Viņš aši ievilka mēli mutē, un biotus apšļāca perlamutra siekalu šalts. Mēles sānu malas pacēlās uz augšu, izliecot ainavu.
“Viņš atguvis samaņu!”
“Pielūko, lai viņš tev nepieskaras!”
Ņižinskis ievilka elpu un spļāva. Viesuļvētras spēks pacēla gaisā siekalas un biotus kopā ar tām.
Spļāviens aizlidoja divarpus pēdas no Ņižinska izstieptajām lūpām līdz Šugeras iestīvinātajiem, blondajiem matiem.
Viņš juta, kā bioti piezemējas, it kā paša kājas amortizētu triecienu.
“Nē!” Šugera iekliedzās. Viņa sāka sist sev pa pakausi.
Būtībā sitieni tieši palīdzēja. Garie, raupjie matu koki
piespiedās ciešāk galvas ādai.
“Ko tu izdarīji?” viņa prasīja, nikni pagriezdamās pret Ņižinski.
“Tev trāpīja?” viens no rīkļurāvējiem iekliedzās.
Ņižinskis zināja, ka gudrs gājiens, kas nodrošinātu uzvaru, būtu viņu turpat uz vietas nošaut. Bet viņi to neizdarīja. Tātad kaut kas viņus atturēja.
Viņa nāve tiem nebija vajadzīga; viņiem padomā bija kas cits, un šī informācija deva viņam varu.
Ņižinska bioti skrēja pa nobirušajām lapām uz Šugeras skalpa, spraucoties cauri tādai kā bērzu birzij.
Ausis, acis, deguns. Pa kuru ceļu? Deguns bija visvieglākais ceļš, jo tas bija vistaisnākais, bet arī visbīstamākais -šķavas varētu izrādīties nāvīgas. Un Šugera tiešām pūlējās izspiest šķavas, izmisīgi pūšot caur degunu gaisu.
“Piestāj. Piestāj!” viņa sauca un norādīja uz diennakts aptieku. “Aptieka! Tu. Ej. Un nopērc… insekticīdu. Un Purelle dezinfekcijas šķidrumu. Un vates kociņus. Ātri!”
Viņa joprojām pliķēja galvu, un mežā valdīja ārkārtīgi neparasti laikapstākļi - koki gāzās, pieplaka un atkal šāvās gaisā. Tad viņa ar nagiem sāka skrāpēt galvas ādu.
Tas bija bīstami.
Ņižinskis neļāva saviem biotiem izklīst. Viņš gribēja saglabāt vienu skata punktu.
Koki pašķīrās, un pēkšņi neiedomājamā ātrumā pretī traucās nags. Šugerai bija vidēji gari nagi, tāpēc poraino galvas ādu plēsa tikai nags, nevis pirksta gals.
Nags bija šķautņainu, atmirušu šūnu mūris. Šīs pārslas kopā saturēja keratīna rupjā līme, un to sedza caurspīdīgas nagu lakas kārta, kas, no viņa skata punkta raugoties, šķita tik bieza kā ledus.
Naga mala bija kā briesmīgs arkls. Traukdamies pretī abiem biotiem, tas uzplēsa atmirušās, zemē sabirušās ādas šūnas. Lēciens pa labi! Masīvais arkls aizdārdēja garām. Bet nu jau viņa kasīja galvu kā vājprātīga. Nagi ārdīja galvas virsmu, atstādami asiņojošas vagas, kurās milzīgās ķetnas atstāja uzplēstas plēksnes.
Ņižinskis priekšā ieraudzīja klajumu - līniju, kur beidzas mati. Seju viņa vēl nebija sākusi kasīt, vismaz pagaidām, tāpēc N1 un N2 lēkšoja uz priekšu cauri pēdējiem matiem un izskrēja uz pieres.
Tad - kāda veiksme!
Milzīga sviedru lāse - desmitreiz augstāka par viņa biotiem, cunami, milzīga, šķidra pērle, kas saturēja tikpat daudz ūdens kā vesels peldbaseins. Tā izspiedās uz ādas un atstaroja mašīnas paneļa gaismu. Sviedru lāse balansēja un trīsuļoja kā vīnoga bez ādas vai kā ar ūdeni pildīts balons.
Tā ripos. Un tad kustēsies ātrāk par jebkuru biotu.
Ņižinskis trenca savus biotus uz sviedru lāsi, bet jau bija parādījusies otrā sviedru lāse. Tā ietrieksies pirmajā, un abas saplūdīs kopā, un tad… gandrīz par vēlu!
N1 un N2 lēca, triecās pret ūdens masu tieši tajā brīdī, kad virsmas spriegums pārtrūka un lāse aiztraucās Šugeras acs virzienā kā kalnu upe.
Bioti griezās kā zeķes centrifūgā.
“Atslēdz viņu!” Šugera bļāva, novēloti saprazdama, ka tā ir vienīgā pareizā rīcība.
Pret Ņižinska galvu triecās pistoles spals, un ar pēdējo dziestošās apziņas kripatu viņš redzēja, ka sviedru vilnis izrauj biotus cauri skropstām un iemet acs pazīstami nomierinošajā vidē.
Viņa samirkšķināja acis, un viņš ieslīga bezsamaņā un drošībā.
DIVDESMIT VIENS
Beidzot Platai pielēca. Viņa paskatījās uz Vinsentu. “Vai mēs braucam tur, kur es domāju?”
Viņš tik tikko atrāvās no jaunu vietņu vai kā cita pārlūkošanas. “Jā.”
Sezona Montokā jau bija beigusies, un vieta izskatījās pamesta. Bērni atgriezušies skolā. Šajā gadalaikā tur mitinājās tikai daži izdevīgākas cenas atraduši veci ļaudis, un arī restorāni bija slēgti.
Māja atradās ārpus pilsētas, ja to vispār tā varēja saukt. Līkumota, privāta piebraucamā ceļa galā. Celtnei bija pelēki dakstiņi, melnas plaisas uz jumta un sīkrūšu logi. Tai bija divi veseli stāvi un vairākas istabas zem ārkārtīgi stāva jumta. Bagātu ļaužu māja, par to nebija šaubu. No tuvākajiem kaimiņiem to šķīra krauja. Okeāns šalkoja turpat blakus, un uz to veda taciņa cauri zāles kumšķiem noaugušām kāpām. Bija dzirdamas okeāna nopūtas un gaudas, un gaiss oda pēc sāls.
Plata labi pazina māju, jo bērnībā tajā bija pavadījusi daudzas nedēļas. Katru vasaru ne, bet gandrīz katru. Un dažreiz arī pavasarī vai rudenī, izmantojot saulainu nedēļas nogali.
Vinsentam bija atslēga, bet, izrādīdams pieklājību, viņš to pasniedza Platai. Viņa atslēdza durvis.
“Vai zini signalizācijas kodu?” Vinsents jautāja.
Viņa nospieda skaitļus uz tastatūras.
Kītss un Vilksa to visu, protams, vēroja.
“Vai tagad varam saukt viņu par Sediju?” Vilksa jautāja.
“Nē,” Vinsents atcirta. Viņam tas nepatika. Viņam nepatika, kā tas ietekmē rūpīgi būvēto noslēpumainības auru. “Ejiet iekšā. Šis ir drošs patvērums. Paliksim šeit, līdz noskaidrosim, vai ir droši atgriezties pilsētā.”
“Aizslēdziet pēc manis durvis. Diviem visu laiku jāpaliek nomodā.” To teica Kaligula, un šie vārdi neizskanēja kā ieteikums. Viņš devās atpakaļ pie mašīnas un atgriezās ar šauteni katrā plecā. Vienu viņš pasvieda Vinsentam. Otru iedeva Vilksai.
“Un man?” Kītss jautāja.
Kaligula sāji pasmaidīja. “Man līdzi ir tikai divas. Un es zinu, ka Vinsents pratīs nospiest gaili.” Viņš šķībi paskatījās uz Vinsentu: “Viņš ir īsts Scīpions. Un es zinu, ka šī sīkā maita,” viņš norādīja uz Vilkšu, “ir ķerta. Tu, dēls? To mēs vēl redzēsim, kāds tu esi.”
Vinsents pavilka Kaligulu malā, satverdams viņu aiz rokas. Visi apklusa, jo vārdu apmaiņa starp abiem vīriešiem kā murrājošs tīģeris radīja klusu, lēnu briesmu izjūtu. Vinsents atlaida Kaligulas roku.
“Policija ziņo par cilvēka nolaupīšanu kādā Traibekas klubā, kuru reizēm apmeklē Ņižinskis,” Vinsents teica. Kaligula pamāja ar galvu. “Vai viņš zina šo vietu?” “Nē. Tā ir manā, nevis viņa sarakstā.”
“Tas ir labi.”
“Ko tu darīsi?”
“Atvedīšu meiču ar punktu pierē. Ņižinskis neieradīsies.”
“Mēs nepametīsim Žinu.”
“Pametīsim gan,” Kaligula teica un devās prom.
“Pie velna, nē!” Vilksa kliedza viņam pakaļ. Bet durvis aizvērās un viņš bija prom. Viņa pagriezās pret Vinsentu. “Mēs neatstāsim Žinu tiem ļaudīm.”
“Mēs darīsim to, ko…”
“Mēs nepametīsim Žinu tikai tāpēc, ka to teica kaut kāds slepkava stulbā samta cepurē!”
Sedija prātoja, vai tagad beidzot Vinsents zaudēs savaldīšanos. Nē. “Vai tu zini, kurp viņu aizveda, Vilksa? Es nezinu. Ja zinātu - varbūt. Bet es nezinu.”
“Sazinies ar Līru, izstāsti…”
“Viņš zina.” Vinsents nogaidīja, vai Vilksai būs vēl kas sakāms. Taču viņa acīmredzot bija izgāzusi visu niknumu. “Atrodiet istabas. Vilksa, mēs abi sargāsim pirmajā maiņā. Kīts, pagrabā ir neliela telpa. Ieved tur doktori Vaioletu. Aizslēdz durvis. Atnes man atslēgu.”