Выбрать главу

Platai nebija grūti izvēlēties istabu - viņa izvēlējās savējo. Grūtāk bija tajā nokļūt, jo bija jāiet garām lielajai guļamistabai, kurā tik ļoti, ļoti sen bija gulējuši vecāki.

Un Stouna istaba bija turpat blakus.

Plata neļāva sev atvērt durvis, lai ieraudzītu un sadzirdētu vecāku guļamistabas tukšumu. Taču viņa atvēra Stouna istabas durvis un stāvēja tajās, mazliet paliekusies uz priekšu, neļaujot kājām šķērsot slieksni.

Profesionāls dizainers to bija izrotājis ar Montokai raksturīgajiem motīviem: jahtām un kāpām, sandalēm un pūķiem. Istabā bija jūtama tikai neliela Stouna personības atblāzma - lidojošais šķīvītis uz rakstāmgalda, milzīgs, balts un mīksts rotaļu zaķis ar uzrakstu woot! uz T krekla, viena ierāmēta fotogrāfija, kurā bija redzams Stouns apmēram deviņu gadu vecumā un… Sedija, nevis Plata, kas bija nožēlojami nūģīga paskata septiņgadniece. Fotogrāfija bija tapusi turpat pludmalē. Pie sienas rāmītī atradās arī veclaicīgas, populāras skaņuplates kopija - tas bija grupas The Rolling Stones albums Beast of Burden. Ideja, ka dzimtas mantinieks Stouns ir kā nastu nesējs lopiņš jeb beast of burden , bija ģimenes joks.

“Es nezinu, kurā istabā apmesties.” Kītss stāvēja turpat blakus. Viņš bija nemanīti pienācis. Cik ilgi viņš tur jau stāvēja? Un viņa?

“Manā istabā,” viņa teica. “Es nevaru tur gulēt viena.”

Viņa pārgāja pāri gaitenim uz savu istabu. Ieslēdza gaismu, bet neredzēja to, ko bija gaidījusi. Istaba bija tieši tāda, kādu viņa to bija atstājusi iepriekšējā reizē. Vai tas bija aizpagājušajā vasarā? Nē, ne tik sen. Nezin kāpēc nekas nebija mainījies. Ja viņa bija mainījusies, kāpēc istabu joprojām bija tāda pati?

Gulta bija saklāta. Slēģi atvērti ar skatu uz jūru. Against Me un Methodones plakāti. Grāmatas, īstas, veclaicīgas grāmatas, aizpildīja dažus mazus plauktiņus. Visādi nieciņi. Pludmales kičs, kas izstādīts, lai panāktu maksimāli ironisku iespaidu. Grozā pusducis peldkostīmu - daudzas atšķirīgas augšdaļas un apakšdaļas. Ierāmēta Kristofe-ra Hičensa fotogrāfija ar autogrāfu karājās blakus Tima Ārmstronga fotogrāfijai ar autogrāfu. Ramones pludmales dvielis. Tas izvilināja smaidu.

Kītss ienāca un rūpīgi nopētīja istabu, piefiksēdams detaļas un reizēm šķietami nemanāmi pamādams ar galvu.

“Nu?” viņa jautāja.

“Tu agrāk biji Vilksa,” viņš teica.

Šis novērojums bija tik negaidīts, ka viņai pavērās mute no pārsteiguma. Viņa palūkojās apkārt it kā viņa acīm un iesmējās: “Aha! Es tieši tikko nodomāju, cik viss šķiet svešāds.”

“Jā. Daudz kas ir mainījies, vai ne? Viss šis vājprāts, manuprāt, spēj ievirzīt dzīvi citā gultnē. Varbūt pirms visa šī Vilksa bija katoļu skolniece ar peļastītēm un rūtainiem svārciņiem.”

“Šaubos gan,” Plata noteica.

“Cik tev liela gulta!”

“Es miegā svaidos.”

“Es pamanīju. Vakarnakt. Taču uz tās šaurās lāviņas svaidīšanās amplitūda bija ierobežota. Šajā gultā gan varētu kārtīgi izsvaidīties.”

“Vai mēs runājam par seksu?” Plata jautāja.

“Es nezinu,” viņš mulsi atzinās.

“Tu to gribētu, vai ne?” viņa bezkaislīgi jautāja. “Cerēju, ka man izdosies to noslēpt.”

“Ir zināmas pazīmes..

“Būtu dīvaini, ja mēs to negribētu. Seksu, es domāju. Esmu bijis tavās smadzenēs. Tu esi bijusi manējās. Un neviens mums nekliegtu: kaunieties /”

“Nē,” viņa piekrita. “Mani attur tikai viens…” Viņa apklusa, nezinādama, kā paskaidrot.

“Tu negribi to darīt tikai tāpēc, ka esam nobijušies un liktenis savedis mūs kopā tik dīvainā veidā. Tu negribi, lai pirmā reize būtu…”

“Kā tu zini, ka tā būtu pirmā reize?” viņa dusmīgi viņu pārtrauca.

Viņš paraustīja plecus. “Laikam jau nojautu.”

Viņa arī paraustīja plecus. “Jā, nu… es laikam ceru uz ko vairāk, nevis nožēlojamu gramstīšanos aiz izbīļa. Pirmajā reizē.”

“Tātad esi romantiķe,” viņš konstatēja.

Viņa pasmaidīja, tobrīd viņš Platai ļoti patika. “Jā, esmu romantiķe.” Viņa piegāja pie grāmatplauktiem un piešķieba galvu, lai izpētītu nosaukumus. Tad, saprazdama, ka viņš nav uzķēries uz tēloto vienaldzību, atspiedās pret nelielo skolēnu rakstāmgaldu un teica: “Patiesību sakot,

KIts, es jūtos neizsakāmi apjukusi. Diez vai tas ir redzams. Es pati neļaujos šīm jūtām un tās apspiežu. Taču sajūta ir draņķīga. It kā es ignorētu faktu, ka man ir audzējs, vai ko tamlīdzīgu. It kā es mānītu sevi un novērstos no tā. Un…” Viņai pietrūka vārdu.

Kītss lēni pamāja ar galvu, cenzdamies paturēt to visu atmiņā. Tad viņš teica: “Mums taču nevajag, lai viss notiktu uzreiz un tūlīt.”

“Pagaidām atliksim?” viņa jautāja.

“Ejam gulēt.”

Viņi izslēdza gaismu un atkal apgūlās blakus. Šoreiz gulta bija pietiekami plata, lai viņiem nevajadzētu saskarties. Taču rokas sniedzās viena pēc otras, un pirksti savijās. “Kīts?”

“Jā.”

“Vai tu esi manī?”

“Diez vai tādu jautājumu kāds zēns gribētu dzirdēt no meitenes.”

“Kīts.”

Kādu brīdi viņš klusēja un tad teica: “Jā. Mazais K2 pašlaik pārbauda savu pinumu.”

“Labi. Paldies. Bet slēdz viņu laukā un ej gulēt.” Vēl pēc brīža viņa turpināja: “Bet tu taču nekad… es atceros, ko teica Vinsents… tu nesatīklotu mani? Ne jau tāpēc man tu patīc, vai ne?”

“Zvēru pie visu man mīļo cilvēku dzīvības. Nē.”

Taču pēc tam viņu rokas vairs nesaskārās.

Kad Ņižinskis atjēdzās, viņš vairs nebija limuzīnā. Viņš atjēdzās divās vietās vienlaikus. Viena no tām bija garāža. Nevis liela pazemes garāža, bet parasta garāža divām mašīnām, kādas atrodamas visās bagātnieku priekšpilsētās. Patiesībā vieta bija tikai vienai mašīnai, jo otrā pusē bija sakrauti bērnu velosipēdi, kastes ar Ziemassvētku rotājumiem un instrumenti.

Otra vieta, kur Ņižinskis pamodās, bija tieši zem plakstiņa. Viņš pazina vidi. Nebija pirmā reize, kad viņu iespieda starp plakstiņu un aci.

Ņižinskis sēdēja. Šajā jautājumā viņam nebija izvēles. Viņš bija sasiets. Rokas aiz muguras bija piesietas pie ēdamistabas koka krēsla, bet potītes - piesietas pie krēsla kājām.

Šugera Lebovska stāvēja viņa priekšā pilnīgi slapja un citās drēbēs nekā iepriekš. Ņižinskis saprata, ka šīs bija viņas mājas kaut kur Longailendā vai Džersijā. Tātad dzīvs viņš no šejienes neizies. Vismaz noteikti ne līdz brīdim, kad viņa smadzenes būs totāli satīklotas.

Tepat bija arī pārmijnieka darba stacija. Pirmitīvāka nekā varēja gaidīt. Tas nebija nekāds augsto tehnoloģiju brīnums, kādu BZRK gaidīja no ĀSD, drīzāk Aeron krēsls ar sagrabējušu datoru, vadi, cimdu pāris, ko ar krēslu savienoja gumijota aukla, un četrdesmit divu collu monitors, kas bija uzstutēts uz ļoti parasta ļodzīga galda.

Acīmredzot pagaidu risinājums.

Abus izsitējus nekur nemanīja. Toties tagad te bija jauns vīrietis ar plīvojošiem, gaišiem matiem. Viņam droši vien bija nedaudz pāri divdesmit. Eiropietis, Ņižinskis secināja, novērtēdams apģērba zīmolus un izvēli.

Šugera lieki laiku netērēja. Viņa paķēra sarūsējušu devītā numura golfa nūju un atvēzējusies trieca tieši Ņižinskim pa plecu. Tas ellīgi sāpēja. Viņš gandrīz aizmirsa pulsējošo sāpi skaustā un “zoss olu”, kas brieda tieši zem matu augšanas līnijas.