līdz viņš sāka klusi krākt. Pirmā reakcija bija sašutums, ka viņš spēj gulēt tādā brīdī.
“Man tavs puisis patīk,” Vilksa sacīja.
“Viņš nav… vienalga,” Plata klusi piebilda. “Tev ir? Puisis, es domāju.”
“Nav,” Vilksa atteica. “Bija viens čalis, ar kuru es reizēm pasvīdu kādu stundiņu. Tas bija tikai sekss. Mierinājums. Nevis mīlestība. Tas ir beidzies.”
“Kas notika?”
“Viņu nošāva. Viņš laikam…” Vilksai aizžņaudzās balss, un viņa dusmīgi purināja galvu. “Viņš laikam noasiņoja. Jo viena stulba maita nodeva viņu dvīņiem Ārm-strongiem.”
Viņa neslēptā naidā skatījās uz Aņu. Un Sedija šokēta novērsās, jo visu saprata. Renfīlds un Vilksa? Nevar būt. Augstprātīgais, jaunais aristokrāts un tetovētā, skarbā meiča?
Mierinājums. Kāds, kam pieskarties, kad uzmācas nakts un bailes.
Vilksa atkal ieurba nagu rokā, un šoreiz izsprāga asinis.
Ofēlija brauca pa 84. starpštatu šoseju starp Voterbe-riju un Hārtfordu. Uz blakus sēdekļa gulēja ierocis. Divi viņas bioti, neko nedarīdami, sēdēja viņas smadzenēs. Atlika vienīgi cerēt, ka kāds parūpējies par abiem pārējiem “bērniem”.
Atlika cerēt, ka vectēva mājai, no kuras viņa nupat bija aizbraukusi, par lielu pārsteigumu un bažām vectēvam, neviens neuzbruks.
Atlika cerēt, ka Vinsentam un pārējiem nekas nekaiš.
Atlika cerēt, ka mašīna, kas piebrauca blakus, nesagādās nepatikšanas. Viņa neloloja ilūzijas, ka varētu uzvarēt apšaudē pret pilnu mašīnu TND.
“Na hanyate hanyamane sarire ,” Ofēlija teica. Aptuvenā tulkojumā tas nozīmēja, ka apziņa ir mūžīga un ķermeņa nāve to nevar iznīcināt.
Ārkārtīgi izglītotiem cilvēkiem tas, protams, sniedza mierinājumu. Ofēlija nejutās tik izglītota. Tāpēc viņa juta saltas bailes.
Ņižinskis bija pamatīgi dejojis un pamatīgi dzēris, un tagad centās izvēlēties vienu no trim puišiem, kas bija nopietni mēģinājuši viņu savaldzināt. Tiem trim, kurus bija vērts izvēlēties. Vēl vairāki bija mēģinājuši sist kanti, vairāki puisīši, lāči, muskuļotie kucēni. Bet neviens neatbilda viņa gaumei.
Ņižinskim patika puiši ar asumiņu. Bīstamie. Panki. Anarhisti. Homohuligāni.
Viņš ieskatījās savā BlackBerry, bet atcerējās, ka izlādējusies baterija. Tā bija jāmaina, jo vairs neturēja tik ilgi kā agrāk. Labi, vienu nakti BZRK bez viņa iztiks.
Atgriezīsimies pie iespējām. Viens bija pie bāra, otrs dejoja, bet trešais krita, jo viņam saļima kājas. Sēdēdams uz grīdas starp ceļiem un pēdām, viņš skrāpēja krūtis, kad Ņižinskim gar ausi aizsvilpa divi elektrošoka pistoles žuburi.
Mūzika bija vairāk nekā pietiekami skaļa, lai noslāpētu tirkšķi. Velns, no kurienes? Ņižinskis instinktīvi sarāvās un apcirtās riņķī kā parodijā par čali, kurš mēģina tēlot nindzju.
Kaut kas stipri iezvēla pa pakausi. Pietiekami stipri, lai viņš aizstreipuļotu uz priekšu. Ne pārāk liela, parasta sieviete, pēc izskata kā priekšpilsētas mājsaimniece, soļoja cauri
dejotājiem, kas, pamanījuši viņai rokā ieroci, strauji atkāpās.
Ņižinskis bija noreibis. Viņš vēl nejuta sāpes, tikai spēcīgā sitiena atbalsi. Nūja vai velnišķīgi liela dūre. Viņš bija apdullis. Un nespēja neko aptvert.
Viņš atspiedās pret bāru, pa ceļam apgāzdams krēslu. Divi ļoti skarba paskata motociklisti steidzās pie blondās sievietes. Ar skatienu, kas it kā brīdināja “es jūsu vietā tā nedarītu”, viņa pavērsa pret viņiem ieroci.
Mūzika apklusa. Tagad Ņižinskis dzirdēja kliedzienus un bļāvienus, un balsis, kas mudināja izsaukt policiju.
“Mani sauc Šugera,” sieviete teica Ņižinskim. Viņa piespieda pistoles stobru viņam pie deniņiem. “Ja tu man kaut piedursies, izšķaidīšu tev galvu. Es negribu, lai tavi kukaiņi lodā pa manām smadzenēm. Tagad ej.”
Viņš gāja. Streipuļoja. Laukā pa sētas durvīm. Un viņam atkal iezvēla ar nūju pa skaustu. Sitiens bija spēcīgs un būtu nogāzis viņu bezsamaņā. Tā nenotika, bet viņš saskatīja iespēju un saļima, aizvēris acis un nokāris galvu.
Rupjas rokas sagrāba viņu zem padusēm un iemeta mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Viņu saslēdza rokudzelžos.
“Viņam tiešām ir droši pieskarties?”
“Kamēr viņš ir bezsamaņā, neko ar saviem biotiem nevar izdarīt.” Šugera sēdēja priekšējā sēdeklī. Ņižinskis turēja acis ciet. Galva uz krūtīm. Viņš izlīdzināja elpu. Lai nebūtu nekādu samaņas pazīmju.
“Esmu viņu agrāk kaut kur redzējis,” viens no vīriešiem teica.
“Uz plakātiem,” Šugera atbildēja. “Viņš ir minerālūdens Mountain Dew Extra modelis.”
“Ei, jā! Velns par stenderi! Limonādes čalis! Oho!”
Ņižinska bioti jau bija ceļā. Tie izlīda no viņa acs un traucās lejā pa vaigu. Viena smadzeņu daļa domāja: manam pūderim ir interesantas krāsas. Visdrīzāk tas bija visparastākais talks, lai gan tam bija dārgs zīmola nosaukums. Tas bija savādi līdzīgs vizlas plāksnēm. Robaini un neregulāri veidojumi. Viņa bioti rāpās pa dīvaini asiem laukakmeņiem piebārstītu ainavu.
Varbūt nākamreiz jāiztiek bez pūdera.
Mašīna traucās naktī. Bioti virzījās pa viņa ādu uz lūpām. Tas būs grūtākais. Galva bija galīgi dulla, jo sāpes sprandā un galvā pieņēmās spēkā. Bija nodarīti bojājumi ādai, muskuļiem un kaulam.
Ak jā, sāpes. Ak jā, ak velns. Neizrādi tās, Šein, neizrādi nekādas samaņas pazīmes.
Bioti rāpās pāri augšlūpai. Un atkal viņš nožēloja, ka uzklājis ķēpīgo lūpu spīdumu. Tas bija lipīgs un kavēja viņa puišus. Bet nu jau viņi bija sasnieguši robežu starp ādu un gļotādu.
Tālāk mēle.
Reiz agrāk viņš jau nano vidē bija redzējis mēli. Tas nebija viņa mīļākais skats. Uzmanīgi, lēnām viņš izbāza mēles galiņu tā, lai tas pieskartos lūpai.
Biotu acīm viņš redzēja, kā no debesīm nolaižas tumšs veidojums.
Iztēlojieties cieši blakus soļojošu, kapucēs ģērbtu vīru armiju. Viņi ir tik tuvu kopā, ka kapuces gandrīz saskaras. Un pašas kapuces ir rozā. Ar smailiem galiem. Vaskainas rozā miesas konusi.
Iztēlojieties, ka starp šiem cieši blakus saliktajiem vas-kaini rozā konusiem ir kaut kas līdzīgs sīciņām putuplasta nūdelēm, kas līdzīgas pludiņiem, ko izmanto baseinā. Bet gar šīm caurulītēm ir pērlīšu virtenes. Treknās otrdienas karnevāls ciešajās kapučainu kukluksklaniešu rindās.
Šīs nūdeles un pērlītes ir baktērijas, kas dzīvo uz mēles.
Ņižinskim bija pamatīgi jāsaņemas, lai sūtītu savus bio-tus lēcienā pretim svešādajai ainavai.
Iedūra skaudra sāpe, un Ņižinskis nespēja apvaldīt vaidu.