“Kā izskatās?” viņa jautāja vācietim un ar vienu roku papleta plakstiņus, lai viņš redzētu aci, kas tagad izteikti skatījās uz iekšu - uz viņas ķirurģiski uzlaboto degunu.
“Nav tik traki. To var labot,” viņš mierināja.
Bet, tiklīdz viņa novērsās, vācietis ātri un klusi izslīdēja no krēsla, atbrīvoja rokas, paņēma golfa nūju un spēcīgi iezvēla sievietei pa skaustu. Viņa saļima kā pelavu maiss.
Ņižinskis juta triecienu caur saviem biotiem. Viņš apstulbis blenza uz vācieti un uz nanobotiem, kas bija ielenkuši viņa biotus uz pakritušās sievietes sejas.
“Mani sauc Dītrihs,” vācietis steidzīgi čukstēja ar ievērojami mazāku akcentu. “Tavai zināšanai, Līrs nebija pavēlējis tevi glābt. Un tas nozīmē, ka mani drīz apciemos Kaligula, ja vien mēs nesacerēsim kādu pasaciņu, kas ļautu man, glābjot tavu dzīvību, palikt neatklātam.”
DIVDESMIT DIVI
Kukaiņcilvēkam bija jālido uz Vašingtonu, lai izvietotu savu karaspēku F1B direktora vietniekā. Tas bija viegli. FIB vecis bija savējais.
Viņš jau bija iekārtojis Džesiku viesnīcā Sofitel, kur viņa sēdēja, piemīlīgi uzmetusi lūpiņu, pasūtīja apkalpošanu numurā un skatījās filmas. Kā “pieaugušais” Kukaiņcilvēkam līdzi bija atsūtīts TND. Lai gan pārmijvisumā Kukaiņcilvēks bija karalis, tomēr sešpadsmit gadus vecs melnādains puika, pat ja viņam bija angļu akcents, nevarēja iekārtoties viesnīcā kopā ar satriecoši skaistu jaunu sievieti bez pieaugušā uzraudzības.
Nākamais solis bija diezgan vienkāršs. FIB cilvēkam (Kukaiņcilvēks nespēja atcerēties viņa vārdu, bet, iespējams, viņu sauca Patriks) bija jāievēro norādījumi. Tas notika skvoša spēles laikā Universitātes klubā. Nejauša saskriešanās, kritiens uz pulētās grīdas, dūriens ar pirksta kauliņu ausī, trīs sekundes un darīts!
Kukaiņcilvēks nolēma ieiet caur ausi, redzēdams, ka mērķim jeb slepenā dienesta aģentam, kura vārds, viņaprāt, bija pilnīgi neticami parasts - Džons Smits bija mīkstās kontaktlēcas. Parasti lēcas nebija nekāds nopietnais šķērslis, bet cilvēki, kuri tās valkāja, mūždien šķiedās ar acu pilieniem vai pēkšņi gribēja izņemt salocījušos lēcu. Ku-kaiņcilvēks negribēja, lai viņa puiši paliek iesprostoti tumšā kontaktlēcu konteinerā.
Tātad ieeja caur ausi.
Ausis bija šaubīga vieta. Ja cilvēks bija peldējies vai mazgājies dušā vai, vēl ļaunāk, ja kādam bija vidusauss iekaisums, tikt cauri nebija iespējams. Taču, ja zināja ceļu un auss kanāls bija tukšs, tas bija viegli izdarāms.
Auss kanāls līdzinājās alai, kura pilna ar stalaktītiem un stalagmītiem, un vēl kaut ko, kas aug horizontāli. Matiņi slējās no visām pusēm: no augšas, apakšas un vidus. Salīdzinot ar skropstām, tie bija ļoti sīki.
Nano vidē ala šķita diezgan liela. Grūtības mūždien sagādāja ausu sērs, kura pikas mētājās pa “grīdu” un daži gabali karājās arī no augšas. Visu alu izraibināja caurumiņi kā niecīgi, palēninājumā garojoši geizeri. Kā caurumi zemē Jeloustounas nacionālajā parkā, kas reizēm izvemj karstu dubļu piku. Tikai šajā gadījumā karsto dubļu vietā bija ausu sērs.
Makro pasaulē Kukaiņcilvēks sēdēja busiņā turpat aiz stūra M ielā. Retranslators nebija nepieciešams, jo tiešais signāls bija gana labs.
Viņš veda divdesmit četrus kaujas nanobotus un četrus vērpējus pa auss kanālu, liekot tiem soļot cauri ausu
sēram bungādiņas virzienā. Nano vidē skats uz bungādiņu bija satriecošs. Tā bija kā basbungas āda, tikai m-subā tā bija piecu stāvu augstumā, un to nesaturēja stīpa, bet sīks kauliņš.
Kukaiņcilvēks nogaidīja līdz skvoša partijas beigām, jo bumbiņas atsišanās pret sienu, šis blīkš!, triecās pret bungādiņu kā rokbundzinieka vālīte pret bungām.
Visa tā draņķība, disks piecu stāvu augstumā, kas mazliet līdzinājās izbalējušai, caurspīdīgai aknai, vibrēja, un nano vidē šīs vibrācijas bija milzīgas.
Tāpēc viņš nogaidīja, līdz Džons Smits - vai tas varēja būt viņa īstais vārds? - beidza dauzīt cietās gumijas bumbas. Bet vēlāk būs duša, un tas jau bija bīstami. Viņš izvēlējās relatīvi klusu brīdi un lika saviem nanobotiem steidzīgi palīst zem mēreni vibrējošās membrānas.
Šeit vismaz viņi bija drošībā.
Nākamajā ceļa posmā būs jārāpjas augšup pa bungādiņas aizmuguri, un to labāk darīt, kamēr aģents gulēs.
Busiņš piebrauks pie slepenā dienesta aģenta mājas Fēr-faksā. Un pa nakti Kukaiņcilvēks ielīdīs viņa smadzenēs* un liks vērpējus pie darba.
Kaut kur šā cilvēka smadzenēs bija viņa darbaudzinā-tājas un draudzenes Frensīnas Petrašas tēls. Savukārt viņa bija saistīta ar prezidentes apsardzi. Šis būs sarežģīts tīklojums. Kukaiņcilvēkam jāpanāk, lai Džons Smits pieskaras aģentes Petrašas sejai. Viņam bija dažas idejas. Bet tas nozīmēja, ka jāstrādā visu nakti.
Tapec Kukaiņcilveks atgriežas viesnīca, lai mazliet pagulētu.
Apmēram piecsimt kilometru attālumā doktore Aņa Vaioleta uzlūkoja Vinsentu un teica: “Es zinu, ka tu ar mani kaut ko dari.”
Vinsents tobrīd sēdēja, sacēlis kājas uz palodzes. Viņš vēroja pelēko, apmākušos Atlantijas okeāna ainavu. Pludmalē pļāpādami pastaigājās abi viņa jaunie “rekrūši”. Acīmredzami juzdamies brīvi viens otra sabiedrībā. Atstādami pēdu nospiedumus neskartajās, mitrajās smiltīs.
“Es tikai vēroju viļņus,” Vinsents sacīja.
“Manas jūtas pret tevi ir mainījušās.”
“Ak tā?”
“Nolādēts, Vinsent. Es tevi nenodevu. Mani izmantoja. Viņi droši vien nojauta, ka tu mēģināsi iekļūt laboratorijā ar manu palīdzību. Zināja, ka tev tas būs nepieciešams.” “Pareizi,” Vinsents teica. Viņš klausījās tikai daļēji. Vēroja Platu un Kītsu liedagā. Domāja par to, ka Ņižinskis izstāstījis viņam tikai daļu patiesības. Žins neuzticējās Vin-sentam vai arī negribēja viņu apgrūtināt ar ko vairāk.
Vinsents, Vilksa un Ofēlija, visi trīs, bija pārmeklējuši Žina smadzenes. No nanobotiem nebija ne miņas. Neviena vada. Viņi bija pārmeklējuši acis, ausis, pat degunu. Bioti bija rāpojuši pa viņa ādu, ielīduši dziļi smadzenēs, bet neko nebija atraduši.
Ņižinskis bija tīrs.
Taču viņš nebija izstāstījis visu par tikšanos ar Šugeru Lebovsku. Viņš teica tikai to, kas jāsaka. Viņš kaut ko slēpa.
Tikmēr divi ievainotie Vinsenta bioti vilka vadus dziļi Aņas smadzenēs. Paies labs laiciņš, līdz viņi atkal būs gatavi cīnīties. Abi veselie bioti bija viņa paša galvā. Gaidīja.
“Es zinu, ka tu mani tīklo,” Aņa teica. Viņas balss iedūra sirdī, jo tā bija viņas balss, taču tā vairs nebija viņas intonācija vai emocijas. Viņa runāja kā ar mīļoto. Bija jaušams aizvainojums. Nodevība. Kā justos cilvēks, pret kuru slikti izturas kāds, ko viņš mīl.
Vadi. Tie stiepās no viņas atmiņām par Vinsentu uz visu, kas viņai bija dārgs, kam viņa ticēja, ko apbrīnoja. Mīlēja. Vinsents jau bija sasaistīts ar viņas māti, māsu, mīļāko suši restorānu, bērnības skolotāju, kura bija teikusi, ka viņai ir īpašas spējas, un viņas mīļākajām smaržām.
Viņa tika satīklota, lai uzticētos Vinsentam.
Un varbūt pat vairāk nekā uzticētos.
Taču viņa joprojām šaubījās. Juta aizdomas, jo bija ļoti gudra un pašapzinīga sieviete, un viņam tas patika. Drīz vien viņš aiztīklos prom visas šīs aizdomas.
“Es to daru, jo nav citas izejas,” Vinsents čukstēja.
Es neesmu Scīpions. Es neslaktēju sievietes un bērnus un nelielos ar to Romas Senātā.