Interesanta izvēle. Tā sist pa plecu.
Ņižinskis sūtīja savus biotus uz priekšu.
“Kā tevi sauc?” Lebovska prasīja. Pirms viņam bija iespēja atbildēt, viņa laida golfa nūju uz leju pret viņa augšstilbu.
Ņižinskis gandrīz zaudēja samaņu aiz sāpēm.
Bet arī tā bija interesanta izvēle.
“Nosauc savu vārdu!”
“Santino Korleone,” viņš atbildēja.
“Cik jauki. Jocīgi, bet tu nemaz neizskaties pēc itālie-
X«, 95
sa.
“Jūs esat ļoti vērīga.”
Viņa atkal gāza ar nūju pa plecu. Sāpēja, bet plecs jau sāka kļūt nejutīgs no iepriekšējā sitiena.
“Uzmanieties, lai netrāpītu pa seju,” viņš elsoja. “Jums doti konkrēti norādījumi nesist pa seju.”
Šugera Lebovska iesmējās, un šī skaņa nebija patīkama.
“Jā, es atzīstu - tu esi ļoti attapīgs. Ļoti attapīgs. Kas tu esi? Ķīnietis? Korejietis?”
“Es domāju, ka esmu itālietis.”
“Vai zini, kas nesamaitās tavu smuko ģīmīti?”
Viņa atripināja un nolika viņam priekšā sarkanus bērnu ratiņus, kur iekšā bija uzlādējama baterija. Sieviete to teatrāli iesprauda sienas rozetē. Skala iegaismojās, un voltmet-ra adatiņa noraustījās.
Transformatoram bija pievienoti strāvas vadi, un Šuge-ra tos uzmanīgi pacēla. Viņa bija gatava. Gatava un mazliet nepacietīga.
Tad ierunājās blondais vīrietis. Ņižinskis bija gandrīz pārliecināts, ka dzirdēja vācu akcentu. “Tas nav nepieciešams. Es varu…”
“Vai tiešām? Pārlieku jūtīgs fricis?” Šugera viņam uzšņāca.
Vācietis pamāja ar roku. “Kāpēc mani nakts vidū atsauca šurp? Lai skatītos, kā jūs rotaļājaties? Lūdzu, ļaujiet man viņam pieskarties, lai varu sākt savu darbu.” Viņš nekonkrēti norādīja uz pārmijnieka krēslu.
Tātad viņš tiešām bija pārmijnieks. Atsūtīts, lai satīk-lotu Ņižinski, lai savervētu viņu un izmantotu kā Trojas zirdziņu. Ņižinskis ieinteresēti viņu uzlūkoja. Vecāks nekā vairums pārmijnieku. Viņš prātoja, cik kukaiņu viņam ir laukumā. Lai gan Ņižinskis patiesībā neko daudz nevarēja darīt, ja pārmijnieks viņā iebruktu. Viņa rīcībā bija tikai viens biots. Abi pārējie tuvojās mediālajam taisnajam mus-kūlim - vienam no galvenajiem muskuļiem, kas kontrolēja Šugeras Lebovskas acs kustības.
No viņa skata punkta muskulis izskatījās pēc resnas troses, kādas satur vanšu tiltus. Savienojums ar aci atgādināja neveiklu mēģinājumu iekausēt tērauda vadus asiņainā ledu.
“Izskatās, ka esat rūpīgi nomazgājusies, kundze,” Ņi-žinskis teica.
“Sauc mani par Šugeru,” viņa teica un iedūra viņam krūtīs vadu spailes. Ņižinska ķermenis salēcās, cik nu spēja, nepārraujot virves.
Viņš saguma, un smadzenēm vajadzēja vismaz pāris sekunžu, lai atkal apzinātos pasauli.
“Labi, Šugera,” Ņižinskis sacīja. “Tas mani nokaitināja. Es izliešu mazliet sērskābes uz muskuļa, kas notur vietā jūsu labo aci. Nu, jūs jau zināt…”
“Ko?” Viņa izbailēs pievērsās vācietim. “Viņš blefo.” Tas nebija gluži apgalvojums un arī ne gluži jautājums.
Pārmijnieks paraustīja plecus. “Daži bioti ir apgādāti ar…”
Šugera izvilka pistoli un pielika Ņižinskim pie galvas. “Izbeidz tūliņ pat, nolādēts!”
“Par vēlu,” Ņižinskis teica. “Droši vien drīz jums sāks migloties redze.”
“Es to jūtu!” Viņa iekliedzās un sita ar brīvo roku pa seju.
“Es dabūšu viņu laukā,” pārmijnieks teica un tuvojās sievietei.
“Tu gribi bāzt manī savus netīros kukaiņus?” viņa prasīja vācietim.
“Šķielēšana nav nemaz tik briesmīga,” Ņižinskis ieteicās.
Viņš redzēja, ka skābe sāk iedarboties. Nevajadzēja daudz laika, lai tā pārdedzinātu pirmās nospriegotās muskuļu šķiedras. No biota astes radzes viņš izšļakstīja vēl dažas piles. Pakāpeniski biots izdalīs vairāk sekrēta. Tā skābes pūslis bija pārāk niecīgs, tāpēc vienlaikus varēja izdalīt tikai nelielu daudzumu skābes.
Šugera to, protams, nezināja. Un pārmijnieks, iespējams, arī ne.
“Es jūtu! Dedzina!”
“Dumjā sieviete, nost no ceļa!” Vācietis iebāza roku vienā cimdā, ar otru roku pievilka Šugeru klāt un, kamēr viņa lamādamās pūlējās izlocīties, ar brīvo roku pārvilka pāri sejai.
Pēc tam viņš uzvilka otru cimdu un sāka cieši lūkoties monitorā.
“Vācies laukā no manis, vai es tevi nošaušu,” Šugera šņāca uz Ņižinski, visiem spēkiem pūlēdamās viņu iebiedēt. Viņš nešaubījās, ka viņa runā nopietni. Tas uzdzina skumjas.
Šīs jūtas viņu mazliet pārsteidza. Viņš necerēja šajā karā uzvarēt. Bet allaž bija iztēlojies pēdējos dzīves brīžus šausmu un nepakļaušanās caurstrāvotus. Bet skumjas… Tieši to viņš juta. Viņam tik daudz kas būs liegts.
Vācieša nanobotu karapulks nebija redzams. Vistica māk, tas devās Šugeras labajā acī un tai apkārt.
Tad pēkšņi trose pārtrūka. Vienā brīdī Lebovskas acs muskuļi bija nostiepti augstu gaisā, bet jau nākamajā mi:i klī to vairs nebija, un bija palikuši tikai skābes saēsti stumbeņi.
Makro pasaulē Ņižinskis redzēja, ka Šugeras acs ieraujas uz iekšu.
Kreisā acs.
Arī pārmijnieks to redzēja. “Dumjā sieviete, viņš ir otra acī!”
“Bet es to jutu!”
Ņižinskis paraustīja plecus, cik nu spēja. “Iedvesmas spēks. Un tavai zināšanai: to, kas notiks tālāk, tu vispār nejutīsi, jo smadzenes dīvainā kārtā nejūt sāpes.”
“Ko tu ar mani dari?” Saltas šausmas. Labi. Viņš priecājās, ka spēj viņu vismaz nobiedēt. Tas šķita tikai godīgi, jo viņa gandrīz droši viņu nonāvēs.
“Tas atkarīgs no tā, vai aizvāksi savus puišus, kuri stāv ārpusē, un ļausi man mierīgi aiziet. Tad neko. Pretējā gadījumā izliešu visu savu skābi tavu smadzeņu dzīlēs, kur tā grauzīsies līdz…”
Viņa spēcīgi iedūra viņam ar pistoles stobru.
“Tev pavēlēts mani nenogalināt, vai ne?” Vilcināšanās. Nav šaubu, ka viņai pavēlēts viņu satīklot. Taču viņa varēja pateikt, ka nekas cits neatlika. Un neizskatījās, ka racionāliem apsvērumiem viņas domu gājienā būtu kāds svars.
Šugera mēģināja darbināt strāvas vadus ar brīvo roku, bet no tiem uzšķīlās dzirksteles, tāpēc viņa nolika pistoli uz ratiņiem.
Labi, Ņižinskis domāja, labāk nekā lode.
Viņa iegrūda vadu galus viņa kailajā kaklā.
Sāpes bija šausmīgas. Bet īslaicīgas. Atskanēja paukšķis, un garāža satumsa.
Parastas priekšpilsētas mājas nebija piemērotas spīdzināšanai ar elektrību. Bija izsisti korķi.
Ņižinskim bija izdevies atbrīvot no virves vienu kāju. Viņš spēra to taisni uz priekšu. No visa spēka. Un izjuta gandarījumu, kad tā sadūrās ar Lebovskas celi.
Sieviete uzkrita viņam virsū. Viņš aplika brīvo kāju viņai apkārt un cieši turēja, cenzdamies pietuvināt seju viņējai, lai varētu savākt savus biotus, kuri nu jau bija ļoti tālu no smadzenēm, neatstājuši tajās ne lāsi skābes, un traucās uz…
Atkal iedegās gaisma.
Tajā pašā mirklī Ņižinskis ieraudzīja ko daudz ļaunāku par Šugeras Lebovskas saniknoto seju. Tur, zem viņas apakšējā plakstiņa, kā paredzējuši katru viņa kustību, jau gaidīja divi duči nanobotu.
Vācietis bija atšifrējis viņa blefu.
Trauslās priekšrocības bija zaudētas. Lebovska izlocījās brīvībā.
Viņa bioti gaidīja, kamēr nanoboti tos aplenca.
“Tagad rīkosimies pēc mana prāta!” vācietis teica.
“Mūsu Berzerka draugs vairs nespēs nodarīt neko ļaunu, Lebovskas jaunkundz.”